Jānis Karlovs: «Pēc sevis vēlos atstāt ko tādu, kas cilvēkiem dod spēku un ideālus»

[ A+ ] /[ A- ]

«Cits varbūt krāj kādas dārglietas, bet mana dārglieta ir akmens. Tas ir izejmateriāls, no kura atkal varu kaut ko radīt,» saka Jānis Karlovs. Vairāki tēlnieka darbi novietoti arī viņa piemājas teritorijā Ikšķilē, Lībiešu ielā.

Tēlnieka, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera, Sibīrijas ceļus izgājušā ikšķilieša Jāņa Karlova vārds ir neizdzēšami ierakstīts Latvijas vēstures lappusēs. Viņa monumentālie tēlniecības darbi jau pusgadsimtu uzrunā iedzīvotājus gan Latvijā, gan tālu aiz tās robežām. Tēlniekam joprojām netrūkst ideju, un viņš neslēpj, ka tieši to radīšanas process ir visskaistākais. Idejiskais pamats vienmēr ir bijis vissvarīgākais viņa darbos, par ko savulaik nācies arī ciest.

«Tēlnieka darbs nav tikai šodienai, tas ir pārlaicīgāks, un domai jābūt ne vien tam brīdim, kas aktuāls, bet visam pāri. Atrast īsto domu, risinājumu ir ļoti darbietilpīgi un nogurdinoši, bet tāds ir mans aicinājums,» sākot sarunu, saka J.Karlovs. Ar viņu tiekamies viņa darbnīcā Ikšķilē, Lībiešu ielā, kuru tēlnieks, tāpat kā savu māju, lielākoties uzcēlis pats. Tieši te dzimst idejas viņa darbiem.

Bērnību pavada izsūtījumā

To, ka J.Karlovs kļuvis par vienu no izcilākajiem latviešu tēlniekiem, laikam jau vadījusi kāda augstāka vara, jo 1939.gada 7.martā Suntažu pagasta «Katliņos» dzimušā zēna ceļš līdz mākslas pasaulei nebija viegls.

«Mans tēvs un vecaistēvs bija attīstījuši lauksaimniecību, izveidojot paraugsaimniecību ar tiem laikiem modernu govju fermu un 60 hektāriem zemes. Ģimenē bijām četri bērni un tika plānoti vēl, taču laimīgajai bērnībai svītru pārvilka 1941.gada 14.jūnija deportācijas. Visu mūsu ģimeni – māti, vecvecākus, mani, tolaik tikai divus gadus vecu, piecgadīgo brāli un četrgadīgo māsiņu nosūtīja uz Krasnojarskas apgabalu, bet tēvu atsevišķi uz Soļikamskas nometni, kur pēc septiņiem mēnešiem viņam izpildīja nāves sodu nošaujot. Tiesa gan, mēs par to uzzinājām krietni vēlāk, tikai tad, kad Latvija atguva neatkarību. Jaunāko, tikai gadu veco brāli Māri, no izsūtījuma paglāba mammas mamma, kura burtiski pēdējā brīdī brīnumainā kārtā viņu izdabūja no vagona, pamatojoties uz veselības problēmām. Tālo ceļu līdz Sibīrijai viņš vienkārši nebūtu izturējis. Vecaistēvs bija labs kalējs un amatnieks. Labojot kādu jumtu Sibīrijā, viņš nokrita, guva savainojumus un nomira. Drīz vien aizsaulē devās vecmamma, kuru skāra difterija. Jāsaka paldies mātei, ka es izdzīvoju. Viņai bija tikai viena zāļu deva un nācās izvēlēties, kuru glābt. Viņa izglāba mani. Ar Starptautiskā Sarkanā Krusta palīdzību 1946.gadā es kopā ar brāli un māsu varēju atgriezties dzimtenē. Mūs ar brāli uzņēma onkuļa ģimene, bet māsu – mātes mamma, pie kuras bija palicis Māris. Diemžēl arī viņš vēlāk neizbēga no Sibīrijas un turp tikai aizvests otrajā izsūtījumu reizē – 1949.gadā. Jāpiebilst, ka māsai ceļu uz Sibīriju nācās mērot pat atkārtoti. Diemžēl šāds smags ceļš ir bijis jāiet ļoti daudziem latviešiem,» saka J.Karlovs.

Diploms sniedz brīvību

Onkulis, kura ģimenē dzīvoja Jānis, bija juvelieris, un viņš zēnā saskatīja mākslinieciskas dotības. Rīgā pabeidzis pamatskolu, Jānis iestājās un 1958.gadā pabeidza Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metālapstrādes nodaļu. Tajā pašā gadā viņš iestājās Valsts Mākslas akadēmijā Tēlniecības nodaļā.

