Amorāli tiesiski

[ A+ ] /[ A- ]

Diezgan pārliecinoši solītā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša ievēlēšana trešajam termiņam tieši tikpat pārliecinoši izgāzusies.

No vienas puses šāds pavērsiens uzlūkojams kā pārsteidzošs, no otras būtu ļoti muļķīgi galvot, ka paredzēt to nevarēja: nav pirmā reize, kad politiķi runā vienu, domā otru, dara trešo.

Valsts prezidents Valdis Zatlers, premjers Valdis Dombrovskis izteikuši savu sašutumu par Jāņa Maizīša noraidīšanu, veselu petīciju uzrakstījuši eksprezidenti Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe Freiberga, vēstuli Valsts prezidentam nosūtījuši 288 prokurori un prokuratūras darbinieki. Bet, pirms mesties vienā vai otrā grāvī, skaidrs ir viens – formāli balsojums atbilst Saeimas kārtības rullī noteiktajam, ka ģenerālprokuroru ievēl Saeima, aizklāti balsojot. Deputātiem nevar pārmest aplamu tiesiskuma tehnisko izpildījumu. Cita lieta ir morāle, kur nedarbojas tādi par sevi saprotami jēdzieni kā «vīrs un vārds» un drosme, lai neslēptu un pamatotu savu lēmumu.

Vismaz būtu paklusējuši

Vēlētājs saņem kārtējo vēsti, ka daudziem deputātiem ticēt nevar. Uz jautājumu, kuriem konkrēti, neviens neatbild un neatbildēs. Bet neviens nevar aizliegt pašiem turēt acis vaļā. Jo laiks iezīmē gan publiski redzamas, gan aizkulisēs shēmotas politisko spēku grupēšanās ar mērķi – sargāt savus ieguvumus un sakopot spēkus rudenim. Vainot Vienotību, ka tā savā balsojumā būtu gājusi pati pret sevi, būtu ne vien neloģiski, bet arī neticami. Savukārt Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) savu nepatiku pret Maizīti nav slēpusi un tad nu attiecīgi savā «brīvajā balsojumā», iespējams, arī (ne) atbalstu paudusi. Līdzīgi varbūt rīkojusies arī LPP/LC. Bet abām partijām ir tikai 27 balsis. Ja pieņemam, ka ZZS un LPP/LC nobalsoja pret, tad «uzmetēju» – veseli 20 deputāti. Tātad balsošanas negatīvo rezultātu noteica tās politiskās partijas, kuras sniedza nepārprotamu atbalstu Maizītim un … meloja.

ZZS līderis Augusts Brigmanis, vaicāts (LTV) par balsošanu Maizīša neapstiprināšanas sakarā, attrauca, ka viņš izmanto tiesības savu aizklāto balsojumu neatklāt. Kaut arī nojaušams, kā rīkojās Aivaram Lembergam pietuvinātās partijas vadītājs, vismaz pārmest melus vai divkosību Brigmanim neklājas. Ko nevar teikt par tiem, kas publiski solījās, bet aizmuguriski «uzmeta». Ja līdzšinējās nedēļās (kopš Maizīša oficiālās izvirzīšanas) parlamentā pārstāvētās partijas būtu paudušas šaubas vai neziņu par kādu prokuratūras darba rezultātu vai ģenerālprokurora amata kandidāta piemērotību, ja nomācošais vairākums nebūtu apliecinājis Maizītim atbalstu, ja skaļi un pārliecinoši paustā atbalsta vietā būtu vismaz paklusējuši vai atklāti likuši galdā savas pretenzijas, tad notikušo varētu itin labi saprast, un situācija būtu ja ne labāka, tad vismaz skaidrāka. Pirmkārt, darījums lieku reizi apliecinātu zināmo, – ka politiskā tirgus noteikumi stāv pāri visam. Otrkārt, politiķi izvairītos no nekrietniem meliem un gļēvulīgas slēpšanās. Treškārt, no pazemojuma tiktu pasargāts ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Ceturtkārt, Saeima nekļūtu tik nožēlojami necienīga savās un sabiedrības acīs, kad zūd morālās tiesības šādi balsot vēl un vēl…

Kad paši netic sev

Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāju apstiprinājusi Saeima. Jādomā, ka ar tādu aprēķinu, ka var viņam uzticēties. Savukārt Ivars Bičkovičs parlamenta apstiprināšanai virza likumā noteiktās amatpersonas, kuras nemeklē pa roku galam, bet saskaņā ar Saeimas Juridiskās komisijas akceptu. Svaigā atmiņā pērnā gada 22. oktobra Saeimas lēmums neapstiprināt Augstākās tiesas (AT) tiesneša amatā tiesnesi Māri Vīgantu. Tagad šim lēmumam pavisam svaigi piebiedrojies fakts par Jāņa Maizīša noraidīšanu. Ne vien tā sanāk, bet gluži melns un balta redzams, ka parlamenta deputāti īsti neuzticas nedz pašu apstiprinātajam AT priekšsēdētājam, nedz pašu izveidotajai Juridiskajai komisijai, nedz Saeimā pārstāvēto partiju publiski izteiktajam atbalstam, nedz paši sev… Tas viss met lielu aizdomu ēnu tajā virzienā, ko pazīstam kā aizkulišu tirgu, kura galvenie kupči nav redzami, bet nojaušami gan. Kad pilnīgi liekas kļūst uzziņas par Maizīša labiem vai sliktiem darbiem, par darīšanu vai nekā nedarīšanu. Kā jau tas agrāk domāts un piedzīvots, izskatās, ka rezultātu nosaka tie politiskās lugas režisori, kas uz publiskās skatuves nemaz nekāpj. Te gluži vietā atgādināt bijušā AT priekšsēdētāja Andra Guļāna pravietoto pirms pāris mēnešiem tieši šajā sakarā: «Es ar pārliecību varu teikt, ka, runājot par Maizīša pārvēlēšanu, mēs runājam par daudz plašākām, sasāpējušām problēmām. Runājot ar saviem draugiem un paziņām, kas strādā citās jomās, diezgan atklāti runā, ka daudzus jautājumus valstī nosaka divi vai trīs cilvēki»… Ja pieņemu, ka Guļāns nav tas pats, kas «viena tante teica», tad kļūst baisi iedomāties, kur un kā rokās atrodas valsts faktiskā vara, demokrātija un tiesiskums. Eksprezidentu petīciju par atbalstu Maizītim parakstījuši tūkstoši, redzēsim, vai arī tautas balss neko nenozīmē…

No visa netīkamā jācenšas izlobīt ko labu. Un savs labums ir. Pārliecinos, ka manu balsojuma izvēli nākamās Saeimas vēlēšanās vairāk noteiks nevis tas, par ko balsot, bet par ko nebalsot. Un lai arī nekas cits neatliek kā mazākā ļaunuma meklēšana, tas vismaz prātīgāks solis nekā paša acīs krītoša alošanās.