Dvēseliskas jušanas un sirds gudrības ģimene

[ A+ ] /[ A- ]

No kreisās pirmajā rindā – Mareks, Kristīne, Sandras mazmeita Marta, Kristaps, otrajā – Aleksandra, Vadims, tēvs Jānis, māte Sandra, Angelina. Jautrie suņuki garlaicīgajam pozēšanas uzdevumam nebija piedabūjami...

Ķeipenes «Rubeņos» dzīvo Sandra un Jānis Gavri. Ar smalki izsvērtu lietu kārtību saimnieciskajās aprisēs, ar gudru pieeju ģimenes pavarda kopšanā, ar dzīves pieredzes un veselīgas nojautas diktētu mākslu bērnu audzināšanā.

Sandrai un Jānim likteņstāsti veidojušies līdzīgi. Abiem pirmās laulības dienas jau tālā pagājībā. Savējie bērni lieli, patstāvīgi un ar savām ģimenēm. Cits pēc cita piesakās mazbērni. It kā parasts stāsts un tomēr ne. Jo Sandra ar Jāni nodibinājuši jaunu un tik lielu ģimeni, kādas viņiem nav bijis. Kur visa pamatā redzama jēga. Jēga dzīvot, mīlēt, palīdzēt, būt vajadzīgam, priecāties, skumt un ik mīļu brīdi redzēt pašu iedibinātu skaidrību, kura virzīta tajā piepildījumā, kas gādā sirdij tīkamo – mājīgumu. Kur grūti nošķirt lietisko no dvēseliskā, redzamo no jaušamā.

Ģimeniskuma saimnieciskā skola

Sandra ar Jāni palīdzējuši uz kājām nostāties arī Kristīnei, kad viņa zaudējusi māti un palikusi viena. Vēlāk Kristīne un Sandras dēls Agris savas dzīves savienojuši vienā un kā daudzi citi darba meklējumos devušies uz ārzemēm. Šīm rindām topot, Sandra jau ceļa jūtīs, lai apciemotu savus mīļos Īrijā. Iemesls vairāk kā svarīgs – jaunie ļaudis gaida savu pirmdzimto un bez vecmāmiņas padoma drusku baidās. Kādu laiciņu padzīvos tur, un tad jau viss būs labi… Pirms šo rindu publicēšanas noskaidrojies, ka viss ir jau labi – piedzimis nepacietīgi gaidītais dēliņš! Bet pirms tam ciemojos «Rubeņos».

Pagalmā visi panākuši pretī. Protama lieta, ka vislīksmāk apsveicinās visi trīs māju sargi – Muhtars, Šariks un Čita. Ar Jāni tā arī sarokoties neizdodas, jo Muhtars viņu ņēmis īpašā aizgādībā: pat katrs solis tuvāk saimniekam tiek uzlūkots ar nelabām aizdomām, kuras ātri vien kliedē suņa pēkšņā apziņa, ka tāds apošņāts ciemiņš nav nemaz kožams, ne rejams… Sasveicinos ar visiem Sandras un Jāņa tagadējiem bērniem, no kuriem pieci pieņemti audzināšanā, abiem esot nu jau oficiālajā aizbildņu statusā. Bet bērniem viņi ir mamma un tētis un saprotams, ka arī jaunajiem vecākiem audžubērni kļuvuši par savējiem. Kristīne (7 gadi) un Kristaps (10) jau divus gadus pilntiesīgi bērni jaukajā ģimenē, bet Vadims (14), Angelina (12) un Aleksandra (10) piepulcējās tikai šī gada aprīlī. Vēlāk Sandra ar asarām acīs man teiks: «Kad īstā māte tiesā paziņoja, ka bērni viņai nav vajadzīgi, bez liekas apdomas un svārstīšanās visi trīs kļuva par mūsu bērniem. Nepatīk, ka tieku uztverta kā kādas misijas pildītāja vai varone. Nekādu nopelnu te nav, nekādu – vienkārši sirds citādāka nespēj būt…»

