Kuru «vilku» barosim?

[ A+ ] /[ A- ]

…Kādu vakaru vecaistēvs sēž pie ugunskura un sarunājas ar mazdēlu par dzīvi. Pieredzējušais indiānis viņam stāsta, ka katrā cilvēkā mīt divi vilki. Viens ir baltais, kurš draudzējas ar gaišajām domām, ticību, mīlestību, draudzību, izpalīdzību, ar visu labo. Otrs – melnais, kurš audzē nenovīdību, mantrausību, savtīgumu, melus, slinkumu un citu slikto. Starp abiem vilkiem visa mūža garumā norit nepārtraukta cīņa. Mazdēls aizdomājas un jautā: «Vectēv, kurš no vilkiem manī uzvarēs?»

«Tas, kuru tu vairāk barosi!» atbild indiānis.

Sastopot un vērojot cilvēkus un viņu darbus, atkal un atkal atceros šo seno gudrību. Baltās un melnās krāsas saspēle arvien ir gana viltīga un arī interesanta. Ne velti saka – neviens nav tikai balts vai tikai melns. Par provi, dažs savā CV ievelk paša iedomātu plusiņu ar labu izglītību, bet, ieskatoties rūpīgāk, tu redzi, ka tā viņam arvien vairāk sāk kalpot, lai veiktu savtīgus un pat melnus darbus.

Kāds cits atkal iztaisās par laipnu labdari, bet patiesais mērķis ir ķert uz mušpapīra naivus un labticīgus cilvēkus. Te vietā teiciens par sieru, kuru par brīvu dod tikai peļu slazdā. Vari iekrist un samaksāt daudzkārtīgi.

Vēl kāds varbūt ir samācījies formulu formulas un citātu citātus, lai sevi teicami parādītu, bet pietiek pāris minūtes parunāties, lai saprastu – patiesu sirdsgudrību viņš sevī nav kopis. Mēdz gan teikt – labs cilvēks nav profesija. Tomēr ne vienmēr it kā teicams profesionālis ir arī tāds pats cilvēks.

Baltās un melnās krāsas rotaļa mūsos nereti ir mainīgs skrējiens – te gaišs, te tumšs, te pelēks. Kā vecais indiānis teica – nepārtraukta cīņa. Apņemamies barot balto vilku, bet krītam kārdinājumā un atdodam mazo pirkstiņu melnajam. Gadās arī, ka tas paņem visu roku, un mums sāk likties, ka tā ir ērtāk, vieglāk, pareizāk…

Līdzīgi kā indiāņiem, latviešiem ir savs sirdsapziņas mērs – trešais tēva dēls. Cik mūsdienās ir tādu, kas izvēlējušies iet viņa pēdās?

 Dzintra Mozule