Dzīvesstāsts: Likteņa nelutinātie Zaiga un Valts visur cenšas saskatīt labo

[ A+ ] /[ A- ]

Zaiga Auziņa un Valts Ruiss vienā no retajiem pasākumiem, kurā viņi ir viesu, nevis galda viesmīļu lomā.

Publikācijās parasti varam lasīt par veiksmīgiem uzņēmējiem, kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem, māksliniekiem un darba pirmrindniekiem, kam jau tā netrūkst ne atzinību, ne apbalvojumu. Toties es jau sen gribēju uzrakstīt lielvārdiešu Zaigas Auziņas un Valta Ruisa ģimenes likteņstāstu. Viņi par savu attieksmi pret dzīvi un paveiktajiem labajiem darbiem noteikti arī būtu pelnījuši vismaz pa Trīszvaigžņu ordenim, bet to vietā Zaigai un Valtam tika atņemts un izpostīts mūža darbs, vietā atstājot vien neizsakāmu rūgtumu un vilšanos.

Ievads šim stāstam iznāca tiešām skarbs un skumjš, tāpēc uzreiz atklāšu, ka, lai arī likteņa triecieni bija sāpīgi un nepelnīti, Zaiga un Valts, ne uz brīdi nezaudējot optimismu, cer tiem tikt pāri. Mierinājumu viņi meklē mākslā – dzied korī un spēlē teātrī, bet cerību saskata savos talantīgajos mazbērnos.

Rancēniete un ķegumietis saskatās Lielvārdē

Zaiga Auziņa ir dzimusi Rankā, bet tā kā viņas tēvs bija mežzinis, ģimene Vidzemes robežās nomainīja vairākas dzīvesvietas. Vidusskolu meitene 1974.gadā pabeidza Jaunpiebalgā. Tobrīd Zaigas vecāki jau bija izšķīrušies, un meitene kopā ar mammu un jaunāko māsu pārcēlās uz Lielvārdi. Mamma iestājās kolhozā «Lāčplēsis», kur daudzus gadus nostrādāja par slaucēju, saņemdama ne vienu vien atzinību. Nesen pilngadību sasniegusī Zaiga savas darba gaitas uzsāka Ogres Centrālajā bibliotēkā, kur viņu pieņēma par lasītavas vadītāju. Vadība ar jaunās meitenes darbu bija ļoti apmierināta, pat uzrakstīja viņai ieteikuma vēstuli mācībām Kultūras darbinieku tehnikumā, taču ģimenes apstākļu dēļ tas palika neizmantots. Arī turpmāk dzīve ar Zaigu īpaši neauklējās, tāpēc viņa savu darba mūžu tā arī nodzīvoja tikai ar vienu atestātu – par vidējo izglītību. Tajā laikā Zaigas mamma darbā guva smagu traumu – «Virsaišu» fermā viņai no griestiem uzgāzās smags apmetuma gabals. Lai varētu apkopt gan māti, gan pieskatīt jaunāko māsu, Zaiga sāka strādāt «Lāčplēša» bērnudārzā par auklīti. Jāpiebilst, ka bērnudārzs atradās kolhoza kantora ēkā, tajā pašā, kuras vienā spārnā Zaigas ģimenei bija ierādīts dzīvoklītis.

