Dace un Arnis Jansoni: Mēs vienmēr un visu darām kopā

[ A+ ] /[ A- ]

Dace un Arnis Jansoni – vienmēr kopā, vienmēr blakus.

Mūsu valsts sākas ar katru ar mums, bet vispirms jau ar mūsu ģimenēm. Jo stiprākas ģimenes Latvijā, jo spēcīgāka būs mūsu valsts. Ja man kāds jautātu, lai nosaucu trīs tādas ģimenes, tad pirmos es noteikti iedomātos Arni un Daci Jansonus – lielvārdiešus ar stiprām saknēm Lauberē.

Protams, mūsu sabiedrība ir tik raiba un dažāda, ka nav iespējams atrast tādu cilvēku, par kuru pilnīgi visi teiktu – viņš ir ideāls. Vienmēr gadīsies kāds, kuram kaut kas skaudīs, vai būs, par ko aizmuguriski aprunāt. Bet ir arī tādi cilvēki, kam paļas un nievas nemaz neķeras klāt – viņi paceltu galvu dzīvo savu dzīvi un dara savu darbu. Kad sāp, viņi dzied, kad nav spēka – uzdejo, nekad un nevienam neko neprasa, gluži pretēji – paši nāk palīgā, ja redz, ka kāds netiek galā. Tieši tādi, manuprāt, ir Dace un Arnis Jansoni, kuri savu šo Ziemassvētku galveno dāvanu – septīto mazbērnu – sagaidīja jau aizvakar.

Lauberietis un rīdziniece saskatās Jelgavā

Jau otro reizi šajā laikraksta numurā stāstīšu par to, kā galvaspilsētas meiteni noprecēja lauku puisis. Jā, Dace ir Rīgas meitene, bet Arnis – lauberietis. Jaunieši esot satikušies Jelgavas mūzikas vidusskolā, kur Dace iestājās pēc pamatskolas pabeigšanas, lai izmācītos par kordiriģenti, bet Arnis ieradās jau pēc dienesta armijā, lai apgūtu fagota spēli. Staltais puisis, kurš bija četrus gadus vecāks un nopietnāks par citiem skolasbiedriem, iepatikās Dacei. Līdz kāzām nebija jāgaida nemaz tik ilgi – līdzko viņai apritēja 18 gadi, Līgo svētkos tika mīti gredzeni. Dace mūzikas vidusskolu absolvēja vienu gadu pirms Arņa. Gaidīdama vīra diplomu, viņa paspēja pastrādāt par dziedāšanas skolotāju turpat Jelgavā. Kad izglītību bija ieguvuši abi, draudēja tāda lieta, kā tajā laikā ierastā jauno speciālistu sadale uz kādiem attālākiem Latvijas nostūriem. Tomēr, ņemot vērā, ka tobrīd jau bija pieteicies viņu pirmdzimtais Andris, jaunajam pārim tika ļauts pašam izvēlēties sev dzīves un darba vietu. Jaunā Jansonu ģimene devās uz Arņa dzimto pusi, uz Lauberi. Dace sāka strādāt par vietējā tautas nama vadītāju, bet Arnis – padomju saimniecībā «Laubere». Saimniecība viņiem piešķīra dzīvokli. Dace atceras, cik toreiz tautas nams bija nolaists – nekas tur nenotika, ja neskaita filmu seansus, pēc kuriem palika pilna grīda ar saulespuķu sēkliņu čaumalām. Jaunajai tautas nama speciālistei nācās atrotīt piedurknes un sākt ar ēkas sakārtošanu. Dace pati atzīst, ka nekas viņai nebūtu izdevies, ja visu laiku nebūtu vīra atbalsta, bet Arnim ir zelta rokas, un sieva to sarunas laikā ne reizi vien uzsvēra. Būdami jauni un pietiekami traki, Jansoni nežēloja ne spēku, ne laiku, lai padarītu tautas nama telpas patīkamas un gaišas. Arī krāsas un citus materiālus nereti meklēja un gādāja par savu naudu. Abi kopā brida uz mežu, lai meklētu egļu zarus, no kuriem pīt lielus vainagus. Dace ar tušu zīmēja afišas. Vēl jau vajadzēja ievērot partijas nomenklatūras uzstādījumus – taisīt PSKP kongresiem veltītus lozungus. No tā izvairīties nevarēja, bet Jansoni darīja tā, ka vienā plakāta pusē uzrakstīja par partijas kongresu, bet otrā uzzīmēja latvju zīmes. Tiklīdz komisija aizbrauca, plakāti tika pagriezti otrādi. Kopš tautas nams kļuva omulīgāks, arī lauberieši to sāka apmeklēt biežāk. Ja, Dacei uzņemoties tautas nama vadību, tajā nebija neviena pašdarbības kolektīva, tad pēc tam sāka rasties un, kas visvairāk priecē, lielākoties tie kolektīvi darbojas vēl joprojām. Jau pēc dažiem gadiem Jansonu pūles tika novērtētas, atzīstot Lauberes tautas namu par labāko visā Ogres rajonā. Drīz pēc tam tika uzcelts Lauberes kultūras nams, kas pirms pāris nedēļām atzīmēja savu trīsdesmit gadu jubileju. Goda viešņas statusā uz to bija uzaicināta arī Dace Jansone – viena no bijušajām vadītājām.

