Laimīgas dzīves noslēpums – rūpes vienam par otru

[ A+ ] /[ A- ]

{jcomments on}Toreiz. Lampicku ģimene 70.gadu nogalē. Antoņina, Valentīns un bērni – dēls Ruslans un meita Ludmila.

Vakar, 14.februārī, pasaulē atzīmēja visu mīlētāju dienu. Ogrēniešiem Lampickiem šī diena vienmēr bijusi īpaša, pat tad, kad Latvijā to plaši nesvinēja, jo ģimenes galvai un Antoņinas Lampickas vīram vecāki devuši skaisto vārdu – Valentīns.

 

Savstarpējā mīlestība un sapratne Lampickiem vairs nevienam nav jāpierāda, jo šovasar ģimene atzīmēs 40 kopdzīves gadus un šis skaitlis liecina pats par sevi.

Dzīvē nemēdz būt sīkumi

«Man patīk visi svētki, un ir prieks, ka vecāki man izraudzījās tieši šo vārdu. Un kāpēc gan nesvinēt arī mīlētāju dienu, jo mīlestības nekad nevar būt par daudz,» saka Valentīns. Jautāts, kāds ir viņa ģimenes ilgās un laimīgās kopdzīves noslēpums, Valentīns teic: «Protams, mīlestībai jābūt, bet ne mazāk svarīga ir savstarpējā sapratne un savas rīcības analīze. Dzīvē nemēdz būt sīkumi, jo no tiem var rasties vesela problēma, var pieļaut kļūdu, kuru pēc tam izlabot ir ļoti grūti. Vēl jābūt pacietībai un savstarpējai cieņai.» Antoņina vīram piekrīt, piebilstot, ka arī viņu ģimenē, tāpat kā daudzās citās, bijušas gan saulainas, gan apmākušās dienas un svarīgi ir tikt ar to galā, nevis, sākoties pirmajam lietutiņam, katram mukt uz savu pusi.

Iepazīstas pēc futbola spēles

Jaunā un simpātiskā Antoņina, tik tikko beigusi Tirdzniecības tehnikumu, uzsāka darba gaitas tolaik jaunatklātajā veikalā «Bērnu pasaule», tad pārnāca strādāt tuvāk mājām – par veikala vadītāju kādā no Ogres patērētāju biedrības veikaliem, tad strādāja Ogres Universālveikalā, kur vadīja dažādus sektorus. Lai gan viņa vienmēr bijusi sportiska, savulaik spēlējusi volejbolu un bijusi pat sporta meistara kandidāte šaušanā, līdz brīdim, kad Antoņina iepazinās ar Valentīnu, par futbolu viņai bija maz intereses. Bet tieši šim sporta veidam viņa faktiski var pateikties par lielisko vīru. «Kāda draudzene, ārste, piestrādāja Ogres stadionā, kur todien bija paredzēta futbola spēle. Draudzene mani mudināja nākt līdzi, sak, tur būšot skaisti un stalti puiši. Kā jau Latgalē dzimusi meitene, biju ļoti kautrīga un sākotnēji atteicos, turklāt futbols mani galīgi nesaistīja. Draudzenes pierunāta, tomēr aizgāju, bet visu spēles laiku lasīju grāmatu. Kad sacensības beidzās un skatītāji izklīda, stadionā palikām vienas, jo draudzenei vajadzēja nokārtot dažas formalitātes. Pie mums pienāca divi simpātiski futbolisti un mēģināja iepazīties, piedāvāja satikties. Es atteicos, bet viens no puišiem, uzzinājis, kur strādāju, sāka nākt pie manis ciemos uz darbu. Valentīns bija neatlaidīgs un tieši pēc gada, tajā datumā, kad bijām iepazinušies, svinējām kāzas,» atceras Antoņina.

