Kopā ar Dievpalīgu, mīlestību, dvēseles brīvību un dzejas mūzu

[ A+ ] /[ A- ]

Zina Budaha (no labās) pirmās grāmatas atvēršanas svētkos Ogres Mūzikas skolā kopā ar dzejnieci Rasmu Urtāni (no kreisās) un vijolnieku Reini Galenieku.

Zina Budaha (no labās) pirmās grāmatas atvēršanas svētkos Ogres Mūzikas skolā kopā ar dzejnieci Rasmu Urtāni (no kreisās) un vijolnieku Reini Galenieku.

Kopā ar Dievpalīgu, mīlestību, dvēseles brīvību un dzejas mūzu

Mūsu dzīve ir varavīkšņainu un galēju toņkārtu josla, kas gadu skrejā maina cilvēka ārējo veidolu un dvēseles satvaru. Arī ogrēnietes Zinas Budahas pieredzē bijušas visai polāras dienas. Kā ritējis viņas ceļš?

Zinas dzimtā pilsēta ir Viļāni. Ģimenē auga trīs brāļi un māsa. Drīz vien saime pārcēlās uz Vidzemes vidieni. Pamatskolu meitene beidza Ķeipenē, pēc tam vienu gadu mācījās Suntažos un Rīgā, bet vidusskolas 10.un 11.klasi absolvēja Taurupē. Atmiņā vienmēr paliks skaistās skolas gaitas, «Lācīšu» mājas, ziedošie dārzi, lauki un meži. Pēc vidusskolas Zina sāka strādāt VEFā. Māsīca Mārīte Brūze jaunieti pierunāja studēt trikotāžas inženiera – tehnologa specialitāti Rīgas Politehniskajā institūtā. Tur Zina iepazinās ar nākamo dzīvesbiedru Mārtiņu, kurš mācījās enerģētiķos. Budahu ģimenē izaudzināti dēli Artūrs un Roberts. Šobrīd Roberts dzīvo Lietuvā, viņam ir savs bizness. Ģimenē aug trīs bērni. Vecākais dēls slēpo, spēlē basketbolu un ir aizrāvies ar motokrosu, jaunākā interešu lokā – futbols un šahs. Savukārt meita apmeklē baletskolu. Artūram, kurš dzīvo tepat Ogrē, arī ir savs bizness un mīļas sirdslietas – fotografēšana un filmēšana.

Līdz 2000.gadam Z.Budaha strādāja Ogres trikotāžas kombināta eksperimentālajā cehā, veicot tehnoloģes pienākumus, bet pēdējos gadus pirms pensijas Rīgas Projektēšanas birojā «Kārlis» bija tehniskā sekretāre.

 

Dieva un dzejas uznāciens

Kopš agras bērnības Zina aizrāvās ar grāmatu lasīšanu, vēlāk saistīja Ārijas Elksnes dzeja, tomēr dziļāk viņas dzīvē literatūra neienāca. Straujš pavērsiens notika pagājušā gada martā, kad tika uzrakstīts pirmais dzejolis. Radošo impulsu deva iepazīšanās ar dzejniekiem Inesi Toru, Egilu Dambi, Agnesi Ezerrozi un Valdi Vitkovski. Nevar izskaidrot, kāpēc pēkšņi ieradās dzejas mūza. Varbūt radošo dzīvi sekmēja pagātnes pārdzīvojumi. Pirms vairākiem gadiem Zinai bija nopietnas veselības problēmas, tāpēc viņa pievērsās Dievam, saprata, ka slimības rodas galvā, ir jālūdzas; jāattīra sevi no pagātnes nodarījumiem; aizdedzot sveci, jānoņem sāpes, jābūt pazemīgai, jāmāk piedot… Tikai tad Dievs pasniegs savu palīdzīgo roku.