Ap to laiku Zaiga iepazinās ar savu pirmo vīru – piebaldzēnu Jāni, kurš uz dzīvi Lielvārdē bija pārnācis jau agrāk. Lai arī ļaudis viņu brīdināja, lai uzmanās no šī vīrieša, jaunībā visas grūtības liekas viegli pārvaramas – tika nodibināta ģimene, drīz pasaulē nāca viņu pirmdzimtā meitiņa Anitra. Zaiga pēc bērna kopšanas atvaļinājuma darba gaitas atsāka kā «Lāčplēša» bibliotēkas darbiniece. Tiesa, šī bibliotēka toreiz atradās Kaibalā – astoņgadīgās skolas ēkā. Jaunā māmiņa uz darbu parasti devās ar bērnu ratiņos. 1978.gada decembrī kolhoza «Lāčplēsis» leģendārais priekšsēdētājs Edgars Kauliņš uzrunāja jauno sievieti, piedāvādams strādāt par kolhoza kluba (tā toreiz devēja kultūras namu) metodisko vadītāju. Zaiga piekrita un šajā amatā nostrādāja 14 gadus, rakstīdama pasākumu scenārijus, organizēdama un vadīdama tos. Priekšsēdētājs Kauliņš to gan vairs nepieredzēja, jo 1979.gada 5.janvāri viņš nomira. Iespējams, Zaiga bija pēdējā darbiniece, ko Kauliņtēvs pieņēma savā kolhozā. 1981.gadā Zaigas ģimenē pieteicās dēls Linards, bet attiecības ar vīru Jāni sāka neglābjami jukt, pie vainas bija alkohols, ko vīrs lietoja pār mēru.

Valts Ruiss piedzima, auga un mācījās Ķegumā, bet vidējo speciālo izglītību ieguva Rīgā, kur kļuva par profesionālu pavāru. Jaunais ēdināšanas speciālists astoņdesmito gadu otrajā pusē sāka strādā kolhoza «Lāčplēsis» ēdnīcā. Zaiga tobrīd bija brīva un reizē arī jauna un skaista sieviete. Kāds gan brīnums, ka Valts viņā ieskatījās! Abi bieži vien strādāja vienos un tajos pašos laikos, tā arī sapazinās, sadejojās un samīlējās. Lai arī Zaigai un Valtam uzvārdi atšķiras (Auziņa un Ruiss), viņi jau pietiekami sen ir precēts pāris – laulība tika noslēgta 1990.gada 13.martā. Kā Zaiga saka, toreiz bija citi laiki un bez zīmoga pasē kopā dzīvot nebija pieņemts, toties jaunajai ģimenei kolhozs piešķīra trīsistabu dzīvokli ar ērtībām…

Valts apguvis senās receptes un prot izcept īstu un gardu lauku maizi.

Jauni laiki – jaunas iespējas, kas tiek izmantotas

Jaunās ģimenes izveidošanās sakrita ar laiku, kad Latvija atguva neatkarību. Vecā sistēma bruka un juka, bet jaunā solīja mums daudz un dažādas iespējas. Lai arī kolhozs «Lāčplēsis» tika dēvēts par miljonāru un noteikti bija viena no bagātākajām Latvijas lauku saimniecībām, mežonīgā kapitālisma un jaunā tirgus apstākļiem tas nespēja piemēroties. Nelīdzēja arī «Lāčplēša» pārveidošana par agrofirmu un paju sabiedrību, viss liecināja, ka nākotnes tam nav. Bieži vien tam roku pielika paši kolektīvās saimniecības biedri, gan likumīgiem, gan nelikumīgiem paņēmieniem kaut ko privatizējot.

