Aderkašu jeb Sisegālas baznīca laiku lokos

[ A+ ] /[ A- ]

Aderkašu Sv. Marijas-Magdalēnas pareizticīgo baznīca cer uz cilvēku atsaucību – Dievnamam vajadzīgi pamatīgi remontdarbi.

Aderkašu Sv. Marijas-Magdalēnas pareizticīgo baznīca Taurupes pagastā nav pārtraukusi savu darbību kopš Dievnama uzcelšanas 1867.gadā. Šobrīd celtne un draudze piedzīvo ne pašus labākos laikus, bet kā viss iesākās?

Senajos baznīcas aprakstos minēti nevis Aderkaši, bet Sisegāla. Vēstures grāmatās var rast ziņas, ka tā jau 1346.gadā bija latgaļu apdzīvots novads. Iespējams, Sisegāla ir kāds seno latgaļu vārds, kura nozīme nav precīzi zināma, savukārt par Aderkašiem vēstures liecību ir vairāk. 1357.gadā vācu krustneši atņēma lībiešu cilts vecākā Jēkaba Līva muižu Kaikteveri (Katvari) un nodeva to Aderkašiem. Šķiet, Aderkasis bijis viens no vācu baroniem, mūsu senču verdzinātājiem. Sisegāla ar laiku kļuva par Aderkašu dzimtas īpašumu. Trīs kilometrus uz ziemeļiem no Aderkašiem, pie Rīgas – Ērgļu ceļa, atrodas apdzīvota vieta – Taurupe. Vēstures avotos tā minēta 1595.gadā, taču kā apdzīvota vieta pastāvējusi jau agrāk.

Aderkašu draudze tika izveidota 1840.-50.gados, bet baznīcu uzcēla 1867.gadā, dievkalpojumi notika latviešu valodā. Tas bija laiks, kad daudzi latvieši, cerot atbrīvoties no klaušām un saņemt cara valdības it kā solīto zemi, pārgāja pareizticībā. Visvairāk pareizticīgo draudžu radās Vidzemē.

Svētais moceklis, priesteris Jānis Līcis

Pirmais Aderkašu baznīcas priesteris bija Jānis Līcis (rakstīja ar pseidonīmu Indriķis Straumītis). Viņš ir pazīstamās grāmatas «Pareizticīgā latvieša piezīmes» autors. Pēc Rīgas Garīgā semināra beigšanas strādājis Mārcienas draudzē, bet no 1859. gada vairāk nekā 40 gadus darbojās Aderkašos. Viņš bija priekšzīmīgs garīdznieks, kurš savas tautas labā rīkojās pēc vislabākās sirdsapziņas. Tas arī ir viņa mocekļa nāves patiesais izskaidrojums. Pat 75 gadu vecumā virspriesteris bija bīstams vietējai vācu varai. Viņš tika nošauts caur savas istabas logu. Slepkavību neatklāja. Uzrunājot klātesošos 1867. gada 31.oktobrī Marijas-Magdalēnas draudzes jaunā dievnama iesvētīšanas dienā, J. Līcis uzsvēra: «Mana mīļā draudze un jūs, mani mīļie tautas brāļi! Ko es Jums šodien teikšu? Pirmo reizi Jūs esat sapulcējušies šinī svētajā vietā. Šī vieta ir jauna un jauka. Baznīcas nosaukums arī jauns, visi, kas redz šo Svēto Dievnamu vai iet un paiet garām, viens otram saka – «krievu baznīca».

Daži to lamā par elku namu. Tā kā šeit neviena elka nav un neviens prātīgs cilvēks Svētās ikonas netur par elku. Šis Dievnams nav krieviem, krievu zemes iedzīvotājiem, krievu tautai taisīts, bet mums, latviešiem. No gruntīgās krievu tautas šeit ir maz. Ja mēs pēc tautas nosauksim Dievnamu, tad mums vajadzētu katrai tautai savu baznīcu: krieviem vienu, poļiem vienu, latviešiem vienu, igauņiem, vāciešiem, turkiem vienu utt. Ar daudzām vecām un svētām piemiņām visa mūsu tauta rādījusi, ka te jau sen, sen gadus atpakaļ bija svēta Pareizticība, ko iznīdēja vācu bruņinieki.»