Z.Budaha: «Dieva padotā roka nāca kā dāvana, tā spēja mierināt un dziedināt, bet man bija jāstrādā arī pašai. Te man daudz palīdzēja lūgšanas, mans mīļais eņģelītis, ar kuru sarunājos sveces gaismā. Bija dienas, kad uzliku dziesmas un dziedāju līdzi, cik vien man bija spēka, lai atrautu vaļā dzīvības enerģiju. Dziedāt man ļoti patīk, arī tas bija sava veida glābiņš. Es cīnījos, maldījos, kritu un atkal cēlos, lai ietu, lai saprastu sevi. Ticēju – būs kaut kas tāds, kas man dos spārnus, tikai pašai vajadzēja saprast, atvērt sirds durvis, apjaust, ka tieši tās būs īstās, kas pavērs ceļu gaismas staram, mīlestībai, jo savādāk nav iespējams atgūt ne veselību, ne dzīvesprieku. Es sāku skatīties dzīvē ar citām acīm, man cilvēki likās visi tik mīļi. Gribēju atdzimt no jauna, lai piedotu nodarītās pārestības, atgūtu dvēseles brīvību, atmazgātu to baltu kā sniegs.

Man palīdzēja jaunākais dēls. Viņam reiz sacīju, ka man ir sajūta, ka varētu sākt rakstīt dzeju. Viņš manī noklausījās un ierosināja, lai rakstu savās dienasgrāmatās visu, ko vēlos.»

 

«Lauzto ziedu» motīvi

Nesen ar tuvinieku atbalstu nāca klajā pirmais Z.Budahas dzejoļu krājums «Lauztie ziedi». Autore redz dzīvi kā ziedu pušķi, gara acīm skata mazu meiteni, kura skrien pa pļavu, plūc veselus un arī aizlauztus ziedus, jūt prieku un pārdzīvo bēdas. Tāda ir dzīve – kāds noplūc košas puķes, citam paliek blāvās. Savā dzejā Zina izteic nodzīvoto laiku, protams, daudz kas tiek piefantazēts klāt un par autobiogrāfiju šīs rindas uzskatīt nevar. Autore ir pārliecināta, ka, izejot cauri fiziskām ciešanām, atveras astrālais kanāls, savukārt cauri emocionālajām sāpēm atraisās garīgais kanāls, kas ved uz smalkākām pasaulēm. Nodevība ir eksāmens mūsu augstākajam «es». Mūs nodod – tātad nodod Dieva rokās… Z.Budaha teic paldies Dievam par visu, kas ar viņu noticis – gan labo, gan slikto, jo beidzot ir uz tā ceļa, kas mērķē pareizajā virzienā.

Lūk, viņas pārdomas, ietērptas dzejolī «Dvēsele mana»: «Cik daudzi man saka – / pārlieku skumji es rakstu. / Tas tiesa, bet dzeja ir dzīva, / tā ir mana dvēsele, kura runā, / varbūt skumji dzied, / bet varbūt vienkārši klusē. / Es nemāku to pasacīt, / jo autors ir dvēsele mana, / viņa raksta visu, kas viņā. / Dvēsele nezin, kā gaišākai tapt, /

vai man kā dvieli to iemērkt un balināt, / saulītē izkārt, lai atmazgāta būtu? / Tā nemēdz būt. / Dvēselei viss ir jāizkliedz, / kas gadiem krājies, ir jāizraksta, / lai dvēselē beidzot gaisma var ienākt. / Un es nezinu, kad tas būs, / varbūt tad, kad došos es projām, / zieda dvēselītē asara nemirdzēs vairs, / bet staros tur mirdzoša pērle. / Dvēsele mirdzēs, lai ietu uz mājām – / uz īstajām mājām, / un nebūs man gadu žēl, /

kuriem viņa kalpojusi, / jo būšu to tālajam ceļam sagatavojusi.»

Galvenā Z.Budahas dzejas tēma ir mīlestība, kas var uzplaukt visos vecumos, ja vien dvēsele ir tai atvērta. Mīlestībai var būt daudz izpausmju, tā nav tikai starp vīrieti un sievieti, bet ir visapkārt. Dvēseli uzjunda putni, ziedi, jo katrā no mums dzīvo bērns, ko nedrīkst pazaudēt. Ja paturam viņu pie sevis, protam brīnīties, priecāties par daudz ko un parunāties ar šo bērnu, viss kārtībā. Ja vairāk to nespējam, esam kļuvuši veci.