Jautājumi kļūst lieki. Bērni trauc viens pār otru un brīžam visi reizē. Un nez kā iegadās, ka maizes krāsns izkurējusies, bet divas plātsmaizes pannas jau dežūrē uz iekšā laišanu. Izrādās, ka tas jau lielo meiteņu amata nags un pienākums, kas itin dabiski paspējis izskoloties šeit. Un nez kā iegadās, ka viesistabā uzklājies galdiņš un tieku cienāts ar debešķīgi garšīgu pašu ceptu saldskābmaizi, kas itin biezā kārtā apsmērējama tikko izsviesta medus pavalgā. Un nez kā iegadās, ka sēžam omulīgā aplītī un runas raisās pašas no sevis. Par to, ka astoņgadīgais Mareks (Jāņa mazdēls), kurš arī iziet jaunās ģimenes skolu, ar mazo traktoru jau apguvis sarežģīto iestūrēšanu siena šķūnī, ka četrdesmitniekam vēl pedāļi nav aizsniedzami, bet ar opja (tā Mareks sauc Jāni, bet Sandru par omi) palīdzību tā lieta iet. Ka putekļsūcējs Kristapa ziņā, bet meitenes lieliski tiek galā ar mazgāšanas darbiem. Ka Vadims vasarā apguvis ne vien traktora dīdīšanas māku, bet prot arī nomainīt spēkrata agregātus un ka tētis tehnikas pārzināšanā saucams par profiņu. Bet, kad apjautājos, kas tas tāds, Vadimam atbilde kā lielam vīram pieklājas: «Redzi, es esmu iesācējs, bet tētis profesionālis. Un man liekas, ka vai nu tas dzelžu ķēriens dots no dzimšanas, vai arī paliek dzīvē nesasniegts…» Te mamma piemetina, ka tētis izremontējis veco traktoru, uzpravījis kā jaunu, pārdevis un kuplajam ģimenes pulkam nopircis mikroautobusiņu: te ekskursija, te skola, te mūzikas skola, Sandrai ar Jāni deju mēģinājumi tautas namā, bet ezerā ne vien jauki izpeldēties, bet arī itin derīgi darba putekļus noskalot. Un, kad visiem tādi izbraukuma prieki, nevienam mājās nav jāpaliek….

Bērni lietas kursā par visu. Arī par to, ka ar tēta pensiju un simbolisko valsts piemaksu, kurai pieplusojas pašvaldības nelielie pabalsti, rocība nav nekāda spožā. Bet tētis iestarpina, ka ir jau labi un netrūkst nekā…, ja vien rokas no nepareizās vietas neaug: «Divas gotiņas, seši teļi, piecas cūkas, trīsdesmit piecas (Vadims galvo, ka vairāk) vistas… Gaļa, olas, dārzeņi, piens, krējums, sviests – pašiem savs, veikalā pērkam tikai sāli, cukuru, miltus un bērniem kādu našķi. Mežā ogas, sēnes… Kāda te krīze?»

Arī cita veida saimniekošanā nekā grūta vai galvu lauzoša. Visi skaita kā darbu zinātājiem piedienas: es pārsienu gotiņas, es telēnus, es nesu miltu spainīšus, es iztīru kūtis, es māku iejaut mīklu, es protu izcept maizi, es zinu visus sieviešu darbus, es samīļoju i gotiņas, i teliņus, i sunīšus, i kaķīti, es zinu, ka apmīļošana visiem patīk un vajadzīga… Sandra piebilst: «Tētis mums vienmēr māca, ka viss jāpadara tā, lai aiz muguras darbiņš nesmīdina, citādi i pašam netīkami, i citam ko vīpsnāt… Esmu laimīga, ka varu uz Jāni paļauties un aiz viņa platās muguras jūtos kā siltā aizvējā…» No tādas atklātības samulstu un ķeru pēc cita vārda, bet māte turpina: «Labi, ka varam par visu izrunāties. Arī tematu izvēli nosakām paši, nešķirojot, vai tas bērnu vai pieaugušo jautājums – galu galā bērniem jāzina viss, un nevajadzīgi aplinki tikai vairo neuzticēšanos un liekulību. Saprotams, ka šādas tādas nedienas apspriežamas arī zem četrām acīm, vai mazums kas… Prieks, ka bērni pat nepieļauj domu, ka varētu paslīdēt kāja, uzvelkot dūmu, aliņu iemēģinot vai kā citādi. Varbūt te sava loma arī sliktam piemēram un nežēlīgai dzīves skolai…  Arī mans Jānis pirms sešiem gadiem glāzītei pateicis – nē! – kaut arī nekāds plencis nekad nav bijis. Un kā varam prasīt, lai bērniem tas un tas ir likums, bet pašiem «tikums»?