«Kad mākslas vidusskolā mācījos pēdējos gadus, paralēli gāju uz studiju un apguvu tēlniecību. Sapratu, ka tā ir joma, kas mani piesaista. Protams, apjausma, ko tieši vēlos, attīstījās pamazām. Mākslas akadēmijā mums pasniedza ļoti augstas klases tēlnieki, taču mācību programmu apstiprināja Maskavā. Prasība bija veidot darbus tā laika sociālajā reālismā, bet es meklēju lielāku simbolisko jēgu. Šādi asni tika nīdēti. Vislielākās problēmas radās, kad bija skates. Saņēmu pat nesekmīgas atzīmes un man nepiešķīra stipendiju. Vienu brīdi bija doma studijas pamest, taču kāds pasniedzējs teica,  – kad pabeigsi mācības, būsi brīvs. Pie profesora Emīla Meldera ieguvu pamatus, bet Kārlis Zemdega raudzīja, lai mākslinieks spēj saskatīt arī ideālus. Tā tēlniecības skola, ko apguvu, nāca vēl no jau aizsaulē aizgājušā Kārļa Zāles un Teodora Zaļkalna, kas bija ļoti stipras personības. Pēc sešu gadu studijām 1964.gadā saņēma mākslinieka − tēlnieka diplomu un biju brīvs. Mani visvairāk piesaistīja monumentālā māksla, un mans pirmais darbs bija Pirmā pasaules karā kritušo karavīru apbedījumu vietā Kaparāmuros, kur apglabāti Nāves salā kritušie,» stāsta J.Karlovs.

Piedalījies tēlniecības simpozijos daudzās pasaules valstīs

Izstādēs tēlnieks piedalās kopš 1968.gada. Kad gadu vēlāk bija paredzēts atvērt tēlnieku Aivara Gulbja, Jura Mauriņa un Jāņa Karlova darbu izstādi Rīgā, padomju funkcionāri to aizliedza un J.Karlovu iekļāva nevēlamo mākslinieku sarakstā, ilgu laiku viņa vārdu nedrīkstēja pieminēt presē. «Pretestību pastāvošajai iekārtai mākslinieki tolaik centās izteikt simbolu veidā. Dzintaru jaunrades namā Jūrmalā, piedaloties radošo grupu darbā, man 1969.gadā izveidojās sadarbība ar Armēnijas tēlniekiem. Viņi par mani pastāstīja savas pilsētas vadībai un saņēmu uzaicinājumu uz vietas izkalt darbu tufā «Dzīvības šūpulis», kuru 1970.gadā uzstādīja Erevānā pie Valsts universitātes ēkas,» atceras J.Karlovs.

Mākslinieks piedalījies arī daudzos citos tēlniecības simpozijos un atstājis savus darbus granītā Skarboro Kanādā, Vācijā, ASV, Holandē un Samārā Krievijā, kur 1996.gadā marmorā tapusi «Mājvieta veļiem un vējiem», pieminot arī pie Volgas dzīvojošos latviešus.

Vairāki darbi vietu raduši arī Ikšķiles pusē

Pēc 16 gadus ilgā izsūtījuma 1957.gadā no Sibīrijas bija atgriezusies J.Karlova mamma, kura sāka strādāt universālveikalā par apkopēju, tad gludinātāju. Pēdējos gadus, vēl mācoties Mākslas akadēmijā, viņi sāka dzīvot Ikšķilē pie mammas tantes. Lai nodotos tēlniecībai, bija nepieciešams lielāks plašums, un mākslinieks sāka interesēties par iespējām saņemt kādu apbūves gabalu un to ieguva Ikšķilē Lībiešu ielā, kur 1974.gadā meža malā, priežu ielokā, sāka celt savu māju un tēlnieka darbnīcu. Kādu laiku pēc šķiršanās no gleznotājas Ineses Ziemeles viņš sastapa savu otro dzīvesbiedri, mākslas zinātnieci un pedagoģi Liliju Grieni – Karlovu, ar kuru ir kopā joprojām.

Vairāki J.Karlova darbi atrodas arī Ikšķiles pusē, piemēram, piemiņas akmens Teodoram Nettem pie Ikšķiles stacijas, piemiņas akmens Ikšķiles 800 gadiem, piemiņas akmens Atmodai, altāris Sv. Meinarda salā, altāris Ogres Sv.Meinarda baznīcas dārzā, «Varoņu altāris» Tīnūžos, kas veltīts latviešu strēlnieku 1917.gada varonīgo cīņu piemiņai.