Ar dažu dienu starpību nosvin 65 gadu jubileju

Antoņina 45 gadus ir nostrādājusi tirdzniecībā, bijusi vadītāja daudzos veikalos, visilgāk – 19 gadus – vadīja Juvelierizstrādājumu veikalu. Šis darbs nebūt nebija tik viegls, kā šķiet no malas. «Ir bijis, ka trijos naktī atskan zvans: «Te milicija, veikalā nostrādājusi signalizācija. Jums jābrauc līdzi, mēs gaidām lejā!» Mūsdienās es noteikti nebrauktu. Iedomājieties, nezinu, kas tā par mašīnu, kāpju iekšā, nezinu, kas tajā sēž, braucam, atveru veikalu… bet tie bija citi laiki,» atceras Antoņina. Pēc Juvelierizstrādājumu veikala privatizācijas viņa pieņēma igauņu firmas piedāvājumu kļūt par veikala «Cenu paradīze» vadītāju, kur nostrādāja līdz pat pensijai. Ģimene mēģināja uzsākt arī savu biznesu – atvēra Ogrē kafejnīcu «Daugaviņa», taču sliktais telpu stāvoklis un augstā īres maksa uzņēmējdarbību neveicināja, un Lampicki to pārdeva. «Tagad esmu tikai un vienīgi pensionāre. Šis mums ir jubileju gads – janvāra sākumā abi ar vīru nosvinējām 65 gadu jubileju. Esam dzimuši vienā gadā, tikai ar dažu dienu starpību,» smaida Antoņina, kura joprojām dzirksteļo un pēc pensionāres itin nemaz neizskatās. Gluži tāpat kā viņas vīrs, kurš visu mūžu bijis saistīts ar sportu.

Futbola federācijā pilda inspektora pienākumus

Iespējams, prasme analizēt kļūdas, kas tik ļoti nepieciešama arī laulības dzīvē, Valentīnam nāk tieši no sporta. «Esmu dzimis Kijevā. Nebija neviena sporta veida, ar ko nebūtu nodarbojies, – spēlēju volejbolu, basketbolu, bet mana sirds, protams, pieder futbolam. Jaunības gados kļuvu par Ukrainas čempionu, to uzskatu par vienu no lielākajiem sasniegumiem savā dzīvē,» atceras Valentīns. Pēc dienesta armijā pārcēlies uz Rīgu, kur jau dzīvojis viņa brālis. Te pabeidzis Fizkultūras institūtu, bijis spēlētājs un treneris tolaik gan Latvijā, gan tālu aiz tās robežām labi pazīstamās futbola komandās «Daugava» un Ogres «Adītājs», kuras savulaik piedalījās arī Vissavienības turnīrā «Zelta Vārpa». Pērn Valentīns Ogrē sarīkoja šo abu augstākās līgas komandu veterānu spēli, lai pieminētu tos komandas biedrus, kuru vairs nav mūsu vidū. «Tas bija ļoti emocionāls pasākums, jo daudzi no spēlētājiem nebija tikušies vairāk kā 15 gadus,» atceras Valentīns, kurš joprojām saistīts ar lielo sportu. Viņš ir Latvijas Futbola federācijas inspektors. Valentīna uzdevums ir sekot čempionātu norisei, ne vien tam, kā tiesā tiesneši, bet arī spēles gaitai, lai sacensības noritētu pienācīgā līmenī. Visas piezīmes, kas radušās, inspektors norāda savā ziņojumā. Iespējams, vectēva pēdās sekos arī divus gadus jaunais mazdēliņš Ratmirs, kuram jau tagad nav mīļākas rotaļlietas par futbola bumbu.

Lielākā bagātība – lieliski bērni

«Dēlam Ruslanam jau ir 38, bet meitai Ludmilai – 30 gadu. Dēlam ir sava ģimene, un arī viņš ar labiem panākumiem spēlē futbolu, bet tas nav Ruslana pamatdarbs. Viņš dzīvo Rīgā un vada savu uzņēmumu. Savukārt meita dzīvo Ogrē, ir pabeigusi divas augstskolas un strādā Rietumu bankā. Man ir ļoti labi bērni, kuri mani lutina. Tā, piemēram, pagājušā gada oktobrī meita sagādāja pārsteigumu – uzdāvināja ceļojumu uz Tunisiju. Drīz pēc tam saņēmu vēl vienu dāvanu – ceļojumu uz Ēģipti,» stāsta Antoņina. Diemžēl doties ceļojumā kopā ar vīru nesanāk, jo kādam jāpieskata māja. «Vīrs ir daudz ceļojis savas sportista karjeras laikā. Tolaik man viegli nebija – bērni mazi, Valentīns atbrauc, paņem tīrās drēbes un atkal aizbrauc. Tomēr arī es esmu braukusi vīram līdzi. Esam bijuši Erevānā, 1980.gadā varējām klātienē vērot Maskavā notiekošo olimpiādi. Tolaik valsts sportistus atbalstīja un apmaksāja šos braucienu arī ģimenēm. Savulaik vīrs pie Melnās jūras bērniem bija noorganizējis vasaras nometni, kuru daudzi joprojām atceras,» stāsta Antoņina.

