Jānis Kaijaks: «Kultūra ir mūsu dzīves kvalitāte – gan tiem, kas to rada, gan tiem, kas patērē»

[ A+ ] /[ A- ]

Jānis Kaijaks visu savu apzināto mūžu darbojies kultūras jomā un atzīst, ka bez kultūras mēs kļūstam par NEKO.

«OVV» rubrikā «Vērtē autoritāte» šoreiz uz sarunu par mūsu dzīves aktualitātēm esam aicinājuši Ogres Teātra režisoru un māksliniecisko vadītāju Jāni Kaijaku.

«Nu jau vairāk nekā desmit gadus mana sirds un viss, ko esmu iemācījies un apguvis, pieder Ogres teātrim. Ogres teātris – tie vispirms ir cilvēki, vismaz 25 aktieri, kuru rindas aizvien papildinās. Tagad ir piepildījies mans sapnis par zāli, kas veidota tieši teātra izrādēm. Kad vakaros uz mūsu Ogres teātra izrādi ierodas svinīgi ģērbušies skatītāji un viņus jau garderobē sagaida mūsu teātra studijas meitenes ar īstu un neviltotu smaidu un laipnību, kad skatītāju zāle ir ļaužu pilna un afišu rotā uzraksts «Biļetes izpārdotas», kad, prom ejot, skatītāji nepaiet garām, bet pasaka paldies – tad aizmirstas garajos vakaru mēģinājumos sakrātais nogurums, un tu saproti, ka dari kaut ko vajadzīgu un visiem nepieciešamu,» uzsākot sarunu, saka J.Kaijaks.

Vizītkartei

Jānis Kaijaks

* Dzimis 1952.gada 13.septembrī Rīgā. Tēvs Jānis Kaijaks seniors – komponists un diriģents, ilggadējais Operetes teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Māte – Biruta Kovaļonoka – ilggadējā Ogres Tautas teātra režisore un mākslinieciskā vadītāja;

* Mācījies E.Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas kora klasē;

* 1975.gadā beidzis Latvijas Valsts Konservatorijas tā saucamo Nacionālā teātra aktierkursu;

* No 1975. līdz 2002.gadam bijis Latvijas Nacionālā teātra aktieris. Nozīmīgākās lomas: Orests L.Ģurko «Elektra, mana mīla» (1977), Filips Dž.Goldmena «Lauva ziemā» (1979), Andželo V.Šekspīra «Dots pret dotu» (1981), Tibalds V.Šekspīra «Romeo un Džuljeta» (1984), Tots Raiņa «Spēlēju, dancoju» (1990);

* 70. gados izveidojis mūzikas un dzejas programmu «Klavierkoncerts» ar Ojāra Vācieša dzeju (kopā ar V.Šoriņu, Z.Neimani, G.Vāgenheimu);

* Stažējies pie režisora Arkādija Kaca. Režijas profesijā darbojas kopš 1992.gada.

* Ogres teātrī izrādes iestudē kopš 1998.gada un kopš 2007.gada ir Ogres teātra mākslinieciskais vadītājs;

* Bijis režisors 20 Ogres teātra izrādēm un sešām izrādēm komponējis mūziku, kā arī bijis režisors 16 izrādēm citos Latvijas teātros, tostarp Latvijas Nacionālajā teātrī.

* 90.gados iesācis Ziemassvētku tematisko izrāžu tradīciju Latvijas Nacionālajā teātrī;

* 2002.gadā ieguvis Latvijas teātra Gada balvu «Spēlmaņu nakts» kategorijā «Labākā izrāde bērniem un pusaudžiem»;

* 2015.gadā saņēmis Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) skates «Gada izrāde» titulu «Gada režisors» par Ogres teātra izrādi «Bernika projekts»;

* 2018.gadā – LNKC skates «Gada izrāde» tituls «Gada režisors» par Ogres teātra izrādi «Ivanovs»;

* 2016.gadā saņēmis titulu «Gada ogrēnietis».

– Jautājums par reģionālo reformu sabiedrībā izraisa aizvien lielākas kaislības. Kāds ir jūsu viedoklis šajā sakarā?

