Latvieša mentalitāte nepieņem augstprātīgus līderus

[ A+ ] /[ A- ]

Latviešu tautai allaž piemitis zināms «sērdienīšu» gars. Saprast kalpa dvēseli mums ir daudz vieglāk, nekā pieņemt kunga domāšanas veidu. Tieši tāpēc arī līderi, kuri spēj nostāties zemākā pozīcijā, lai kopā ar tautu cīnītos pret «tiem tur augšā», spēj iekarot lielāku tautas uzticību nekā augstprātīgie līderi.

Zatlers – viens no mums

Valda Zatlera popularitātes pieauguma fenomens, manuprāt, saistāms nevis ar viņa sasniegumiem ārpolitikas jomā, bet gan ar viņa uzdrīkstēšanos nostāties pret tik nīstajiem oligarhiem un Saeimu, kas nepietiekami aktīvi tos apkaro.

Ja līdz izšķirošajai referenduma ierosināšanai Zatlers mēģināja «uzprišināt» savas spalvas un pierādīt, ka viņš savu darbu dara labi, tad, izvēloties atlaist Saeimu, Zatlers simboliski pārgāja otrā frontes pusē un nokāpa no postamenta, lai nostātos vienā līmenī ar tautu.

Drosme, atklātība un «mēs» pozīcijas ieņemšana bija tās lietas, kas cēla prezidenta reitingu. Acīmredzot pats Zaltlers vai kāds no viņa kancelejas beidzot saprata, ka šajā krīzes laikā cilvēki meklē līderi, kurš spētu būt «savējais» un ietu pa priekšu kopējā cīņā par taisnību!

Augstprātīgais Bērziņš

Turpretī mūsu nākamo prezidentu Andri Bērziņu tauta pieņem visai nelabprāt. Un ne jau tāpēc, ka viņš būtu neprofesionāls vai nepiemērots prezidenta amatam. Andris Bērziņš vienkārši saistās ar citu simbolismu. Vismaz pagaidām Bērziņš nav viens no mums, bet pārstāv «kungu kārtu».

Viņš ir bagāts, ietekmīgs, uztur labas attiecības ar oligarhiem, turklāt vēl atļaujas būt augstprātīgs. Latviešu mentalitātei tas ir grūti sagremojams kumoss. Nepieņemšanu vēl vairāk pastiprina mums piemītošā skaudība un kriticisms. Pat, ja mēs pieņemtu, ka Bērziņa izvirzīšana no ZZS vidus ir nejauša un viņš patiešām ir goda vīrs, diez vai mēs spētu nākamo prezidentu tik viegli iemīlēt, zinot kādas summas apgrozās viņa bankas kontos.

Centīgs, harizmātisks un ne pārāk bagāts

Domājot par tautā mīlētākajiem līderiem un ieskicējot nākotnes līderu portretus, esmu nonākusi pie secinājuma, ka tautai vieglāk iemīlēt tos vadoņus, kas nākuši no pašu vidus – ne pārāk bagāti, toties ļoti centīgi. Kas visu savā dzīvē sasnieguši ar smagu darbu, pārcietuši grūtības, tomēr spējuši piecelties, lai ietu uz priekšu un vestu sev līdzi arī pārējos.

Latvijas valsts Atmodas laikā tas bija auseklīšiem rotātā džemperī tērpies Dainis Īvāns, kuram nepiederēja nekas, izņemot stipru garu un ticību savām idejām. Vēlāk tauta iemīlēja uzņēmīgo Valdi Dombrovski, kurš nebaidījās paņemt grožus savās rokās mirklī, kad «rati jau gandrīz bija iebraukti grāvī» un, neskatoties uz to, ka bija premjerministrs, turpināja dzīvot vienkāršā padomju laikā celtā daudzdzīvokļu mājā.

Ar nevainojamu pagātni vai bez tās

Ļoti būtisku faktoru spēlē arī politiskā līdera pagātne. Zinot, cik ļoti žurnālistiem un arī mums pašiem patīk mazgāt «netīro veļu», cilvēkam, kurš pretendē ieņemt kādu augstu amatu, ir jābūt vai nu ar ļoti nevainojamu pagātni, kā tas ir Valdim Dombrovskim, vai arī gandrīz bez pagātnes, kā, piemēram, Vairai Vīķei Freibergai, kuru Latvija iepazina tikai pēc ievēlēšanas. Tiklīdz tavā biogrāfijā ir kādi melnie traipi, ir jārēķinās, ka par tautas uzticību var nākties pacīnīties pat vairākus gadus – kā Valdim Zatleram.

Pirms kāda jauna produkta ieviešanas tirgū parasti tiek veikta tirgus analīze, lai noskaidrotu, kādi ir patērētāju paradumi un kādiem produktiem viņi dod priekšroku. Sabiedrisko attiecību censoņi šo pašu principu izmanto arī politiķu priekšvēlēšanu kampaņās. Tāpēc, ejot uz ārkārtas vēlēšanām, būsim apdomīgi un neuzķersimies uz «skaisti iesaiņotiem štruntiem»! Spriedīsim par koku pēc tā augļiem.