Vēlākos gados Aderkašos kalpoja tādi pazīstami priesteri kā Kirils Blodons (sarakstījis ticības mācības grāmatu pamatskolai), Jānis Ezerlīcis, Jānis Liepiņš, padomju laikos Jānis Bičevskis, Aleksandrs Bangerskis, jau neatkarības laikā – Jānis Kalniņš.

Vietējie draudzes locekļi stāsta, ka savulaik šeit kādu brīdi draudzi vadījis viens no vēlākajiem Latvijas laiku bīskapiem – Jēkabs Karps, cilvēks ar dziļu un patiesu ticību. Bijuši Baznīcas svētki, saradies ārkārtīgi daudz tautas. Savus zirgus ar pajūgiem dabūjuši piesiet pat labu gabalu no baznīcas. Kā izrādījās, pēc dievkalpojuma kādam draudzes loceklim bijis nozagts zirgs. Nelaimīgais piegājis pie garīdznieka un ar asarām acīs lūdzis palīdzēt. Priesteris Jēkabs pat nelicies satraucies, pasaucis zvaniķi un licis tā spēcīgāk pazvanīt, sakot: «Tūlīt, tūlīt atskries.» Un visiem par lielu brīnumu tiešām nebijis ilgi jāgaida. Zirgs auļiem vien, vienās putās ar visu pajūgu bijis klāt kā likts…

No priestera Jāņa Kalniņa atmiņām

«Aderkašu pareizticīgo latviešu draudze bija mana pirmā patstāvīgās kalpošanas vieta. Katru baznīcu esmu uztvēris kā kaut ko dzīvu, kā cilvēku, kura miesā mājo dzīva dvēsele un gars. Satikšanās ar Aderkašu baznīcu bija kā tikšanās ar tev lemtu daiļu jaunavu, kurai pat baidies pietuvoties – tāda tīruma un svētuma izjūta. Viņa sagaidīja pašā ceļmalā, metrus 30 no ceļa. Ne tik grezna un krāšņa kā Rīgas baznīcas, bet vienkārša un balta māja starp lielajām liepām. Satrauktu sirdi iegāju iekšā – cik daudz te saules staru un gaismas. Viss tik mīlīgs, arī altāris neliels. Palūkojos uz kora telpām, kāpnītēm uz otro stāvu. Bet kas tas? Visa otrā stāva siena pilna ar smalki veidotiem, krāsotiem metāla vainadziņiem. Kas tā par nedzirdētu tradīciju?

Pirmo pārsteigumu nomainīja jau tīri praktiski apsvērumi. Acs fiksēja pirmās lietas, kas būtu jāsaved kārtībā. Te bija daudz darba. Baznīcas tornis bija kļuvis par meža baložu mājvietu. Par to, ka viņi šeit mitinājās jau stipri sen, izšķīlušās un nomainījušās paaudžu paaudzes, liecināja neiedomājami biezā putnu mēslu kārta. Kad sākām atrakt nelielo baznīcas torņa istabiņu, izrādījās, ka zem šī «kultūras slāņa» atrodas ne vien arhīvs, bet arī viena otra svētbilde un dievkalpojumu grāmatas. Apķepušie pirmā draudzes priestera Jāņa Līča sprediķi bija vērtīgs atradums. Šī telpa bija īsta dārgumu glabātuve. Baloži bija sākuši apdzīvot arī altāri. Torņa logus nācās vērt ciet un ķerties pie darba. Baložu mēslus bērām parastajos kartupeļu maisos, līdz to aptrūkās. «Mantas» bija tik daudz, ka apgādāju ar to mūsu ģimenes dārziņu daudziem gadiem. Tika arī citiem. Iespējams, ka vēl tagad torņa tumšajā kaktā atrodas ne viens vien maiss.

Atrakām ceļu uz baznīcas zvanu. Atvērām visus torņa vērtņus – pavērās skaists skats, īpaši lejā tekošās Ogres upes virzienā. Taisni vai gribējās izriezt krūtis, izstaipīt rokas un ievilkt dziļi, dziļi elpu. Žēl tikai, ka oriģinālais zvans bija pazudis. Tā vietā karājās neliels un salīdzinoši ar citiem diezgan neskanīgs zvans. Bet, paldies Dievam, ka vēl tāds.