– Tas, ka pašreizējais pašvaldību skaits Latvijai ir daudz par lielu, šķiet, saprotams visiem. Saprotams arī tas, ka ikviena reforma izraisīs neapmierinātību. Bet atšķirībā no citām reizēm, tiem, kas to izstrādā, varbūt ir vērts pacensties būt atbildīgākiem un pieņemt pārdomātākus lēmumus. Daudz nākas klausīties, ka pašvaldības, kuras šīs pārmaiņas skars, ir nepietiekami informētas un jūtas neuzklausītas. Katra reforma, lai kuru nozari tā skartu, ir atkarīga no cilvēkiem, kas to realizē. No viņu spējas domāt valstiski, atbildēt par saviem pieņemtajiem lēmumiem. Katru reizi, kad dzirdu vai lasu par «politiskiem lēmumiem», par «politisko atbildību», man paliek bail, ka atkal būs tā, ka neatbildēs neviens, ka saujiņai ietekmīgu lobistu būs izdevies izbīdīt cauri kaut ko sev vajadzīgu un beigās ilgtermiņā mēs visi par to maksāsim. Tāpēc es atbalstu reformu, bet ļoti vēlos, lai tā tiešām nāktu par labu visai mūsu sabiedrībai.

Ir vēl kāda tendence, kas liek aizdomāties par to, kas to dara un kāpēc: pēkšņi medijos parādās informācija, ka kaut kur varas gaiteņos tiek gatavoti lēmumi, kuri jūtami ietekmēs mūsu materiālo stāvokli un dzīves līmeni. Tā bija ar kadastrālo nodokli, kas atņemtu mājokļus ļoti daudziem cilvēkiem, tagad tas notiek  ar  auto ekspluatācijas nākotnē paredzamajām izmaksām, kuras, kā raksta medijos, liks lielākajai sabiedrības daļai atteikties no personiskā auto. Pēc tam izrādās, ka viss ir bijis krietni pārspīlēts vai nepareizi saprasts un nekas briesmīgs parasti nenotiek.

Tad ir jājautā, vai šī sabiedrības tracināšana ir tikai mediju cenšanās piesaistīt sev lielāku auditoriju, vai, kā saka, no mušas uzpūst ziloni? Vai arī šādai dezinformācijai ir vēl kāds cits iemesls un mērķis?

– Reformu netrūkst arī izglītības jomā…

– Ticu, ka daudzas no tām ir ļoti vajadzīgas. Tomēr, strādājot arī pedagoģisku darbu, varu priecāties par mūsu jauniešu talantīgumu un mērķtiecību, bet zināšanu līmenis, īpaši kultūras vēsturē un literatūrā, bieži vien ir šokējoši zems. Nekādas datorzinības un programmēšanas nespēj aizstāt literatūrā izlasīto vārdu, jo tieši tas audzina personību. Piemēram, lauku skolas. Saprotu, ka eksistē ekonomiski aprēķini, ka ne visas šīs skolas varbūt spēj nodrošināt augstu izglītības kvalitāti (bet vai tas attiecas tikai uz lauku skoliņām?), tomēr es nevaru aizmirst, ka tieši ar skolām vēsturiski sākās mūsu kā tautas apzināšanās. Ka katra lauku skoliņa bija kā gaismas sala un mūsu tautas pirmie skolotāji – izcilas kultūras personības, kuru piemiņai vien vajadzētu saglabāt vēsturiskās skolas kā kultūras pieminekļus. Izzūdot lauku skolām, lauki kļūs vēl tukšāki – tas taču ir likumsakarīgi. Un, ja notiks brīnums (un es ceru, ka kādreiz notiks), un cilvēki atgriezīsies savos pagastos, vai tad mēs slēgtās skolas spēsim atkal celt no jauna? Varbūt tomēr visu mūsu kopīgais uzdevums ir censties tās noturēt dzīvas tagad – gan kā izglītības iestādes, gan kā mūsu tautas kultūrvēsturisko mantojumu?

– Ir vēl viena nozare, kuras īsto nozīmi saprotam tikai tad, kad pašiem vajadzīga ārstu palīdzība…

– Man šķiet, ka medicīnas sistēma kļuvusi tik sarežģīta, ka cilvēkam no malas to izprast ir neiespējami. Viens gan skaidrs – ģimenes ārstiem jāraksta tik daudz, ka reizēm uz pacientu nav laika pat acis pacelt. Varu tikai apbrīnot to izturību un iejūtību, ko ārstiem izdodas saglabāt pret saviem pacientiem. Bet, kas gan ir būtiski, – nevar būt tā, ka medicīnas darbiniekiem regulāri jādraud ar streiku sava nepietiekamā atalgojuma dēļ. Mediķi, tāpat kā skolotāji, ir neaizstājami. Un ar to jokot nedrīkst.