Raksta autora viena no labākajām bildēm – Dace Jansone Lielvārdes svētku laikā.

Dzīves kūlenis ar piezemēšanos Lielvārdē

Varbūt savulaik Jansoni domāja, ka visu dzīvi pavadīs Lauberes pagastā, kur atrodas arī Arņa dzimtas lauku māja «Mālkalni» ar vectēva stādīto ozolu pagalma vidū, kas esot vēl kuplāks par to, ko nesen skatījām uz pieclatnieku banknotēm. Tomēr dzīve apmeta negaidītu kūleni. Viss sākās ar to, ka Dace bija uzaicināta uz Lielvārdi, lai vadītu ar Trīszvaigžņu ordeni apbalvoto pirmo salidojumu. Pasākums izdevies ļoti sirsnīgs, bet, kad viesi atvadījās, bija kas pateicās un teica uzredzēšanos staltajai lielvārdietei baltajā kleitā. To dzirdēja blakus stāvējušais Lielvārdes pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Troska, kurš pie sevis noteica, ka par to vajadzētu padomāt. Kopā ar tālaika deputātu Jāni Paeglīti viņi bija aizbraukuši uz Lauberi un pierunājuši Daci un arī Arni nākt strādāt uz Lielvārdi, pārceļoties turp uz dzīvi. Dace strādāja sev ierastajā kultūras jomā, bet Arnis ar savām zelta rokām – par saimniecības daļas vadītāju pašvaldībā. Lielvārdes posms ilga 15 gadus, un arī tur Jansonu ģimene atstāja paliekošas pēdas. Tieši Dace bija Lielvārdes svētku tradīcijas iniciatore, viņas laikā šis pasākums ieguva tādu apmēru un formu, kāda tā ir tagad. Lielvārdes centrs piesaista uzmanību ar savām baltajām latvju zīmēm, arī tās ir Jansonu ģimenes izdomātas un izauklētas. Dace bija tā, kas iedzīvināja ideju par goda krēsliem Rembates parkā. Pirmo krēslu, kas veltīts Paulam Kveldem, uzstādīja vēl viņas laikā, šogad tapa otrs – Verai un Arvedam Paegļiem. Vēl jau ir pēc viņas iniciatīvas radītais pašvaldības apbalvojums «Goda Lielvārdietis» un tā pasniegšanas ceremonija, ir Pateicības dienas pasākumi, kas veltīti skolēniem un viņu pedagogiem mācību gada noslēgumā – ne jau visu var atcerēties. Iespējams, ka būtu vēl kas iespēts, bet pašvaldībā mainījās vadība – jaunajai varai Dace acīmredzami nepatika. Vadzis tur ilgi, bet vienreiz lūst – Lielvārdes novada kultūras dvēsele neizturēja un nolika tālaika domes priekšsēdētājam, kurš pats amatā bija tikai dažus mēnešus, bet pēc tam tika izmests ar lielu skandālu, atlūgumu. Atlūgumu uzrakstīja arī Arnis – likās, ka kāds to bija gluži vai gaidījis, jo viņa amata pēctecim uzreiz tika piedāvāta ievērojami lielāka alga.

Caur Suntažiem uz Ikšķili

Dace sāka strādāt savā pirmajā specialitātē. Lai arī jau pusmūžā viņa un Arnis bija studējuši, iegūstot profesionālo maģistra grādu skolvadībā, Dace kļuva par muzikālo audzinātāju Suntažu vidusskolā. Jaunie kolēģi gan brīnījušies, vai šis amats viņai nebūšot par zemu, bet lievārdietei Suntažos ļoti paticis, jo tur bijuši gan brīnišķīgi kolēģi, gan audzēkņi. Jau saradusi ar domu, ka tas būs uz ilgiem gadiem, bet tad Ikšķiles novada pašvaldība izsludināja konkursu uz Kultūras pārvaldes vadītāja vietu. Dace pati nemaz nebija domājusi tur piedalīties, bet sekojuši daudzi zvani no draugiem un paziņām (arī no šī raksta autora) ar mudinājumu to tomēr darīt, līdz viņa piekrita un dokumentus iesniedza burtiski pusstundu pirms termiņa beigām. Iznāca tā, ka atnāca, ieraudzīja un uzvarēja – kopš pagājušā gada Dace Jansone vada kultūras dzīvi Ikšķiles novadā un ir ļoti apmierināta, jo jūtas novērtēta – kolēģi ir lieliski, vadība ļoti atsaucīga. Protams, Ikšķiles problēma ir pārāk mazais tautas nams, toties ir paliela estrāde, kas šovasar tika atklāta pēc renovācijas un paspējusi uzņemt jau 13 000 apmeklētāju. Pati Dace joko, ka Lauberē nostrādāja 20 gadus, Lielvārdē – 15, bet Ikšķilē gribētos desmit. Arī Arnim klājas labi, viņš tagad strādā kādā prestižā Vecrīgas viesnīcā par tehnisko direktoru, par atalgojumu grēks žēloties, bet galvenais – arī viņš kā darbinieks jūtas ļoti novērtēts.

