Latvijas gadsimta griežu liecinieces – pase un vēstules no Sibīrijas

[ A+ ] /[ A- ]

Hugo Ceplītis jau Dzimtenē ģimenes lokā kopā ar sievu un dēliem.

Salīdzinoši nesen Mazozolu skolas, pagasta vēstures un novadpētniecības muzejā, ko ilgus gadus vada, rakstiskos un lietiskos materiālus vāc, papildina, sistematizē un kārto vēstures un ģeogrāfijas skolotāja Daiga Zamarina, nonākušas unikālas laikmeta liecības – vienkārša pase un ļoti personiskas, izsāpētas, kā arī daudzpusīgu informāciju saturošas vēstules no izsūtījuma vietām Sibīrijā.

Jauna mazozoliešu ģimene, veicot remonta darbus viņiem piešķirtajā pagasta centra trīsstāvu mājas dzīvoklī, atrada personu apliecinošu dokumentu – pasi. Jāizteic atzinība viņu ieinteresētībai, atraduma vērtības apjausmai – pase tika nodota muzeja saimnieces D.Zamarinas rokās.

Līze Blaumanis (dz. Blūms) – kas viņa bija?

Personu apliecinošā dokumenta (JA Nr. 002043) īpašniece bija 1863.gada 4.maijā (kāds mūslaikos zīmīgs datums – U. P.) Jumurdas pagastā dzimusī Līze Friča meita (dz. Blūms) Blaumanis. Lappusē redzams Ogres pagasta valdes apaļais zīmogs, sievietes foto un labās rokas rādītājpirksta nospiedums. Latvijas pase izdota Ogres pagasta valdē 1921.g. 26.jūnijā. Seko Cēsu apriņķa Ogres pagasta valdes (darbvedis T. Pļaviņš) ieraksts 1928.g. 6.novembrī. Atzīmēta dzīvesvieta «Puķulejas».

1931.g. balsojums Ogres pagasta vēlēšanās un atzīme par piedalīšanos Saeimas vēlēšanās 1940.gadā jau padomju okupācijas laikā. 1941.g. 1.augustā (vācu okupācijas laikā) ieraksts par divu kilogramu cukura pakas saņemšanu un 300 gramu cukura saņemšanu 19.septembrī. Pase atzīta par derīgu un pagarināts tās lietošanas termiņš līdz 1943.g. 22.martam (joprojām vācu okupācijas periods). Lasāms ieraksts, ka ārstniecības palīdzību pienākas saņemt pēc pirmās grupas nosacījumiem (pagasta valdes pr – ja un darbveža zīmogs). Visbeidzot pase vēlreiz reģistrēta jau krievu valodā 1944.g. 5.oktobrī.

Kādas mūža gaitas vadījusi Līze Blaumanis vēlāk, cik ilgi dzīvojusi, nav zināms. Gribētos, protams, noskaidrot. Varbūt viņas radinieks bijis izcilais latviešu literatūras klasiķis Rūdolfs Blaumanis? Abi pasaulē nākuši vienā – 1863.gadā…

Trīs laikmetu un varas posmu pases lappuses.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vēstules no Sibīrijas

Šogad, gatavojoties Mazozolu skolas pasākumam, kas bija veltīts padomju okupācijas varas 1949.gada 25.martā īstenotajai masveida deportācijas – nevainīgu, vairāk nekā 42 000 cilvēku izsūtīšanas piemiņai, 9.klases audzēkne Ance Millere vēstures skolotājai D.Zamarinai uzticēja ģimenes relikviju – sava vecvectēva Hugo Ceplīša rakstītās vēstules tuviniekiem no Sibīrijas tālēm.

Hugo Ceplītis (1906-1973), Cēsu apriņķa Kosas pagasta Bebrukalna nepilnās vidusskolas direktors, tika apcietināts 1945.gada 24.janvārī un bez tiesas sprieduma izsūtīts uz Sverdlovskas apgabala Kušvas pilsētu. Piespriesti astoņi gadi ne par ko… Liktenīga izrādījās Hugo iesaistīšanās Latvijas Aizsargu organizācijā un aktīva sabiedriskā darbība.

