Barikāžu atceres brīdis Ķeipenē

[ A+ ] /[ A- ]

Joprojām ierindā – stalti un apņēmīgi.

20 gadu attālums no Barikāžu dienām tāds mūžības mirklis vien ir, kuru varētu arī nepamanīt. Varētu nepamanīt un aizmirst, ja to dienu notikumi nenāktu ciemos bezmiega naktīs un ik pa laikam neliktu mieru ar mūžam sirdi tirdošo jautājumu, kas bija Barikādes un kas bijām un esam mēs paši.

15.janvārī ķeipenieši pulcējas uz Barikāžu atceres brīdi tautas namā. Kuplais ļaužu pulks tāds neparasti kluss un svinīgs. To dienu noskaņās ieved Jura Bindara dokumentālā filma „Dūmu deja debesīm”, kas radīta 1991.gadā. Saksofonista Imanta Skujas melodijas spēlē domu spēku, kas miermīlīgā, bet dziļā intonācijā pasaulei ziņo apņēmību: „Mēs šeit paliksim līdz galam…”

Uz Barikādēm bijām visi

Himnu nodziedam – dziļi pacilāti un jūtīgi. Iestājas brīdis, kad vārdiem nav vairs liela svara, jo jūtas tos paņem savā varā. Pagasta pārvaldes vadītājam Vilnim Sirsonim grūti parunāt, bet domas saturu vīrišķīgas asaras atklāj labāk par vārdiem. Visus pārņem nenosaucams dvēseles stāvoklis.

Un vienojamies, ka uz barikādēm esam bijuši visi – arī tās sievas, kuras toreiz nāca pavadīt ar karstiem pīrāgiem, cimdiem, zeķēm, šallēm, arī medicīnas feldšere Inta, kura gādāja par medikamentiem, pārsienamiem materiāliem (kas baisi liecināja par vissliktākā iespējamību: 1989.gada 9.aprīļa notikumu Tbilisi asinis vēl bija gana siltas), arī smagās tehnikas stūrmaņi un to vadītāji, kuri nebaidījās dot rīkojumus un uzņemties atbildību, arī civilās aizsardzības lietu pārziņi, kuri uz savu galvu apgādāja mūs ar gāzmaskām, arī mājinieki, kuri palika dziļā neziņā un brīžam mokošā izmisumā, arī tās sievas, kuru rokas bija asiņainās tulznās no maizīšu smērēšanas, lai paēdinātu Barikāžu aizstāvjus, arī visi citi, kuri savās darba vietās aizstāja aizbraukušos. Visa tauta tieši vai netieši atradās tur, kur izšķīrās mūsu būt vai nebūt, jo roku dzelži bija jau pasūtīti. Bet daži, kuri nezina, ko dara, šodien internetā lūdz Rubikam piedošanu, aizmirsdami pie reizes bučot roku par apņēmību piepildīt patukšotos čekas pagrabus…

Pērnā gada 17.novembrī daudzi Ogres novada ļaudis saņēma Barikāžu piemiņas zīmes, daļa ķeipeniešu šo svinīgo mirkli aiztaupījuši īstajam Barikāžu laikam. Tāpēc valsts apbalvojumus šoreiz saņem Tālis Bombāns, Gunārs Buks, Jānis Celmiņš, Dzintars Ezerkalns, Andris un Artūrs Indriksoni, Zigmunds Krastiņš (apbalvojumu no dzīves aizgājušā cīnītāja vietā saņem dēls Kaspars), Lotārs Liepiņš, Elmārs Rušiņš (saņem dēls Valdis), Valdis Rušiņš, Voldemārs un Vilnis Sirsoņi, Agris Strazdiņš, Andris (seniors) un Andris (juniors) Upenieki. Apbalvojumus kuplina mazo (mūzikas skolas audzēkņu) priekšnesumi, no kuriem sevišķu skatītāju atzinību izpelnās Henrija Augšpuļa (saksofons) un Ernesta Circeņa (akordeons) regtaims.

Parāds jānolīdzina

Patiesi žēl, ka apbalvošanā atsedzas arī netīkama ēnas puse, kura loģiskā kārtā kļuvusi arī neizbēgama. Pirmkārt, tajās bīstamajās dienās veidot dalībnieku sarakstus nedrīkstēja, vēl bīstamāk tos bija glabāt augusta puča dienās. Otrkārt, no tik liela gadu attāluma (valstiskās vilcināšanās dēļ) restaurēt visu pēc atmiņas (nekļūdīgi) ir neiespējami. Treškārt, mēs varam atcerēties (vai aizmirst) tikai tos, ar ko bijām kopā. Tāpēc šo rindu sakarā aicinu savās pašvaldībās pieteikties visus, kuri nav iekļuvuši apbalvojamo skaitā, kā arī visiem barikāžu dalībniekiem ziņot par piemirstajiem pleca biedriem. Un aicinu saprast, ka kļūmes radījis laiks, nevis konkrēts vainīgais. Bet parāds jānolīdzina.

Atceres noslēgumā barikāžu aizstāvji kādu brīdi iemalkoja tēju un pakavējās atmiņās. Ar kopīgu domu, ka jautājums par to, vai ietu vēlreiz, bieži vien uzstādās ne pēc būtības. Bet būtība slēpjas apstākļu sakritībā: ja tie izveidotos tādi paši kā pirms 20 gadiem, skaidrs, ka ietu… Un ietu arī tad, ja izglābt valsti no valsti ārdošiem procesiem citādāk nevar. Un visbeidzot, ja mēs šodien sakām, ka Barikādes nebija tā vērtas, tad jautājums, cik mēs paši esam sevis vērti…

Baibas Mietules foto