Aizpeld ziedu dvēselītes. Jūriņā

[ A+ ] /[ A- ]

Raksta autore Anna Liepniece izpilda Vijas Vētras vēlēšanos – palaist Ogres upē mākslinieces ziedu mandalas.

Ar senu atgriešanās rituālu iesvētīta Ogre. No gājēju tilta trešdien, 4.augustā, upē palaistas Vijas Vētras ziedu mandalas.

Meditatīvi – ar labām domām – tās darinātas no tautas mīlestības pušķa. Māksliniece pēc divu mēnešu ciemošanās dzimtenē, atgriežoties ASV, šo simbolisko rituālu uzticēja laikraksta «Ogres Vēstis Visiem» redakcijai.

«Caur upi un jūru jūrām, kas apskalo zemeslodi, mandalās saliktie ziedi atgriežas savos pirmsākumos – dabā,» saka Vija Vētra. «Jo mandala ir mūžības zīme visai cilvēcei: tās centrā ir Dievs».

Kādā Rīgas dzīvoklī – Alksnāja ielā – izveidots mikrokosmoss – no ziediņiem, smildziņām, lapiņām… Neviena nav izmesta. Tagad Vija tās vāc kopā abām rokām. Ceļos nometusies, palīdzu. Mūsu plaukstas uz mirkli saskaras, veidojot apli. Arī Vija to pamanījusi. «Aplis – tā ir veca zīme: visa pasaule dejo aplī,» tā Vija. «Arī siena kaudze ir aplis,» pēkšņi iedomājos, jo ziedi, kaudzē samesti, smaržo kā jūnija pļavas. Taču Vētra to jau izjaukusi, meklēdama savus vainadziņus. Abi ir no margrietiņām.

«Ņemšu līdzi,» paskaidro Vija. «Šo te manu deju horeogrāfijas vakarā man uzlika Rozīte, bet otrs – atmiņai no Jāņu vakara Krimuldā…»

Arī vainags ir aplis – atgriešanās sākotnē.

«Uzturi savu dvēseli labestīgu, visu laiku, pat bez iegansta,» pamāca Vija.

Nepaspēju pateikt, ka pagājušajā reizē, pēc intervijas atgriežoties Ogrē, atradu savu ritenīti pie redakcijas galīgi saspārdītu. Taču, šķiet, Vija lasa pat domas. «Esam apdullinājušies no modernās dzīves mašīnām, kas rada negatīvas vibrācijas,» viņa pēkšņi saka.

Visos piecos kontinentos, kur pabūts, esot gan labi, gan ļauni cilvēki.

Ar labajiem viņa «sasienoties» uz mūžu. Piemēram, ar savu kādreizējo studenti Edli, kurai Zviedrijas piekrastē piederot ģimenes sala. Sakari nepārtrūkstot kopš 1969.gada. Edli Vija Vētra uzskata par savu meitu.

… Uz tilta pūš brāzmains rietenis: citādi nevar būt. «Iekšā Vētra un ārā vētra,» kā savulaik smējušies mākslinieces talanta pielūdzēji. Viss lido pa gaisu! Upē mandalas mirkli guļ nekustīgi. Šķiet, ar sesto prātu tās mēģina uzminēt: uz kuru pusi ir jūra? Straume tās lēnām sakārto ceļam. Cieši, viena pie otras turēdamās, kā mīļas dvēselītes aizpeld divas sirdsveida lapiņas. Viņām pakaļ steidzas ziedu galviņas, ziedlapiņas, smilgas.

«Apstādini savu skrējienu un atrodi, kas tevi iepriecina,» tā Vija.

Taču ceļinieki steidzas: līdz tumsai jāpaspēj tālu…

Līgas Lazdiņas foto