Viens no nosacījumiem – vīram jāprot dejot

Antoņina vienmēr bijusi aktīva pašdarbniece – dziedājusi, skaitījusi dzeju, apmeklējusi sarīkojuma deju kursus un dejojusi tautas dejas, tas palīdzējis saglabāt vingru augumu un staltu stāju. Dejošanas cienītājs ir arī Valentīns. «Ja viņš nemācētu dancot, es laikam nenodzīvotu ar viņu tik ilgi,» joko Antoņina un turpina: «Jā, vīrs ir liels dejotājs. Ejot uz darba ballēm, vienmēr ņēmu viņu līdzi, jo tur bija dāmas bez kungiem un Valentīns izdancināja visas manas kolēģes.» «Jā, man patīk vakari, kur var padejot, tā ir mūsu vājība. Dejošanu apguvu pašmācības ceļā. Man nepatīk sēdēt pie galda bez dejām,» atzīst Valentīns, kuram brīvajā laikā patīk arī makšķerēt un apmeklēt krievu pirti.

Katru sestdienu – uz krievu pirti

«Divas trīs dienas labu draugu kompānijā pamakšķerēt Krāslavas ezeros, kur ir sievas dzimtene, un ieiet krievu pirtiņā – tas ir mans labākais atvaļinājums. Tā ir gan fiziska, gan psiholoģiska atslodze. Kad Lašupēs būvējām savu māju, pirts bija pirmā, ko izveidojām pagrabtelpās. Bez pirts neiztiekam nevienu sestdienu, un vienmēr sabrauc arī draugi,» stāsta Valentīns, un sieva viņu papildina: «Mums ir pat slotiņu siešanas diena. Vīri atved bērzu un ozolu zarus, bet mēs, sievietes, sēžam pagalmā, dziedam dziesmas, dzeram tēju un sienam slotiņas. Pirts dienās ciemiņi parasti izklīst tikai ap pusnakti. Šķiet, nav bijis tādas reizes, kad mēs pirti kurinātu tikai sev. Ko tad mēs – divatā sēdētu un viens uz otru skatītos?» smaida Antoņina. «Zinātniski pierādīts, ka pirts ir ļoti veselīga. Pie pirts mums ir liela zāle, kur var pasēdēt, parunāt. Tas ir rituāls, kur nevajag steigties,» atzīst Valentīns.

Laiks ir aizritējis gluži nemanot, un ilgāk Lampickus aizkavēt nevaru, jo viņi pošas uz teātri. Arī šis ir viens no ģimenes vaļaspriekiem – teātru un koncertu apmeklējumi. «Jā, laiks paiet ļoti ātri,» piekrīt Antoņina, kura par gadiem tomēr nebēdā, un justies jaunai palīdz vīra uzmanības apliecinājumi. «Kopš esam kopā, Valentīns ik gadu dienā, kad pieteicāmies Dzimtsarakstu nodaļā, no rīta pie manas gultas noliek ziedus, šampanieša pudeli un kafiju.»

Ogrēniešiem novēl labākus laikus

Kā jau svētku reizē ierasts, arī vakar, Valentīna dienā, Lampicku mājā pulcējās draugi un radi, lai ģimenes galvu sveiktu viņa svētkos. Šajās dienās svētki ir arī Ogrei, kad pilsēta atzīmē 83.dzimšanas dienu, tāpēc jautāju Lampickiem, ko viņi gribētu novēlēt ogrēniešiem. «Varu vien novēlēt, lai visiem ir vieglāk, lai varētu nevis tikai iztikt, bet dzīvot normāli, neskaitot pēdējos santīmus,» teic Antoņina, un Valentīns piebilst: «Gribētos, lai cilvēki ir pārtikuši, lai nebūtu karu. Es, būdams sportists, protams, vēlos arī, lai futbola tradīcijas būtu un paliktu labā līmenī, lai Ogres futbola komanda atgriežas augstākajā līgā. Nesen tikos ar Ogres novada domes priekšsēdētāja vietnieku Egilu Helmani, lai pārrunātu futbola attīstību. Saruna bija cerīga. Pie Ogres ģimnāzijas taps ļoti kvalitatīvs futbola laukums, un tas nav mazsvarīgi, lai piesaistītu jauniešus sportam. Arī man aug mazdēls, kas ir mūsu lielākā bagātība, dzimtas turpinātājs. Bet, kas attiecas uz mums pašiem, jācer, kaut kādas pēdas šajā dzīvē esam atstājuši,» saka Valentīns Lampickis.

Tagad. Dēla Ruslana kāzu dienā. Antoņina, Valentīns, Ruslans, Ludmila un vedekla Žanna.

Foto no Lampicku ģimenes arhīva