Daudzinātā politiskā atbildība beidzot sprukās no atbildības

[ A+ ] /[ A- ]

«Politiskā atbildība» – cik gan šis tukšuma pildītais jēdziens nav vazāts un zelēts?! Bet, kad atbildība beidzot iestājusies (kura draud ar sodīšanu) taustāma, partijiskie zuši steidz attaisnot sevi un uzbrukt. Prezidentam par stāju, tiesu varai par īstenoto likuma varu, konkurentiem par konkurenci, netieši arī Satversmei par tautvaldību, tautai par ilgām pēc taisnības un galu galā arī patiesībai par patiesību. Bet daži steidz mainīt ādu un pieglaimoties…

Valda Zatlera runas fragments, ka «…tuvojas arī mūsu valsts demokrātijas privatizācija…», arī izteiktie apgalvojumi, ka atsevišķi cilvēki un grupējumi nodrošina savu ietekmi uz varu caur medijiem (plašsaziņas līdzekļiem), spilgti atainojas ne vien pliķa ķerto dusmās, bet arī vienvirziena uzplaiksnījumā teju visos visatkarīgākās neatkarīgās avīzes virsrakstos – «Kam dziedāja prezidents», «Zatlers aizejot atstāj valsti klibu», «Zatlera gulbja dziesma», «Bērnudārza prezidents»… Arī saturs virsrakstu cienīgs, kur jau pierasti acīs duras tas, ka citu viedokli šajā lapelē sameklēt velti. Publiskajā telpā netrūkst arī glumu un izvairīgu politiķu viedoklīšu. Bet tur nekā – partijas iekšējā demokrātija nereti tāda, ka sava galva uz pleciem ir mana bosa galva…

Sarkanā kartīte bez dzeltenās?

Eksprezidents un PLL caurkritušais vilcējspēks Guntis Ulmanis Saeimas atlaišanas sakarā turas pie futbola terminiem un, sklerozes mākts vai liekulības vadīts, žēlojas, ka vai nu tā vajadzēja – Saeimai uzreiz sarkano kartīti bez dzeltenās?! Pabalējušā dižvīra metaforu tagad loka arī tie paši «apvainotie un pazemotie». Bet kā tad bijis līdz sarkanajai parlamenta noraidījuma kartītei, ko tautas nobalsošana 23. jūlijā solās apstiprināt droši?

Vai tad nebija Prezidenta brīdinājuma 2009.gada 31.martā? Vai nebija prasības atlaist Saeimu tautas manifestācijās 2008.gada 2.novembrī, 2009.gada 13.janvārī (nav runa par grautiņu), vai nebija brīdinājuma pēdējās vēlēšanās, kas no Saeimas izlidināja 60% veco vēžu? Vai nebija Saeimas nekaunīgā mutatis mutandis, kas bruģēja ceļu visiem zināmā naudas maisa glābšanai no smagām apsūdzībām? Nebija uzstājības par amnestiju tiem pašiem čomiem? Nebija Freibergas Damokla zobena, stipendiātu un Saeimas viltīgo grozījumu drošības likumos, kam sekoja referendums? Nebija tās politikas, kas amatos bīdīja savējos partijniekus un viņu «šoferu dēlus» un bīda joprojām? Nebija jūrmalgeitas, lielāko kretīnu un Šķēles, Šlesera un Batjkas tieši šajā sakarā? Nebija NEO un varas akceptētas, bet rūpīgi slēptas nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanas un partiju kasu «likumīgas» pildīšanas, nebija daudz cita (šeit neuzskaitāma) cinisma?!

Vai nebija Saeimas balsojuma 26.maijā, kas liedza tiesu varai likumīgi veikt savu pienākumu, lai spriestu tikpat taisnu tiesu kā mums, tā arī visiem tiem, kuru acu priekšā karājas lozungs kā izsmiekla zvērējums – «Viens likums, viena taisnība visiem»? Turklāt juristi, kas nebaidās, šodien atklāti pauž par spiedieniem, draudiem un tā saucamajām «telefona tiesībām», kur lēmumu nenosaka vis likums un procesuālā kārtība, bet gan attiecīgā bosa zvans. Ceru, ka reiz uzzināsim vārdus šiem un arī tiem, kas, piemēram, Jurim Bojāram savulaik draudējuši ar novākšanu, ja «līdīs politikā». Arī vārds «līst» par visatļautības darboņiem daudz ko pasaka…

Principu un reālas atbildības kontekstā

Pirmo reizi Latvijas Valsts vēsturē politiķi (partijnieki) atbild augstākās (tautas) varas priekšā. Un referendums būs tas, kas noteiks, vai varas un tās dancinātāju morāle tiks sodīta vai ne. Bet pati balsošana par Saeimas atlaišanu nav politiska detaļa, bet nozīmīgs konteksts.

Konteksts, kas apliecina to, ka noraidījums nav abstraktam deputātam, partijai vai Saeimai, bet visam tam, kas gadu gadiem Saeimā un citos varas gaiteņos nesodīti krājies. Lai nekļūdītos, pirmkārt, vairīsimies no smadzeņu skalošanas, akluma un pakalpīgas partiju varas dievināšanas, kas ir viens no sliktākajiem elkdievības veidiem… Un atcerēsimies, ka vislielākā naudas ļaunprātība ir tā, ka tā apmuļķo pilsoņus un nopērk varu.

Otrkārt, konkrēts sods (neievēlot nākamajā Saeimā) jāsaņem konkrētām partijām un konkrētiem «vilkiem», neskatoties uz to, ka daži jau tērpjas jēra ādā… Ja turēsim acis vaļā un neaizmirsīsim (centīsimies atgādināt viens otram!) savu «varoņu» vārdus, kuri shēmojuši, klanījušies saviem maizes tēviem un ignorējuši prasības pēc jaunas un godīgas politikas.

Treškārt, tagad un nākotnē mums (neviens cits to nedarīs) jārada mobila un rīkoties spējīga tautvaldība, kas spējīga – ātri organizēties un sodīt varu, kas gatava augstos amatos celt pēc principiem (kādi daļēji arī prezidenta kandidāta Andra Bērziņa galvā) – «kas nevar sev, tas nevar citiem», «ubagi nevar vadīt valsti», «labi – viņš ņem, bet arī savai pilsētai dod», «sakārtošu sevi un tad valsti»… Nav paciešams arī tas amorālais princips, kas Saeimas deputātus agrāk un arī tagad (postošas krīzes apstākļos!) papildus nesamērīgi augstajām algām aplaimo arī ar kompensācijām un citām priekšrocībām (tiesisko imunitāti ieskaitot), par kādām mirstīgajam bezjēdzīgi sapņot.

Varbūt nav nemaz tik slikti, ja viss kā uz delnas redzams, kad «pazemotie un apvainotie» turpina zākāt un pazemot prezidentu, apvainot tautu par tai likumiski piešķirto spēju sodīt varu par tās politisko (iespējams, arī kriminālo) bezatbildību. Šo un vēl daudzu citu iemeslu dēļ man nav ne mazāko šaubu, kā vērtēt varu, vecās un izkurtējušās «politikas» izbalsoto Prezidentu un kā balsot referendumā!