Latviešu dejas meistars Uldis Žagata

[ A+ ] /[ A- ]

{jcomments on}1998. gada XI Dziesmu un deju svētku gājienā virsvadītāji devās braukšus. Ingrīda Saulīte un Uldis Žagata.

Lielvārdes Dienas centrā jau otro gadu katra mēneša pirmajā otrdienā sanākam Atmiņu pēcpusdienās, kuru mērķis ir savstarpēji tuvāk iepazīties ar vietām un cilvēkiem, kas veido to īpašo gaisotni, ko var izteikt vienā vārdā – «Lielvārde». Marta Atmiņu pēcpusdiena bija veltīta deju meistaram Uldim Žagatam.

 

Uldis Žagata jau pusgadsimtu dzīvo paša uzceltajā mājā Baņutas ielā pie Daugavas, tā sauktajā Opernieku piekrastē, kur pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās Operas un baleta teātra māksliniekiem piešķīra zemi apbūvei. Draudzīgie kaimiņi no Opernieku ielas – Lielvārdes Tautas teātra aktieri Skaidrīte Tilaka un Juris Kaspars, stāstot un rādot videoierakstus, emocionāli rosināja atcerēties mākslinieka bagāto un raženo mūžu.

«Deja izvēlējās mani»

Ulda Žagatas dzīves ceļš sākās 1928. gada 17. martā netālu no Rūjienas – Jeru pagasta «Pērlēs». Lai gan ģimene drīz vien pārcēlās uz dzīvi Rīgā, Uldis ar brāli Ēriku vasaras pavadīja dzimtajā pusē pie radiniekiem ciešā saistībā ar dabu. Apkārtnes krāsu bagātībā un putnu dziesmu pieskandinātā pasaulē, saulē un vējā lauku darbus strādājot, veidojās mākslinieka dvēsele. Par tās tapšanu nenojauta ne vecāki, ne pats puisēns, pat ne zēnības gados. Klases biedrene Vija Artmane mudināja viņu doties uz Dailes teātra studiju, bet Uldis kopā ar bērnības draugu Edgaru 1944. gada rudenī iestājās Rīgas Valsts tehnikumā, lai izmācītos par mehāniķi – atslēdznieku.

«Deja izvēlējās mani,» atceras izcilais horeogrāfs. Lai kara gados izdzīvotu ar trūcīgo pārtikas kartīšu devu, vajadzēja piepelnīties, strādājot dažādus darbus. Kā glābējs nāca drauga Edgara tēvocis, kurš strādāja Operas un baleta teātrī. Viņš pieņēma zēnus par statistiem jeb mīmistiem. Tā Uldis nokļuva teātrī un tūlīt arī izrādē «Gulbju ezers». Tam laikam tā bija jānotiek… Baleta premjers Jānis Grauds drīz pamanīja latviski pamatīgo un centīgo puisi un ieteica viņam mācīties Rīgas Horeogrāfijas skolā. Jānis Grauds palīdzēja jaunietim pārvarēt smagu slimību, strādāja ar viņu privāti, iemācīja attīstīt savu ķermeni. Paldies skolotājam!

Par īstu leģendu kļuva «zvaigžņu klase», kuru 1952. gadā beidza nākamie baleta premjeri Uldis Žagata, Alfrēds Spura, Arturs Ēķis un Haralds Ritenbergs, arī astoņus gadus jaunākais Māris Liepa. Viņi visi paliekoši pieteica savu vārdu dejas mākslā. «Divdesmit pieci gadi uz Baltā nama skatuves aizritēja gluži kā vēja spārniem,» tagad secina Uldis Žagata. Bija nodejotas skaistas un interesantas lomas.

«Kas mani pamudināja uz tautas deju?» jautā un atbild pats mākslinieks: «Iztikas minimums (cik mūsdienīgi!). 1951. gadā mani uzaicināja vadīt deju kolektīvu Baldones kultūras namā. Biju tikko apprecējies, tāpēc katra piepelnīšanās iespēja bija no svara. Nedaudz vēlāk sāku strādāt arī ar Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas dejotājiem. Kolektīviem vajadzēja jaunas dejas – kas atlika? Tieši šajā laikā radās manas pirmās tautas deju horeogrāfijas «Bāleliņi» un «Svētku deja».»