Ar zīmuli rakstītās, mūsu dienās grūti izlasāmās vēstules H.Ceplītis rakstīja sievai Alīdai (1912-1993) un dēliem – Uldim (1938-1965) un Ojāram (1940-2011). Vēstulēs spilgti jūtama inteliģence, atspoguļoti trimdinieka pārdzīvojumi, sūrā darba un bargā klimata apstākļi, katrā vēstulē pateicības vārdi savējiem, silti glāsti no tāluma, padomi, kā strādāt, saimniekot, dzīvot, mācīties, aicinājums daudz lasīt grāmatas, sportot, būt krietniem un cienītiem latviešiem. Arī uzrunas mīļas, ar nelielu humora devu – Manu draudziņ, Manu pujenīt, Mīļo vecenīt un Mani mīļie, Uldīt, Ojāriņ… Noslēgumā paraksts – Tavs vecis, dēliem adresētajās vēstulēs – tētis.

Protams, nelīdzēja divu nepilngadīgu bērnu mātes, vienīgās apgādnieces Alīdas vēstule Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājam Augustam Kirhenšteinam (1872-1963) – lūgums izskatīt lietu un… (pirmajā teksta variantā bija vārds «apžēlot» – tas nosvītrots…) atgriezties pie savas ģimenes.

No Hugo Ceplīša vēstulēm sievai Alīdai

1946.gada 30.maijā: «Rakstīt uz šejieni var neierobežotā veidā, negaidot nemaz manu atbildi. Saproti manu stāvokli un zini, katrs sīkums dod atspirdzinājumu. Daudzas vēstules gan iet zudumā, šeit papīru maz, ir tik, cik Tu atsūti. Arī paciņas kontrolē. Mana alga ir astoņi gadi, tātad jūti, ka drīzāk uz neredzēšanos… Cik vien vari, rūpējies par sevi un dēlu nākotni – esi rakstura cilvēks, kādu es Tevi esmu pazinis, nenokar galvu, viss Dieva ziņā. Veselība vēl turas. No svara esmu zaudējis 17 kilogramus. Jūsu Ūga»

1946.gada 8.jūlijā: «Saņēmu no Jums veselas trīs vēstules. Sirsnīgs paldies par visām ziņām, šī diena man bija svētki. Redzu un saprotu, ka Jūs par mani rūpējaties, cik spējat… Esmu palicis bērniem līdzīgs, raudāt vien gribas, bet es vēl ticu, ka Jūs redzēšu. Dieviņš varbūt dos spēku un veselību visu pārciest. Eju mežā – skrapst vien; mums te jāzāģē ar elektrozāģiem, jāņemas tikai pie zaru darināšanas. Laika apstākļi gan slikti, vējš un putenis katru dienu, sniegs pāri ceļgaliem.

Paldies par paciņām! Te jau citiem pienāk dažāda satura, bagātajiem pat šokolāde. Man visvērtīgākās ir taukvielas un visādi milti, īpaši rudzu un zirņu.

Par apģērbu, vecenīt, nebēdājies, mūs priekšniecība apgādā siltām drēbēm un vaļenkiem. Tev šis laiks ir ļoti grūts, galvenais, lai neuzbrūk kāda slimība. Tu man esi tik daudz palīdzējusi. Neviens neticēs, ka var tā uzupurēties. Es arī sākumā neticēju, ka Tevī būs tik daudz fiziskā un garīgā spēka…

Nākamajās vēstulēs pastāsti man, kā iet mūsu dēliem un par saimnieciskajām lietām – cik govju, zirgu, kas iesēts, kādas cenas produktiem, lopiem?»

1949.gada 16.augustā: «Manu vecenīt! Kā uz kapiem zied tik smilgas, / Lai ap mani valda miers. / Visi, kas man bij’ tik mīļi / Lai pie manām kājām dus. Šīs Jāņa Poruka dzejas rindas saglabājušās atmiņā; un smilgastes fragmentu, pielīmētu pie vēstules, sūtu Tev… Mans garastāvoklis noslīdējis zem nulles. Vai tur vainojams drīzais rudens un gāju putni, kas uzsāk atvadu klaigas?

… Lasīju vēstulē, ka Tu vēl gudro, vai pārdot slinko gotiņu, vai nē. Pārdod, labuma no tās nav. Būs kāds rublis naudas, varēsi sev un bērniem nopirkt kaut ko no drēbēm un apaviem.»

