Atminoties laikus, kad bijām vienoti

[ A+ ] /[ A- ]

Šie cilvēki uz jautājumu, vai dotos uz barikādēm tagad, ja būtu tāda nepieciešamība, atbild neminstinoties un stingri: «Jā!»

Trešdien, 20.janvārī, tāpat kā citviet Latvijā, arī Ogrē uzliesmoja tradicionālais barikāžu laika atmiņu ugunskurs. Tiesa – netradicionālā vietā.

Tie, kuriem 1991.gada barikāžu laika piemiņa ir svēta, atminas, ka visus iepriekšējos gadus atceres pasākums risinājās Ogres Vēstures un Mākslas muzeja dārzā, un to katrreiz apmeklēja vismaz daži desmiti interesentu. Šoreiz ugunskurs dega mazā asfaltētā placītī aiz Ogres Kultūras centra un, lai arī apmeklētāju skaits beigās sasniedza 30 cilvēkus, dažus klātesošos nepameta sajūta, ka to «īsto» barikāžu dalībnieku skaits ir krietni sarucis. Vienbrīd prātā iezagās ķecerīga doma – varbūt cilvēki nenāk, jo vairs netic izcīnītajai Latvijas brīvībai? Taču tā pagaisa, kad pie vārda tika Ogres novada domes priekšsēdētājs Edvīns Bartkevičs, kurš tālajā 1991.gadā vēl bijis «jauns un skaists». «Kā Ivars (domāts toreizējais Ogres mērs Ivars Kaļķis. – K.Z.) grafiku sastādījā, tā arī braucām,» aicināts dalīties atmiņās, sacīja E.Bartkevičs. «Kādam bija līdzi nazis, citam – kopš pirmā pasaules kara saglabājies durklis, vēl kāds veda līdzi apzāģētu bisīti. Tagad par to varam pasmaidīt, taču joprojām ir svarīga apziņa, kas toreiz mūs vienoja. Ja būtu jābrauc šodien, vai visi brauktu?» «Visi!» stingrā balsī un pirmie atsaucies tie, kuriem 1991.gada barikādes nav tikai abstrakts vēstures notikums. «Lūk! Arī tagad, ja vēlamies dzīvot šajā valstī, ir jābrauc, ja ir vajadzība. Jā, pensionāri, skolotāji un mediķi var sūdzēties par apgrieztām pensijām un algām. Kā teica mans tēvs: «Tā šļura kā nāca, tā aizies.» Bet galvenais ir – te mēs esam, te mēs būsim un te skanēs latviešu valoda!»

Ogres novada kultūras darba koordinatore Anita Ausjuka aicināja Ogres Vēstures un Mākslas muzeja direktori Ivetu Ruskuli, kuras aizgādībā visus šos gados bija atceres ugunskura liesmiņa, «nodot stafeti» Ogres Politiski represēto kluba priekšsēdētājam Ivaram Kaļķim. «Ugunskurs deg vienmēr un visur, kur glabā kāda notikuma piemiņu un pulcējas īstie cilvēki,» klātesošos uzrunāja I.Ruskule. «Ugusnkurs ir simbols mūsu atmiņām un notikumiem. Ja tas deg mūsu sirdīs, tad ir vienalga, kur pulcēties…»

«Mēs, represētie, kurus izsūtīja prom no dzimtenes gan 1941.gadā, gan pēckara laikā, visu trimdas laiku domāja par atgriešanos dzimtenē. It kā viens sapnis ir piepildījies, taču bija arī otrs – doma par dzīvi brīvajā Latvijā. Tas bija nākamais sapnis, ko lolojām, tāpēc laikā, kad veidojās Tautas fronte un 1991.gada 13.janvārī saņēmām satraucošu ziņu no Lietuvas, kur tanki ieņēma televīziju, represētie aktīvi atbalstīja barikāžu dalībnieku kustību, aizstāvot savu radio un televīzijas torni, un jūtot cerību piepildīšanos. Toreiz cilvēki bija atsaucīgi un vienoti, aizstāvot mūsu valdību. Tagad, pēc 20 gadiem, mēs ceļam teltis pretī valdības ēkai un vēršamies pret to. Es ceru, ka nebūs jāgaida vēl 20 gadi, līdz atkal būsim vienoti un atkal būsim gatavi aizstāvēt savu valdību.»

Protams, barikāžu dienu atceres pasākums nevarēja iztikt bez tā laika neatņemamas sastāvdaļas – karstas zupas, karstas tējas un pīrādziņiem. Taču vairākus klātesošos patiesi sasildīja un iepriecināja A.Ausjukas pavēstītā ziņa – šodien, 21.janvārī, Rīgā notiks barikāžu dalībnieces Baibas Bicēnas grāmatas «Barikāžu laiks. Apvērsums.» atvēršanas svētki, ar kuru, iespējams, Ogres novada iedzīvotājiem būs iespēja iepazīties gadskārtējā 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmju pasniegšanas pasākumā, jo, izrādās, savu godam pelnīto Valsts apbalvojumu visi, kuriem tas pienāktos, vēl nav saņēmuši…

 

Kristīnes Zaķes foto