Liktenis uz skatuves jauno dejotāju saveda kopā ar talantīgo mākslinieci Aiju Baumani – sākās viņu sadarbības spilgtais laiks. Uldis Žagata šim duetam veidoja dejas «Jautrais pagrieziens», «Kāzu deja», «Raibie cimdi» un «Svētku deja». Solodejas ļoti pieprasītas bija arī lielajos koncertos. 50. – 60. gados ārzemju braucienus organizēja PSRS koncertaģentūra. «Mēs bijām iekļuvuši viņu redzeslokā. Francija, Zviedrija, Somija, Meksika, Čīle, Venecuēla, Urugvaja… Tajos gados par tādām zemēm varēja tikai sapņot, bet mēs ar Aiju tur dejojām,» atceras sirmais mākslinieks.

Jā, Uldim Žagatam ir ko atcerēties. Īsta deju laboratorija jaunajam horeogrāfam bijuši pieci gadi, kad viņš vadīja Latvijas Valsts universitātes studentu ansambli «Dancis», kuru slavas kalngalā jau bija uzvedis Harijs Sūna. Tapa jaunas dejas, kuras mājās arī izmēģinātas. Tā radās vēl šodien pazīstamas dejas «Es mācēju danci vest», «Jauno dancis», «Klipu, klapu» – pavisam 14 oriģināldejas.

Cik brīnišķīgi, ka daudzas dejas un veseli koncerti ir nofilmēti! Mēs ar sajūsmu vērojām un atcerējāmies savu jaunību, bet vakara vadītāji mūs aicināja doties pie profesionālā deju ansambļa «Daile».

21 gada laikā Uldis Žagata iestudēja «Dailē» vismaz 15 autorprogrammas. Tās tika parādītas visā Latvijā, kaimiņos, kā arī ceļoja pa pasauli dižās koncertturnejās pa Volgu, Sibīriju, Ukrainu, Franciju, Japānu, Indiju, Grieķiju, Vāciju… Meistara domubiedri un palīgi bija baleta repetitore Māra Bajāre, diriģenti Gunārs Ordelovskis un Jānis Grigals, kostīmu māksliniece Mirdza Kangare-Matule, kura atnāca Uldim Žagatam līdzi no Operas un baleta teātra. Dejotāji mirdzēja visbrīnišķīgākās krāsās, atdzīvojās muzeju glabātuvēs atrasti sen aizmirsti tērpi un aksesuāri.

Uldis Žagata vienmēr prata pārsteigt. Viņa dejas tika gaidītas ar sakāpinātu interesi. 90 jaunrades deju vidū bija 28 deju svītas un uzvedumi, dejas filmai «Melnā vēža spīlēs» un Drāmas teātra izrādei «Aijā, žūžū, bērns kā lācis». Horeogrāfs meklēja un atrada skaņražus, lai vēl tēlaināk izteiktu dejojošā latvieša dvēseli. «Dailes» vizītkarte visos laikos nemainīgi palika deja «Pūt, vējiņi».

Visu valdību novērtēts

Uldis Žagata ar savu mūžīgo dejotprieku, jaunradītāja talantu un mākslinieciski augstvērtīgām koncertprogrammām vienmēr nesis Latvijas vārdu pasaulē. To novērtējušas visas valdības, 1963. gadā piešķirot Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu, 1973. gadā – Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu, 1982. gadā – Latvijas Valsts prēmiju, 1988. gadā – PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu, 1997. gadā – Triju Zvaigžņu ordeni (virsnieka pakāpi).