Zaigas un Valta stāsts gan ir pavisam citāds. Aiz «Lāčplēša» kantora ēkas, pašā Rumbiņas upītes krastā, atrodas kāda mūra ēka, kurā savulaik bijuši gan dzīvokļi, gan kūtis, gan stiklinieka darbnīca. Astoņdesmito gadu nogalē vietējie komjaunieši rīkoja dažas talkas, plānojot ēku sakopt, izremontēt un iekārtot savām vajadzībām. Dažādu apstākļu dēļ viņu degsme drīz vien norima, bet 1991.gadā toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Žanis Holšteins nolēma telpas uzticēt Zaigai un viņas jaunajam vīram, lai tajās tiktu ierīkota atpūtas vieta – klubiņš. Zaiga un Valts šo darbu uzsāka ar sirdi un dvēseli, dažu gadu laikā no pabriesmīgās ēkas izveidodami tiešām jauku klubu. Tas nebija viegli, jo toreizējā materiālu deficīta apstākļos vajadzēja lielu izdomu un enerģiju, lai veiktu remontu un ierīkotu interesantu telpu. Kaut cik palīdzēja arī agrofirma, kam toreiz faktiski vēl piederēja šis objekts, bet ar to vien būtu stipri par maz. Kad klubs bija izremontēts, aprīkots un iekārtots, Zaiga un Valts sāka pieņemt pieteikumus dažādu atpūtas pasākumu (kāzu, jubileju, ballīšu) rīkošanai, paši arī gatavoja cienastus un klāja galdus. Klubiņš «Pie Rumbiņas» drīz vien ieguva popularitāti ne vien Lielvārdē, bet arī starp kaimiņu pašvaldību iedzīvotājiem. Savu individuālo uzņēmumu, kas tika nodibināts 1995.gadā, Zaiga un Valts nosauca tieši tāpat – «Klubiņš pie Rumbiņas».

Pa to laiku gandrīz visi «Lāčplēša» objekti tika privatizēti. Arī Zaiga un Valts privatizēja māju «Kokneši», ko varēja izmantot moteļa vajadzībām, kā arī klubiņu «Pie Rumbiņas». Tiesa, radās neliela aizķeršanās, jo abi objekti tika saslēgti kopā un, saimniekiem nezinot, nodoti Lielvārdes pašvaldībai, bet šo lēmumu drīz atcēla, jo tas nebija likumīgs. Agrofirmas objektu privatizācija notika par pajām – par klubiņu vajadzēja astoņus vai deviņus tūkstošus paju, par «Koknešiem» – apmēram divas reizes vairāk. Ģimenei, kas ilgi tika strādājusi «Lāčplēsī», bija gan savas pajas, gan nedaudz vajadzēja piepirkt, bet vēl ievērojamu daļu paju Zaigai un Valtam vienkārši uzdāvināja bijušie kolhoznieki, kuri atbalstīja viņu centienus un bija pateicīgi par lieliski noorganizētajiem pasākumiem. Privatizētie objekti tika ierakstīti Zemesgrāmatā, ģimene pat pārdeva savu trīsistabu dzīvokli, lai naudu varētu ieguldīt objektu attīstībā, uz dzīvi pārvācoties «Koknešos», lai nams tādējādi reizē būtu pieskatīts.

Lielvārdes Tautas teātra izrāde «Asās mēles» notiek Uldevena pilī. Vienā no lomām – Zaiga.

Kā zibens spēriens no debesīm, un tev vairs nav nekā…

Zaiga un Valts kā pilntiesīgi sava uzņēmuma īpašnieki nostrādāja teju desmit gadus. Darba netrūka, jo pieprasījums bija gan pēc klubiņa kā vietas, kur rīkot pasākumus, gan arī pēc nelielās «Koknešu» viesnīcas. Bankā tika ņemts kredīts, lai klubiņam nomainītu jumtu un attīstītu lietas. Tas jau tika izmaksāts un paņemts nākamais, par ko ģimene iegādājās lauku māju turpat Lielvārdes pagastā, jo cik tad ilgi dzīvosi «Koknešos» ne pārāk piemērotās telpās? Ņemot kredītu, ķīlā tika likti «Kokneši», bet klubiņu «Pie Rumbiņas» pat ne reizi nebija domāts ieķīlāt – kāpēc gan lai riskētu ar objektu, kas ģimenei nodrošināja iztiku?