Dace un Arnis Jansoni pagājušajos Ziemassvētkos ar savu toreiz vēl sešu mazbērnu pulciņu.

Trīs bērni, nu jau septiņi mazbērni

Ja nezinātu – nenoticētu, bet Dace un Arnis Jansoni ir vecmāmiņa un vectētiņš ar kuplu mazbērnu pulku. Turklāt – ja nedēļas sākumā viņu vēl bija tikai seši, tad trešdien, 13.decembrī, tika saņemta īsta Ziemassvētku dāvana – dēla Anša ģimenē divām māsiņām pievienojās arī brālītis. Ansis ir Jansonu jaunākais dēls. Dace atzīst, ka viņas vīrs ļoti bija cerējis, ka piedzims meitiņa, bet pieteicās otrs puika. Dace pa palātas loga šķirbu vīram toreiz vēl solījusi, ka viņiem būšot arī meitiņa, ja ne citādi, kaut no bērnu nama paņemšot. Kā izrādījās, vārdiem ir liels spēks, turklāt iznāca tā, ka ne jau viņi izvēlējās bērnu, bet gan bērns ģimeni. Bija tā, ka uz Lauberes tautas namu nāca vietēja bērnu nama audzēkņi, starp viņiem arī meitenīte vārdā Vineta. Reiz, kad bijis Ziemassvētku pasākums, Vineta, piegājusi pie Daces, kura sēdēja pie klavierēm, ierausās klēpī un jautāja, vai Dace negrib būt viņas mamma. Tas bijis ļoti aizkustinoši… Mājās ģimene runājusi par to, līdz vecākais dēls Andris ieteicās, ka vajadzētu taču ņemt Vinetu pie sevis. Tā arī izdarījuši. Nu viņiem bija jaunākā māsa, kas tagad jau izaugusi, izmācījusies, strādā par skolotāju un ir lieliska māte saviem trim bērniem. Diemžēl ne vienmēr viss dzīvē notiek tā, kā gribētos – pirms vairākiem gadiem smagā avārijā bojā gāja Jansonu vecākais dēls Andris, viņa meitiņa ir Jansonu pirmais mazbērns.

No katra ordeņa puse Arnim

Dace jau sen ir Trīszvaigžņu ordeņa kavaliere, viņai ir arī daudz citu apbalvojumu, ko grūti būtu pat uzskaitīt. Varbūt pietiks, ja pieminēšu pašu jaunāko – pagājušās nedēļas nogalē Rīgā viņai tika pasniegta Latvijas Ordeņu brālības Goda biedra apliecība par nozīmīgu ieguldījumu šīs biedrības mērķu un uzdevumu īstenošanā. Kā pati Dace smej, tā nu iznāk, ka viņai, pa priekšu grozoties, tiek visi ordeņi, bet Arnim tikai pienākums tos piekarināt pie sienas. Patiesība gan ir tāda, ka viņas vīrs godam ir nopelnījis pusi no katra Dacei piešķirtā apbalvojuma. Jo ilgāk viņi dzīvo kopā, jo vairāk Dace saprot, kā viņai tomēr paveicies ar dzīvesbiedru. Varbūt galvenais noslēpums ir tajā, ka Dace un Arnis visu dara kopā? Kaut vai tajos pašos «Mālkalnos», kur dzimta mēdz pulcēties pie lielā galda – ja jāpļauj siens vai jābrauc uz mežu pēc malkas, tad abi kopā, ja jāravē vai jāgatavo ēst – atkal kopā.

Droši vien par Jansonu ģimeni varētu uzrakstīt grāmatu, jo šoreiz nepieminēta palika gan Daces «Grāmatu klēts», kas no Lauberes bija aizceļojusi uz Lielvārdi, bet tagad ir atgriezusies Lauberē, gan Jansonu pāra sadarbība ar Rotari klubu Zviedrijā, no kurienes uz Latviju tiek sūtītas pakas ar humāno palīdzību, ko Dace un Arnis ir izdalījuši simtiem ģimeņu. Dace kopā ar citiem lielvārdiešiem piedalījās TV šovā «Koru kari», balvā saņemot apaļu summu, par ko tika uzstādīti skatītāju soliņi pie Spīdalas saliņas. Tāpat viņa tikai pieteikta Latvijas vecmāmiņu konkursam un arī tajā kļuva par laureāti. Panākumu un sasniegumu ir daudz, bet, kā jau Dace uzsvēra, tie visi ir nevis viņas vienas, bet visas ģimenes nopelns.

Ritvars Raits

Ritvara Raita foto un foto no Jansonu ģimenes albuma

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.