Jānis Karlovs neslēpj, ka viens no sarežģītākajiem un, iespējams, tāpēc arī vismīļākajiem darbiem viņam ir «Baltā Cielava» Ogrē. Attēlā J.Karlovs skulptūras uzstādīšanas brīdī.

Viens no mīļākajiem – «Baltā Cielava» Ogrē

J.Karlovs strādā monumentālajā tēlniecībā, stājtēlniecībā, kā arī veido mazās formas. Savas ieceres viņš īsteno akmenī, bronzā, vara kalumā, šamotā, kokā. Darbos akcentē kompozīcijas arhitektonisko uzbūvi un saturu, izmanto ornamentalizētu detaļu kārtojumu. 43 gadus viņš vadīja tēlniecības studiju «Doma» VEF Kultūras pilī. Studijas dalībnieki J.Karlova uzraudzībā pēc Andreja Pumpura eposa «Lāčplēsis» motīviem Lielvārdes Skulptūru parkam izveidoja sešpadsmit ozolkoka tēlus. Pirmos tēlus atklāja jau 1988.gadā − eposa 100.gadadienā.

Kopš 1973.gada viņš ir Mākslinieku savienības biedrs, bet Tēlnieku apvienībā – kopš 1989. gada. Darbojies Kultūras ministrijas ekspertu komisijā, Mākslinieku savienības Tēlniecības sekcijas valdē.

Viena raksta ietvaros nav iespējams uzskaitīt un nosaukt visus nozīmīgākos J.Karlova darbus. Valstiska mēroga atzinību un Triju Zvaigžņu ordeni viņš saņēma par Somijas pelēkajā granītā izkalto pieminekli «Bārenīte» − uz Sibīriju aizvestajiem bērniem, kuru 2008.gadā uzstādīja Rīgā, Pils laukumā. Pie nozīmīgākajiem darbiem monumentālajā tēlniecībā var minēt arī Otrā pasaules kara brāļu kapus Bulduros, skulptūru kapara kalumā «Loka šāvējs» pie TEC – 2 Rīgā, par ko saņemta Mākslinieku savienības medaļa par izcilu radošu sniegumu. Vēl var minēt pieminekli A.Pumpuram Birzgalē (bronzas portretu 2005.gadā nozaga metāla zagļi), pieminekli represētajiem Suntažos «Svešumā dzītajiem 1941 – 1949». J.Karlovs stāsta, ka šo pieminekli veltījis gan saviem vecākiem, gan visiem tiem, kas bija izsūtīti no Ogres puses. Pērn uzkalniņš, kur atrodas piemineklis, tika rekonstruēts, un mākslinieks saka paldies novadniekiem. Viens no pēdējā laika darbiem kopā ar mākslinieku Valdi Celmu ir granītā veidotā skulptūra kā baltu pasaules modelis pie vienas no Liepkalnu ražotnēm – Liepsalās, kur top latviska svētnīca.

J.Karlovs neslēpj, ka viens no sarežģītākajiem un, iespējams, tāpēc arī vismīļākajiem darbiem viņam ir «Baltā Cielava» Ogrē, kas tika atzīts par labāko 17 projektu konkurencē. «Kad taisu darbu, ielieku tajā visu sirdi un dvēseli. Šis darbs man prasīja daudz pūļu un bija jāiegulda liela mīlestība. Bija bailes kaut ko nenoklapēt. Ja darbs monumentāls, iespēja kļūdīties ir mazāka, jo galvenais ir doma, bet šis ir filigrāns, taustāms un simbolisks. Sākotnēji tam tika izvēlēta nepiemērota vieta, bet šobrīd skulptūra atrodas tur, kur tai jābūt. Par padarīto esmu gandarīts un vienmēr, braucot garām, apskatos, kā manai «Cielaviņai» klājas,» saka tēlnieks.

«Mana dārglieta ir akmens»

Par ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā Valsts Kultūrkapitāla fonds māksliniekam piešķīris mūža stipendiju. «Tēlniecība ir manas dzīves aicinājums. Šī stipendija ir kā morāls atbalsts un to cenšos tērēt augstākiem mērķiem, piemēram, iegādājos kādu skaistu akmeni no Somijas. Cits varbūt krāj kādas dārglietas, bet mana dārglieta ir akmens. Tas ir izejmateriāls, no kura atkal varu kaut ko radīt,» saka J.Karlovs.