Tumši mākoņi pār Zaigas un Valta galvām savilkās 2007.gadā, kad Valsts ieņēmumu dienests sāka izteikt pretenzijas par to, ka paju sabiedrībai «Lāčplēsis» palicis valstij nenomaksāts nodokļa parāds – nedaudz vairāk par 800 tūkstošiem latu. Protams, ne jau Zaiga un Valts pie tā bija vainīgi, bet valsts iestādei pretenzijas radās tieši pret Valtu, jo, redz, viņš 1995.gadā bija ievēlēts paju sabiedrības likvidācijas komisijā. Tas, ka palicis nodokļu parāds, bet Valts privatizējis divus saimniecības objektus, tika kvalificēts kā ļaunprātība. Sākās garš tiesas process, tika iecelti divi maksātnespējas administratori. Lai cik tas liktos neticami, Latvijas visu instanču tiesas lēma par labu valstij, atņemot Zaigai un Valtam visu, kas viņiem bija – gan uzņēmumu, gan īpašumus, gan darbu, gan jumtu virs galvas. 2012.gada decembrī ģimene zaudēja klubiņu «Pie Rumbiņas», bet 2013.gada jūlijā – arī «Koknešus». Bez pajumtes Zaiga un Valts nepalika tikai tāpēc, ka viņu kredītā nopirktajam lauku īpašumam bija arī 16 hektāri zemes. Īpašumu iegādājās vietējais lauksaimniecības uzņēmums, kam bija vajadzīga zeme, bet ģimenei atļāva dzīvot mājā, kas nu tai vairs nepiederēja. Kredītsaistību dēļ Valtam tagad jāiziet maksātnespējas process, bet Zaigai nācās priekšlaicīgi doties pensijā.

Ļoti abiem lielvārdiešiem sirdis sāp par to, kas tagad notiek ar «Koknešiem», bet sevišķi – ar klubiņu «Pie Rumbiņas». Bijušie īpašnieki uzskata, ka abas ēkas vispirms tika pārdotas kādiem paziņām par cenu, kas krietni zemāka pat par kadastra vērtību. Paju sabiedrības nodokļu parāda segšanai no tā varēja tikt smieklīgi maza summa. «Koknešus» 2016.gadā iegādājās Lielvārdes novada pašvaldība. Nav dzirdēts, ka šajā ēkā kopš tā laika kaut kas būtu noticis. Ar klubiņu ir vēl daudz bēdīgāk. Gadā, kad ziema sākās ar lieliem saliem, Valts, kuram bija palikušas atslēgas, aizgāja, lai no centrālapkures izlaistu ūdeni, bet netika iekšā, jo visas slēdzenes jau bija nomainītas. Toties atbildīgās amatpersonas acīmredzot nekas neinteresēja, jo caurules tiešām aizsala un pārplīsa, bet pēc tam visas telpas applūda. «Klubiņš pie Rumbiņas» jau pārdots un pirkts ne reizi vien, bet katrs jaunais īpašnieks cenšas tikai vēl kaut ko izplēst no interjera, bet ēku pēc tam pārdot pēc iespējas dārgāk. Arī šobrīd klubiņš tiek tirgots. Tiesa, neviens, kurš gribētu atjaunot to par atpūtas vietu, tā arī nerādās. Klubiņš «Pie Rumbiņas» praktiski ir ticis izpostīts un atgriezies bez maz vai tajā stāvoklī, kāds bija, pirms to sāka apdzīvot Zaiga un Valts.