– Droši vien nozare, kurā darbojaties un kuru vislabāk pārzināt, ir kultūra. Vai šajā jomā, jūsuprāt, viss ir kārtībā?

– Jā, kultūra ir nozare, kurā esmu darbojies visu savu apzināto mūžu. Man ir nācies piedzīvot visādus laikus, arī tādus, kuros kultūra tika nostumta pilnīgi malā, kā nevajadzīga un dārga. Bez kultūras jau izdzīvot var! Izdzīvot var, bet dzīvot nē. Arī tagad vēl reizēm kādā galvā rodas doma, ka valstij trūkstošos līdzekļus varētu paņemt tieši no šīs sfēras. Tagad ir sajūta, ka kultūras dzīve Latvijā ieguvusi jaunu elpu. Uzceltas jaunas modernas koncertzāles, vasarās priecē dažādu mākslas un mūzikas festivālu bagātais piedāvājums. Mēs pelnīti lepojamies ar savu mākslinieku panākumiem pasaulē. Mūsu kori tiek apbalvoti visos pasaules konkursos, mūsu teātra māksla izpelnījusies starptautisku atzinību. Pēc daudziem gadiem atdzīvojusies mūsu kino nozare. Ir tik daudz, par ko būt lepniem. Protams, ne jau viss, kas tik piedāvāts ar «kultūras» vārdu, ir augstas kvalitātes, bet kvantitāte var radīt arī kvalitāti. Kultūra – tā ir arī mūsu dzīves kvalitāte, gan tiem, kas to rada, gan tiem, kas to patērē. Kultūra ir mūsu zīmols, ar ko mēs atšķiramies un izceļamies, lepojamies starp citām valstīm. Tā ir mūsu identitātes zīme. Un te nu mūsu sasniegumi tikai norāda uz tiem darbiem, kas vēl ir jāpadara. Var runāt par akustiskās koncertzāles nepieciešamību Rīgā, par kultūras celtņu renovāciju un pārbūvēšanu atbilstoši mūsdienu prasībām, kā tas ir ar Jaunā Rīgas teātra īstajām mājām Lāčplēša ielā. Tie ir projekti, kuri dažādu iemeslu dēļ iestrēguši.

– Vai, jūsuprāt, kultūras darbinieku veikums ir pienācīgi atalgots?

– Nekad nebūs tā, ka visiem visa pietiks. Arī tehnoloģijas nepārtraukti attīstās un kļūst arvien dārgākas. Bet arī mūsu prasības pret gaismu, video un skaņas kvalitāti aug. Mākslinieku honorāri aug, un arī tas ir objektīvi. Kultūra prasa naudu, bet kultūra arī pelna naudu. Bet bez kultūras mēs kļūstam par NEKO. Es ļoti izjūtu to, kā tieši pēdējos gados mainās Ogre. Kā sakoptāka kļūst pilsēta, kā rodas un īstenojas arvien jauni projekti. Kad atjaunoja un pārbūvēja Kultūras centra kāpnes, nams ieguva pilnīgi jaunu seju – modernu un apmeklētājiem interesantu. Tās vairs nav vienīgi kāpnes. Vasaras pasākumos šīs kāpnes kļūst par amfiteātri skatītājiem, un viņi to novērtē. Jaunā mākslas zona un nupat renovētā Lielā zāle, tas viss, ieejot Kultūras centrā, rada svētku sajūtu un noskaņo uz mākslas baudīšanu. Un te nu ir svarīgi, lai forma atbilstu saturam. Un tas arī notiek – arvien interesantāks un bagātāks top koncertu, teātru izrāžu un filmu piedāvājums, un katrs savai gaumei var atrast piemērotāko. Un vēl. Upes koncerti siltajos vasaras vakaros un Ģimeņu diena. Ogres Kultūras centrs tiešām kļūst par īstu KULTŪRAS CENTRU. Par asi, ap kuru griežas visa pilsētas garīgā dzīve.

– Ogres novads ir liels un pēc reformas kļūs vēl lielāks, un katrā pagastā ir savs kultūras nams un cilvēki, kuri mīl un arī paši rada kultūru.

– Un mums jācenšas viņus atbalstīt, iekļaut kopējā procesā. Neļaut justies pamestiem un izolētiem. Darbu kultūras nozarē ir tik daudz un nekad nekļūs mazāk, un mums tie ir jādara.

Dzintra Dzene

Ilzes Kupčas – Ziemeles foto

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.