1950.g. 2.oktobrī: «Redzi, es tiešām jūtos kā dzīvs mironis. No manis palikusi kādreizēja Ūgas ēna. Vecs izdēdējis, kaulains vecis bez zobiem un pliku pauri, sirmām matu paliekām, līku muguru un reimatisma saēstām kājām. Šie gadi mani ir fiziski un garīgi samaluši…»

1951.gada 20.maijā: «Mīļo draudziņ! Saprotu, ka Tu esi darbā līdz kaklam un pāri tam, bet ko es varu līdzēt – neko… Tu nevari iedomāties, kā gribētos būt Tev blakus, atvieglot Tavu nastu. Kad vēl to spēšu un, vai vispār kādreiz redzēšu… Viss ir likteņa rokās un tālā nākotnē.»

1951.g. 8.augustā: «Manu draudziņ! Esmu priecīgs, ka Tu, vecenīt, turies pie veselības un velc divu zirgu vezumu. Par sevi varu teikt – manu motoru drusciņ salāpīja un esmu no slimnīcas ārā. Tagad prom no meža, strādāju par pavāru. Gatavoju 100 cilvēkiem pusdienas un tēju. Nekādā smagā darbā vairs mani nedrīkst iejūgt. Tagad nav grūti, lieku kausiņus, arī pats vairāk ieēdu. Cik ilgi tā būs, nezinu. Te jau viss ātri mainās. Tu rakstīji, ka drīzumā atsūtīsi 50 rubļus. Šobrīd nevajag, gan jau atlikušo trimdas laiku nobumbulēšu. Ja būs spaidīgi apstākļi, lūgšu palīdzību. Domā par sevi un abiem palaidnīšiem.»

1952.g. 4.oktobrī: «Uz Ziemassvētkiem domāju atbrīvoties. Cerams, ka laidīs uz Dzimteni. Cerības nekad nedrīkst zaudēt. Tu mani gaidi mājās, bet, vai priekš manis spēsi nopelnīt kādu kumosu maizes? Vai es varēšu vieglāku darbu dabūt? Nekāds strādnieks no manis pagaidām neiznāks, varbūt brīvībā izdosies pamatīgāk paārstēties? Skaidrs, ka savā skolotāja darba vietā vairs neatgriezties. Kurš sodīts ar 58.pantu 1a, to vairs nelaidīšot tamlīdzīgās vietās. Cerēsim vismaz uz tikšanos! Tavs vecis»

Trīs laikmetu un varas posmu pases lappuses.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Fragmenti no vēstulēm dēliem

1950.gada 16.janvārī: «Uldīt! Saņēmu vēstuli no Tevis, par ko mīļi noglāstu, redzu, ka savu tēti neesi aizmirsis. Visādi esi dūšīgs puisis, bet Tavā liecībā man nepatīk trijnieki krievu valodā, mēģini izlabot. Ja labi mācīsies un būsi māmiņai paklausīgs, kad pārbraukšu mājās, nopirksim motocikletu un visi vizināsimies.

Ojāriņ! Tu esi mīļš, mīļš dēls, atsūtīji man skaistu vēstuli ar zīmējumiem un arī skolas atzīmes. Kad atgriezīšos Dzimtenē, iegādāšu Tev velosipēdu.»

1951.gada maijā: «Ojār un Uldi! Neaizmirstiet, ka esat brāļi, kuriem jāturas kopā visos priekos un bēdās. Tu, Uldi, esi lielāks un prātīgāks, māci savu jaunāko brāli darīt labu. Ojārs sācis postīt putniņu ligzdas… Atceros, cik man bija mīļa visa dzīvā radība. Kā svētums. Jaunos gados es desmitiem būrīšus taisīju un nesu uz mežu, lai zīlītes un mušķērāji tur ierīko perēklīšus. Ojār, vai Tu nejūti sirdī pavasari, nedzirdi atlidojušo gājputnu dziesmas? Tu taču esi žīds latvietis. Dēli, dēli, nedariet kaunu sev, māmiņai un man! Esiet prātīgi puiši!» 1951.g. 16.jūnijā: «Uldīt, manu mīļo dēliņ, kamdēļ Tu savu tēti esi aizmirsis? Tikai divas īsas vēstulītes šogad. Varbūt tagad no viena otra neapzinīga biedra tev jādzird, ka esi katordznieka, cietumnieka dēls. Es neesmu bijis ne zaglis, ne slepkava, tikai kara laika upuris.»

Uldis Prancāns

Foto no muzeja arhīva

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.