Uldis Žagata it kā no malas, bet ar jūtīgu sirdi vērtēja sava mūža devumu. Tā viņš no virsdiriģenta tribīnes bija vērojis dejotāju tūkstošus, kas Daugavas stadionā izdejoja viņa radītos rakstus, sākot ar 1970. gada VI Vislatvijas deju svētkiem. Laikam ejot, tika izveidoti virsvadītāju posteņi, kas ar neizsmeļamu fantāziju veidoja kustīgo milzu panno Daugavas stadionā. Par virsvadītāju virsvadītājiem tika izvirzīti Uldis Žagata un Ingrīda Saulīte.

Pēc gadiem savā likteņstāstā Meistars izteica savas izjūtas, kad viņu nu jau kā Goda virsvadītāju pajūgā veda no Daugavmalas līdz Dailes teātrim: «Svētku gājiens raisīja tik daudz atmiņu. Būt te, Rīgā, uz akmeņiem un reizē atcerēties bērnības un jaunības sapņus, izsapņotus pie ugunskura pieguļā! Vai kāds man toreiz varēja paredzēt šādu mūžu?» Kad uz ekrāna kolektīvs izdejoja «Sanāciet, sadziediet, sasadancojiet», dziesmu vārdiem pievienojāmies arī mēs visi, pārliecinoši skanēja Ulda Žagatas spēcīgā balss.

Dejas dzima Lielvārdē

Pasākuma otrajā daļā savu dejotprieku un varēšanu rādīja Lielvārdes Pensionāru biedrības senioru deju grupa, kuru ar mīlestību kopā sapulcinājusi Ārija Priedīte. Viņa pateicās Uldim Žagatam par palīdzību toreiz jaunajai skolotājai, iemācot «Ganu polku», un atgādināja, ka dejas autors ar laivu pa Daugavu atbraucis uz Lielvārdes vidusskolu. Dziesmu svētkos bērni šo deju nodejojuši aizrautīgi un precīzi, par ko saņēmuši atzinīgu vērtējumu – 1. vietu 5. – 8. klašu grupā.

1997. gadā horeogrāfs Tautas deju ansamblim «Lāčplēsis» sacer «Latviešu dejas», izmantojot Modra Krūmiņa muzikālās kompozīcijas. Vairāk kā 20 gadus uzticīga darba draudzība dejas lielmeistaru saista ar Limbažu novadu (lai izjustu tautas patiesīgumu un dabiskumu), pildot virsvadītāja pienākumus.

Bet mēs ar gaišu lepnumu Uldi Žagatu saucam par savējo. No Baņutas ielas mājas mūsu novadā plūst garīgs, radošs spraigums, neizsakāma labvēlība pret mūsu kultūru un dejotājiem. Te deju meistars ar dzīvesbiedri Ainu (lemts bija kopā nodzīvot 57 gadus) novija siltu ģimenes ligzdu, te izauga abas meitas, te svinētas kāzas un zelta kāzas, sagaidīti četri mazbērni.

«Manas dejas lielākoties dzima šeit, Lielvārdē. Sākumā pārī ar Ainu, tad ar meitām, bet vēlāk jau ar mazmeitām. Viņām pirmajām bija jāizdanco visas manas ieceres,» atceras ražīgākais no mūsu horeogrāfiem (ap 300 deju).

Tagad pie tēva bieži ierodas bērni un mazbērni, iegriežas kaimiņi. Diendienā ap cienījamo mākslinieku skan viņa deju mūzika un soļi, atkal veidojas jauni zīmējumi. Te mājo mūžīgais dejotprieks, te garām plūst Daugava, mainīdamās krāsās un skaņās, spoguļodamās saullēkta un saulrieta blāzmās, rosinot domāt par nākamo darbu.

Cienījamo novadniek! Lai brīnišķīgs un spēka pilns ataust 17. marta rīts! Vēlam stipru veselību katrai jaunajai dienai un nenogurstošu dzīves un dejas prieku!

Lielvārdiešu marta atmiņu pēcpusdiena bija veltīta deju meistaram Uldim Žagatam (pirmais no kreisās).

Romualda Koluža foto un foto no personiskā arhīva