 

Brīvbrīžu piepildījums

50 gadu vecumā Z.Budaha apguva jaunu vaļasprieku – iemācījās slēpot kalnos. Nu viņas fiziskajā un garīgajā kontā ir sniega trases Itālijā, Šveicē, Austrijā un Somijā. Kustību priekam un dvēseles noskaņai noder dārza darbi. Ģimenes mājas apkaimē neaug gurķi un tomāti, bet tiek koptas rozes, hortenzijas un citas puķes. Uz terases aug baziliks. Saimniecei atpūtas mirkļos ļoti vajadzīgas ir grāmatas, relaksējoši skaņu raksti – gan nopietnā, gan estrādes mūzika.

Uldis Prancāns

 

Foto no personiskā arhīva

 

Zina Budaha

 

***

Es vēlos pret debesīm

rokas kā putns plest,

un pateikties Dievam

par mirkļiem skaistajiem.

Lai atmostas manī viss,

kas sievieti laimīgu dara,

lai beidzot atplauktu zieds,

kuram pār tevi būtu vara.

 

Tu iešūpoji mani

 

Tu iešūpoji mani savās domās,

man galva sareiba un sirds kā traka dauzās.

Viss vienā – pavasarī un tik skaistā dienā,

kad tevī atkal kaut ko jaunu ieraudzīju.

Zied vizbuļi, zied krokusi, un uzzied sirds,

kaut kur jau tālumā tā zvaigzne mirdz,

man likās, pazaudēju to jau skatienā,

bet, pašai negribot, atpakaļ tā nāca.

Es prātā laikam sajukšu šai pavasarī,

kurš glāsta mani siltiem saules stariem.

Tās sajūtas, vēl neizjustās, pārņēmušas mani

kā miglas plīvurs, kurā ietīties un palikt.

Es eju, eju, līdz aiziešu jau pie tevis,

kur nebūs asaru un ieskābušu sulu.

Es dzeršu tevi, lai vēl vairāk reibtu –

tu mani iešūpoji, tu savās domās izdarīji to.

 

Mīlas tango

 

Viņa kļaujas, tik neprātīga ir,

viņa tango dejai ļaujas.

Soli pa solim ar rozi zobos,

tango skaņās un ritmā

mīlestību izdejo.

Viņas, tikai viņas mīlestība,

viss te kopā –

cerība, padošanās, atdošanās,

viss, kas viņas jūtas saista.

Viņa nespēj vairs savādāk,

mīlestība ir tik skaista.

Atver sirdi viņai,

lai tajā iedejot tā spētu,

soli aiz soļa tango skaņās,

cerībās un jūtās maigās.

Vairs neatlaid, viņa aizdejos,

viņa aizdejos plašumos zilgos,

tu paliksi tikai viņas sapņos,

tango skaņās un ilgās.

Dejo, mīli un dzīvo!

 

Es aizņemšos spārnus

 

Es aizņemšos eņģeļa spārnus,

pār jūrām un kalniem, lai laistos.

Šai naktī, kad zvaigžņota debess,

es sapnī ar tevi saistos.

 

Tu dusēsi saldā miegā,

bet es, kā taurenis maigs,

ar spārniem glāstīšu tevi,

būs tuvs man tavs vaigs.

 

Es pateikšos eņģelim savam

par spārniem, ko aizdeva tas,

par iespēju nokļūt pie tevis

tik tuvu, kā vēl nekad.

 

Kā jūra ar maigiem viļņiem

pie krasta es pieglaužos,

es bēgu no tevis domās,

un atkal šurp atgriežos.

 

Ir sapņi, ir maldi un pārdomu brīži,

un ilgas ir bezgalīgas –

pēc tevis, pēc dvēseles tavas,

pēc mīlestības.