Jautāts, vai mūsdienās tēlniekam kļuvis vieglāk, jo vairs nav jācenšas savos darbos slepus iekodēt brīvības alkas, brīdi padomājis, viņš atzīst, ka Brīvajā Latvijā nebūt nav vieglāk. «Kad atvērās slūžas, pietrūka, pret ko vērsties. Man bija iekodēts, ka eju pret straumi. Savulaik lasīju Ojāra Vācieša dzeju, kur viņš teicis – ja viņam iedotu brīvību rakstīt visu, ko vēlas, tad tiktu atņemti ieroči. Tā tas bija arī ar mani – ilgus gadus nevarēju atrast savu jauno ceļu, jo iepriekš biju gājis pa naža asmeni – atļaus darbu izstādīt, vai nē tajā iekodētās idejas dēļ. Mani gribēja salauzt, bet tas neizdevās. Man patīk, ja ir neliela pretestība. Mūsdienās lielākā bēda ir tā, ka latviešu tēlniecība pamazām tiek nīcināta. Ja agrāk darbi bija piepildīti ar formu un saturu, mūsdienās, kad minētās slūžas ir noņemtas, sāk zust tēlniecības domāšana. Mainījusies arī mācību programma akadēmijā, un sāk zust amatniecības prasmes, meklējot vieglāku ceļu. Arī konkursu žūrijas nu ir savādākas, tajās reti kad ir ar mākslas pasauli saistīti cilvēki, līdz ar ko viņi nav profesionāli sagatavoti darbu uztvert un izprast. Gala rezultātā nereti tiek pieņemti visai dīvaini lēmumi.

Protams, arī mūsdienās ir labi jaunie tēlnieki ar modernu ievirzi. Piemēram, var redzēt, ka pie Ogres slimnīcas uzstādītie darbiņi tapuši ar mīlestību un sapratni. Es patiesi priecājos par viņiem,» saka J.Karlovs.

Jūra ir tā, kas uzlādē akumulatoru

Spēku un enerģiju darbam tēlnieks rod no pastaigām gar Daugavu, bet visvairāk – no pastaigām gar jūru. «Tās ir ļoti aktīvas pastaigas, jo man sevi jāuztur labā fiziskā formā. Lilija dodas mierīgākās pastaigās pa mežu, jo viņa vienkārši netiek man līdzi.

Katru svētdienu, gan ziemā, gan vasarā, vai līst, vai snieg, braucu staigāt gar jūru. Rodas sajūta, it kā es būtu pabijis baznīcā – jūra pilnībā attīra no visa, kas sakrājies. Šīs pastaigas ir vienreizēji skaistas, un tās uzlādē manu akumulatoru. Atrodoties pie jūras, rodas sajūta, ka saņemu enerģiju no visuma, kam nav robežu un kas ir pāri visam,» atzīst J.Karlovs.

Domājot par Latvijas simtgadi, tēlnieks teic: «Mēs visi vēlam, lai Latvija ātrāk nostājas uz kājām, lai tauta sevī atrod gara spēku, saskata nākotni, neiet tikai materiālo, bet kultūras dimensijas ceļu, kur jārada lielāki ideāli un jāspēj atbildēt uz jautājumiem, kāpēc mēs dzīvojam un kāpēc esam šeit. Varu tikai vēlēt, lai mūsu tauta nosvin simtgadi un lai šie simts gadi nav pēdējie. Domājot par saviem gadiem, varu vien teikt – kur tie gadi palikuši? Un pats arī atbildu – darbos palikuši. Laiks rit ātri. Nejūtu attālumu tam sākumam, jo vienmēr ir kādi projekti. Tēlniecība – tas ir mans bērns, kas prasa ļoti daudz laika. Akmens tēlniecība ir tā, kas regulē cilvēka domāšanu, jo katra ideja ir desmitiem reižu jāpārdomā, jāsaprot, vai ir vērts ieguldīt darbu, laiku un līdzekļus. Ir jāveido daudz zīmējumu, skiču. Nereti grūti izšķirties, kuras idejas ir labākas, vērtīgākas, perspektīvākas.

Pēc sevis vēlos atstāt ko tādu, kas cilvēkiem dod spēku, lai tas darbs uz cilvēku iedarbojas un atgādina par ideāliem. Tas ir mans mērķis. Tāds arī ir monumenta uzdevums – atgādināt un uzturēt ideālus,» saka J.Karlovs.

Dzintra Dzene

Dzintras Dzenes foto

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.