Diemžēl dažus gadus pirms mūsu ierašanās bija nodegusi priestera māja ar piebūvēm – dedzinot kūlu, uguns bija pārsviedusies uz ēkām. Tagad tur centās saimniekot kāds ateistiski noskaņots jaunsaimnieks. Viņš bija paspējis ar buldozeru nogreiderēt ēku drupas, izrakt tur nelielu dīķi. Žēl cilvēka, plāni viņam bija lieli, bet «nelaikā» beidzās padomju vara, un baznīcai bija jāatdod atņemtie īpašumi. Es pie sevis nodomāju, vai tiešām jābūvē sava fazenda tieši blakus baznīcas sienām? Vai tiešām nav bail no Dieva?

Parasti dievkalpojumu apmeklēja 10-15 cilvēki, taču dažkārt to skaits saruka vēl vairāk, jo baznīca atradās 5-6 kilometrus no Taurupes, kur dzīvoja draudzes lielākā daļa, bet satiksmes nekādas nebija. Uz svētkiem saradās krietni vairāk dievlūdzēju, sevišķi daudz kapu svētkos un Jordānas dienā – Kristus Kristīšanas svētkos. Draudzes locekļi stāstīja, ka vecos laikos Jordānas dienā visa draudze devusies krusta gājienā uz tuvējo Ogres upi. Tur izcirtuši āliņģi krusta formā, noturējuši attiecīgas lūgšanas, upē gremdējuši krustu un tad ticīgie ar pateicību smēluši iesvētīto ūdeni.

Viena no Aderkašu baznīcas apkārtnes raksturīgākām iezīmēm ir daždažādiem ziediem bagātās pļavas, kuru devumu novērtējām pa īstam tikai tad, kad manis iegādātajos stropos ielidoja bišu spieti. Viena saime apgādāja ar medu ne tikai manu ģimeni, gandrīz katram draudzes loceklim tika pa burciņai īsta dabīgā lauku medus. Kad manta sadalīta, veiktie aprēķini liecināja, ka saime bija ienesusi kādus 60 kilogramus.

Gadījās arī kuriozi, piemēram, kad kārtējais spiets par savu dzīves vietu izvēlējās baznīcas skursteni. Sākumā nespēju saprast, no kurienes altārī parādās bites – krāsns mute atradās altāra kreisajos sānos, to kurinājām tikai ziemā. Skaidrs, ka nevarējām bitēm ļaut šādu rosību, krāsns dūmi nedrīkst velties atpakaļ uz altāri.

Korķis skursteņa galā izrādījās pamatīgs. Izturot daudzskaitlīgus čaklo kukaiņu dzēlienus, viss izdevās. Iegūtajam medum bija ļoti specifiska dūmu un kvēpu smaka un piegarša. Sākumā šķobījām mutes, jo nezinājām, ko lai dara ar tādu medu – ir ēstas žāvētas zivis, gaļa, bet te – īsta žāvēta medus garša. Taču vēlāk, ziemā, man tas garšoja pat labāk par pārējiem.»

Aderkašu baznīca mūsu dienās

Šobrīd draudze nav liela, bet tajā baudāma kopības sajūta. Draudzes locekļi rūpējas viens par otru, atbalsta, aktīvi piedalās dievkalpojumos. Lai nokļūtu uz dievkalpojumu, vairāki cilvēki kājām mēro 2-10 kilometrus. Patiesa ticība pārvar visus šķēršļus. Šeit nerodas jautājums – kādai tautībai piederi, kādā valodā runā? Draudzes locekļi silti uzņēma priesteri Vadimu Demčenko, kurš ar Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra rīkojumu tika norīkots par baznīcas pārzini agrākā pārziņa vietas izpildītāja, priestera Jāņa Dravanta vietā. Šis nav pirmais gadījums Latvijas pareizticīgās baznīcas vēsturē, kad latviešu draudzes pārzinis ir krieviski runājošs garīdznieks.

Dievkalpojumi notiek katra mēneša otrajā svētdienā. Liels lūgums palīdzēt Aderkašu Sv. Marijas-Magdalēnas baznīcas atjaunošanas darbos! Baznīcā jāveic nopietni remontdarbi, un tos ar draudzes spēkiem ir praktiski neiespējami izdarīt. Dievnamā nav elektrības, vajag nomainīt logus – daudzi no tiem ir vienkārši aizklāti ar plēvi. Jebkurš ziedojums senās latviešu draudzes dievnama restaurācijai ir ļoti svarīgs.

Foto no arhīva