Emocijās balstīti lēmumi var likt vilties

[ A+ ] /[ A- ]

Esmu domājusi, kāpēc politiskajā arēnā popularitāti bieži iemanto cilvēki, kuri, racionāli spriežot, nav nedz gudrākie, nedz tālredzīgākie. Viņu leksika ir populistiska un bieži vien agresīva, viņu izglītības līmenis ir zemāks nekā daudziem konkurentiem, tomēr tautas masas uzķeras uz šo politiķu izliktās ēsmas. Manuprāt, skaidrojums varētu būt tāds – šie līderi iznes uz āru un paspilgtina tās emocijas, kas apspiestā veidā sēž iekšā daudzos no mums, tikai mēs ne vienmēr uzdrošināmies par tām publiski runāt un iestāties.

Šobrīd viens no šādiem līderiem ir ASV prezidenta kandidāts Donalds Tramps. Viņa agresīvā un bieži vien arī rasistiskā retorika sasaucas ar daudzos amerikāņos mītošo naidu pret visa veida «svešajiem». Lielais atbalsts Trampa kandidatūrai ir balstīts emocijās, nevis veselajā saprātā un ilgtermiņa domāšanā.

Taču nav jāmeklē piemēri tikai aiz okeāna. Arī mums ir bijuši savi «bļauri», «buldozeri» un «suņu būdas saimnieki», kuri izpelnījušies plašu atbalstu tādēļ vien, ka trāpījuši uz kādas emocionāli sāpīgas stīgas un aktualizējuši mūsu tautiešos mītošo agresiju un aizvainojumu. Kā zināms, daudz vieglāk ir mobilizēt masas tad, ja cīņa notiek nevis par, bet pret kaut ko. Ja izdodas atrast kopējo ienaidnieku un likt masām noticēt, ka tieši šis ir iemesls visām tautas problēmām, veiksme jau pa daļai ir rokā.

Diemžēl pieredze rāda, ka emocijās balstītie lēmumi ne vienmēr sniedz cerēto un liek vilties. Daudzi briti tikai pēc referenduma saprata, ka viņu lēmums balsot par izstāšanos no ES nebija kārtīgi pārdomāts un drīzāk bija balstīts emocijās, konkrēti, dusmās par to, ka «nāksies no sava maizes kukuļa atdot lielu daļu tiem, kam tas nepienākas».

Emocijas nevajag ignorēt, tomēr man gribētos, lai mēs biežāk spētu paskatīties uz situāciju arī no citiem skatu punktiem un aizdomātos ne vien par īstermiņa, bet arī ilgtermiņa ieguvumiem un zaudējumiem.

Elīna Zelčāne