Diendusa suņa būdā

[ A+ ] /[ A- ]

Šis būs patiess stāsts par draudzību ar suni no manas agrās bērnības.

Mana bērnība aizsākās tajos labajos Ulmaņlaikos Latgales pusē. Vēl šodien pavadā kā pērles sienas senās, mīļās bērnu dienas. Toreiz maniem vecākiem piederēja neliela jaunsaimniecība, nedaudz lopu, iedzīve iztikšanai un jaunuzcelta māja. Pie mājas skaista dēlīšu būda četrkājainajam mājas sargam, ko sauca neparastā vārdā – Ļevčuks.

Ļevčuku turēja piesietu ķēdē. Ar suni bijām lielos draugos. Viņam vienmēr no manis tika kāds sviestmaizes vai siera gabaliņš, kāds saldumiņš. Kad tik biju pagalmā, atrados viņam blakus: sarunājos, glāstīju, pat bučoju. Suns laimīgs aplaizīja manu seju, stiepa pretī ķepu, luncināja asti. Dažreiz iznesu savas spēļu mantiņas, saliku suņa būdā, rādīju tās savam četrkājainajam draugam. Ar suni man saderēja labāk kā ar māsām, kuras par mani bija jau krietni vecākas, un katra ģimenē pildīja savu pienākumu, jo tajos laikos bērnus pie darba radināja jau no mazotnes.

Kādā vasaras pēcpusdienā, kad vecāki pēc grūtā lauku darba aizgāja diendusā, es ar savām lellēm ielīdu Ļevčuka būdā un pieaicināju arī suni klāt. Sāku viņu glāstīt. Suns ielika galvu man klēpī, un tā mēs abi iesnaudāmies. Kad vecāki uzcēlās un sadalīja pienākumus māsām, tad atcerējās par mani un jautāja: «Kur tad Bronīte?» Māsas atbildēja, ka droši vien pagalmā. Māte, mani saukdama, apskrēja mājai apkārt – nav.

Suns, izdzirdis saucienus, izlīda no būdas, bet man bija bailes līst ārā, jo domāju, ka saņemšu brāzienu. Mans Ļevčuks, pagriezies uz būdas pusi, it kā aizcinādams, laipni ierējās. Nu māte piegāja pie slēptuves un izvilka mani ārā. «Ak, debestiņ, tu taču varēji tur nosmakt! Tā vairs nedari!» teica māte.

Tā beidzās mana diendusa suņa būdā. Ne par velti radies teiciens: «Suns – cilvēka labākais draugs.»

Bērni, rūpējieties par saviem četrkājainajiem draugiem, mīliet tos, bet esiet arī piesardzīgi!