Un dvēselē, un sirsniņā

Jānis daudz nerunā. Bet, ja reiz saka, tad vārds kodolīgs, ar apdomu, asu prātu un bieži vien ar labsirdīgu humoru teikts. Kristaps ziņo, ka tētis cieši piekodinot: «Neaizmirstiet, bērni, ka jūs dzīvojat uz sunīša un kaķīša laimes…» Bet visi citi steidz skaidrot sakāmā jēgu: «Tas nozīmē, ka visiem jārūpējas par visiem! Un tikai tad, kad visi paēduši, samīļoti un laimīgi, arī mēs varam justies tāpat. Mājdzīvnieki varot iztikt bez ēdiena, bet bez cilvēka mīlestības ne… Kā tu pret viņiem, tā viņi pret tevi – Muhtars pat iemanījies mūs celt uz skolu, slinkākajiem rauj segu nost un lien muti mazgāt…»

Lielajā istabā televizors ar milzīgu ekrānu – īsta kinozāle. Mazajās divi datori, guļamistabās divstāvīgas gultiņas, katram sava mācību vietiņa, visur tīrība un kārtība. Vecāki priecīgi, ka bērni allaž ilgojas parunāties. Par visu ko un tāpat vien. Tikai šovasar jaunpienācēji uzzinājuši, kā Jāņi svinami, kas tās tādas meijas, kā puķu kroņi pinami, kāpēc vistas laktā un kāpēc gailis nav samīļojams… Kristaps, kā jau ģimenes cilvēks ar stāžu un lielākais zinātājs, piemetina: «Ziemassvētkos visi vīrieši iet pēc eglītes, Jāņos pēc meijām, svētdienās nestrādājam, jo svētām, lasām Bībeli… Es ļoti lūdzu Dievu, kad saslima sivēntiņš, kad māsiņa skuma un man gadījās to stiklu izsist… Vakaros atpūšamies, mamma saka – istabu neslauka, kad saulīte guļ…» Aleksandra tikko kā iemācījusies Māra Čaklā rindas, kuras runājot, aizdomājas pie katra vārda – «Uz zemeslodes zem saules/ Ir tāda tauta latvieši,/ Uz zemeslodes zem saules/ Ir tautai dziesma par sauli..»

Angelina un Aleksandra mācās Kārļa Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolā. Līdz turienei 10 kilometru, tētis izvadās… Te atkal mamma un atkal raud: «Meitiņas jautā, kā varēšot atlīdzināt par pūlēm: mūzikas skola tik tālu… Tad es saku, ka vienkārši – mēs ar tēti kaut kad sēdēsim un klausīsimies jūsu koncertu un aiz laimes raudāsim – kādi mums labi un mīļi bērni… Es zinu, ka tā būs!» Laiks aizskrējis nemanot. Žēl šķirties. Novēlu Sandrai laimīgu ceļu. Ceļa maizei man sagatavota medus burciņa. Neērti ņemt, bet citādāk nevar: viens no lielākajiem gluži vai nodeklamē: «Mamma saka, dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt…»

Viss piedzīvotais un pārdzīvotais pārliecina galīgi, ka šeit īsto vietu atradis – gan lietiskais un dvēseliskais, gan cilvēciskais un Dievišķais. Mājupceļā mieru neliek viena doma. Tā taču dzīvā pedagoģija, vesela ģimenes māksla…! Te jābrauc izglītības ministrei aplūkot, kāda izskatās pedagoģija ar bērniem, bez mākslīgu teoriju konstrukcijām, bez audzināšanas plāniem un birokrātijas vazātiem mērķiem un uzdevumiem… Te jābrauc bērnu tiesību inspektoriem, lai ieraudzītu, ka paša noslaucīta durvju priekša, sava pienākuma zināšana un lietpratīga veikšana (arī tad, kad negribas), ir augstākā tikumība, nevis ierēdnieciski rīmētā vardarbība…  Un vēl. Te ir lieliska skola ikvienam pedagogam vai vecākam (galu galā arī vecāki ir pedagogi!), lai ielāgotu galveno audzināšanas bausli un noteikumu – māku runāt tā, lai bērns klausītos, un māku klausīties, kad bērns runā. Varbūt Sandra ar Jāni nemācēs šo talantu izskaidrot, bet viņi zina un prot. Es redzēju.

Andra Upenieka foto