Dvēseli veldzē mākslā, nākotni saskata mazbērnos

Zaiga un Valts vairs necer, ka atgūs savus īpašumus. Abos ir liela neizpratne, par ko tieši viņus liktenis tā sodījis? Tās pašas paju sabiedrības «Lāčplēsis» likvidācijas komisijas priekšsēdētājs savā laikā privatizēja kolhoza autoservisu. Pret viņu valstij nekādu pretenziju nav. Lielvārdieši vēl nav padevušies, par šo netaisnību Zaiga un Valts ar iesniegumu vērsušies Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā. Process ir ilgs un sarežģīts. Ir samērā liela iespēja šajā tiesvedībā uzvarēt, bet tagad bijušie klubiņa «Pie Rumbiņas» īpašnieki var pretendēt tikai uz naudas kompensāciju no valsts. Tiesa, kas gan ir nauda? Vai ar to var samaksāt par atņemto mūža darbu, par sagrautajiem sapņiem un stabilitāti? 20 gadu laikā, kamēr klubiņš «Pie Rumbiņas» darbojās, tas atstājis dziļas pēdas un siltas sajūtas daudzu novadnieku atmiņās un sirdīs. Zaigai un Valtam darbu nācās pārtraukt vasaras vidū, kad viss kalendārs bija pierakstīts pilns ar aizrunātiem pasākumiem. Varbūt izklausās neticami, bet toreiz bija tā, ka cilvēki meklēja citas pasākumu rīkošanas vietas, bet par galdu klājējiem sev līdzi ņēma tieši Zaigu un Valtu. Kāzu vien klubiņa darbības laikā tajā tika nosvinēts vairāk nekā 300. Aizkustinošs mirklis bijis pagājušajos Ziemassvētkos, kad vēlu vakarā iezvanījās telefons. Izrādījās, zvanīja kāds laulātais pāris, kas gredzenus bija mijis tieši pirms 20 gadiem, bet kāzas svinēja klubiņā «Pie Rumbiņas». Savā kāzu gadadienā cilvēki bija atcerējušies Zaigas un Valta laipnību un viesmīlību, tāpēc piezvanīja, lai pateiktu paldies.

Notikumus, ko var salīdzināt ar traģēdiju, Zaigai un Valtam būtu daudz grūtāk pārdzīvot, ja ne abu jau ilgstošā aizraušanās ar amatiermākslu. Valts kopš neatminamiem laikiem dzied varenajā korī «Lāčplēsis», bet Zaiga spēlē Lielvārdes Tautas teātrī. Viņa ar pateicības pilnām sajūtām piemin režisoru Kārli Lišmani, kurš, gluži vai kā jusdams, kad Zaigai morāli bija īpaši grūti, aicināja savu aktrisi uz mēģinājumiem, piedāvāja jaunu lomu. Mākslai tomēr ir liels spēks, tā spēj veldzēt dvēseli, atzīst Zaiga un Valts.

Īpašs prieks Zaigai un Valtam ir par abiem mazbērniem Markusu un Sindiju. Septītklasnieks Markuss ļoti nopietni trenējas hokejā, viņš ir vārtsargs. Nesen viņš ar savu komandu piedalījās starptautiskā turnīrā Ķīnā, kur saņēma balvu kā labākais savā pozīcijā. Kad pirms trim gadiem Markusa un Sindijas ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā, Sindijas klases audzinātāja, uzzinājusi, ka meitene ir «no laukiem», izteicās, ka varētu būt problēmas ar sekmēm. Sindija jau sen ir pierādījusi, ka skolotāja ļoti kļūdījās – meitene katru gadu klasi pabeigusi ar Zelta diplomu.

Šobrīd Zaigas un Valta ģimeni ļoti ierobežo maksātnespējas process. Viņi ir aizrāvušies ar īstas lauku maizes cepšanu, labprāt klāj arī galdus, bet drīkst to darīt tikai savām vai draugu un radu vajadzībām. Kādreiz jau beigsies arī šis maksātnespējas process. Strādīgie lielvārdieši labprāt savas maizes cepšanas prasmes izmantotu uzņēmējdarbībā, bet nekādus lielos plānus gan vairs nekaļ. Neesot vairs tie gadi, kad varēja kalnus gāzt. Valtam jau tagad nav viegli, jo, strādājot galdnieka darbu, katru rītu viņam jāceļas jau četros. Tiesa, ne Valts, ne Zaiga par savu likteni nesūrojas. Lai kā ir gājis, lai arī dzīve pret viņiem reizēm bijusi ļoti netaisnīga, abi strādīgie lielvārdieši visā un visur cenšas saskatīt tieši labo. Ja arī kāda asara pa reizei norit, neviens svešs to tāpat neredzēs…

Ritvars Raits

Foto no ģimenes albuma

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.