Latvijas ģerboņa kokgriezuma un tā autora Jāņa Vērīša dzīves stāsts

[ A+ ] /[ A- ]

Latvijas Valsts ģerbonis – Jāņa Vērīša kokgrebums Madlienas pagasta pārvaldes vadītāja darba kabinetā.

Madlienas administrācijas ēkā, pagasta pārvaldes vadītāja Ojāra Atslēdziņa kabinetā, goda vietā redzams Latvijas Valsts ģerboņa kokgriezums. Labajā apakšējā stūrī izlasāms darba autora vārds – J. Vērītis.

Vienā no pirmajām Madlienas novadpētniecības muzeja «Bet tā bija» apmeklējuma reizēm kādā ekspozīcijas sadaļā mani īpaši uzrunāja neliela izmēra biste – Ļeņina krūšutēls. Proletariāta vadonis, asiņainas šķiru cīņas sludinātājs un nežēlīgu represiju īstenotājs, sociālisma celtnieks un komunisma pravietis bija attēlots netradicionālā atklātībā – skarbiem aziāta vaibstiem, naidā piemiegtām acīm – ne miņas no viscilvēcīgākā cilvēka labsirdīgā portreta… Kurš mākslinieks radījis šo patieso, daiļrunīgo mazgabarīta piemineklīti? Protams, Madlienas apkaimē dzīvojušais tautas daiļamata meistars, tīrradnis – kokgriezējs, tēlnieks un gleznotājs – Jānis Vērītis. Kāds bija viņa dzīves ceļš un kādas mūža gaitas laikmeta sociālekonomisko, traģisko griežu gados vadīja Vērīša darinātais Latvijas Valsts ģerbonis? Bet Ļeņina sīkais krūšutēls … lai mierīgi guļ Madlienas novadpētniecības muzejā, savukārt iebalzamētais oriģināls – Maskavas mauzolejā.

Starp citu, mūsu Tēvzemes vizuālās simbolikas izveide nerisinājās tik viegli, kā neatkarību izcīnījušās un nosargājušās valsts pilsoņi vēlējās. Ģerboni, kādu pazīstam šodien, pēc spraigām debatēm un viedokļu strīdiem Latvijas Republikas Satversmes sapulce ar 68 balsīm no 98 klātesošiem deputātiem apstiprināja tikai 1921.gada 15.jūnijā.

Heraldikas apakškomisija izraudzījās mazpazīstama mākslinieka Vilhelma Krūmiņa skici, kas tika nodota uzlabošanai pieredzējušam grafiķim Rihardam Zariņam. Viņš arī veica pēdējās, nelielās izmaiņas. V.Krūmiņa zīmētā ģerboņa skice nav saglabājusies, taču zināms, ka tās autors sākotnēji piedāvājis sauli tonēt sudraba krāsā, bet trīs zvaigžņu vietā novietot tautumeitas vainagu.

Jāņa Vērīša ainava (1964.gads).

Mūsu Tēvzemes simbols pretvaru sadurē

Par Latvijas ģerboņa noieto ceļu līdz pašreizējai atrašanās vietai šī raksta autoram vispirms vēstīja 1978.gadā dibinātā Madlienas novadpētniecības muzeja «Bet tā bija» vadītājs Armands Praličs. Lai sniegtā informācija būtu detalizētāka, personiskā pieredzē un atmiņā balstīta, tiktu atklāti jauni fakti, muzeja priekšstāvis ieteica izvaicāt daudz karstu notikumu pieredzējušo madlienieti, ilggadējo jauktā kora un dramatiskā kolektīva dalībnieku, joprojām nenogurstošo kultūras pasākumu apmeklētāju Jāni Bičevski. Nevar nepieminēt, ka viņa tēva, toreizējās Madlienas izpildkomitejas priekšsēdētāja, drosmīgās, var teikt – varonīgās nostājas dēļ (līdzīgi rīkojās leģendārais Edgars Kauliņš Lielvārdē, Roberts Ozoliņš Taurupē…) 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīrijas tālēm netika izsūtīts neviens pagasta iedzīvotājs.

20.gadsimta 30 – jos gados Jānis Vērītis izgatavoja veselus trīs kokgriezumu šedevrus – Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa, kara ministra, ģenerāļa Jāņa Baloža attēlus un Latvijas Valsts ģerboni. Visi darbi atradās Madlienas pagastmājā «Ievās» (šobrīd ēkā ierīkoti dzīvokļi). 1940.gadā Madlienas izpildkomitejas priekšsēdētājs Kārlis Tilaks no «Rožleju» mājām mainīja darbavietu un savā postenī ieteica Zādzenes «Vārpās» dzīvojošo Jāni Bičevski. Protams, padomju iekārtas īstenībā iepriekšējās varas atribūtiem vieta varēja būt tikai malkas šķūnī un krāsnī… Nav zināms, vai debesīs dūmakaini domīgi izgaisa Ulmanis un Balodis, bet Vērīša izgrebto brīvās valsts ģerboni norunāja paslēpt divi vietējie puiši – Jānis Lukstiņš no «Grotiņu» mājām un Dābolu ģimenes pārstāvis. Tā nu Latvijas relikvija veiksmīgi pārdzīvoja padomju, vācu un vēlreiz padomju okupācijas laikus. Kad pastāvošās varas represijas nedraudēja, Jānis Lukstiņš Tēvzemes simbolu, ko kvalitatīvi restaurēja madlienietis Arnolds Ūbelis, nogādāja uz Madlienas novadpētniecības muzeju, pēc tam pagastmāju. Par neikdienišķo notikumu, ģerboņa ilggadējo ceļojumu informēja bijušā Ogres rajona avīze «Padomju Ceļš» (šo preses izdevumu varēja lasīt no 1947. līdz 1989.gadam). Diemžēl J.Lukstiņš ir miris, bet par Dābolu nekādu ziņu nav, domājams, pazudis 2.pasaules kara gados.

Tautas tīrradņa dzīves realitāte un sapņi

Paldies Dievam, Jāņa Vērīša dzīves ceļš ir apzināts. Par viņu var pastāstīt vairāki madlienieši. Šī raksta ietvaros to dara Jānis Bičevskis, bet neklātienē viņu atbalsta mūsu literatūras klasiķis Imants Ziedonis, kura Madlienas grāmatas «Tik un tā» lappusēs ir fragmentārs vēstījums par tikšanos ar Vērīti un mākslinieka dzīves atmiņām.

J.Vērītis auga daudzbērnu ģimenē. Tēvs bija galdnieks, arī dēlēns kopš 11 gadu vecuma strādāja pie ēvelsola vietējā barona muižā. Drīz vajadzēja meklēt maizes arodu. Plāterē, galdnieka Indes skolots, Jānis dabūja zeļļa grādu un pēc pāris gadiem iekārtoja savu darbnīcu Madlienas «Ķīļos». Mazliet vēlāk jaunais galdnieks atvēra ražotni Lauberkrogā, meistaroja riteņus, vāģus, logus, labi padevās arī mēbeļu izgriezumi, un tad jau sevi pieteica mākslas pasaule – cits pēc cita nāca bareljefi – no tēva tīrumā augošā ozolkoku materiāla, izmantojot fotogrāfiju paraugus, tika izgriezti astoņi dažādu valstu prezidenti un divi ģenerāļi. Sekoja pagastvalžu darba piedāvājumi. No kultūras jomas dižgariem pirmie bija Raiņa, Rūdolfa Blaumaņa un Emīla Dārziņa portretu kokgrebumi. Baznīcu pasūtījumus Vērītis gatavoja, samaksu neprasot.

20.gadsimta 40 – to gadu totalitāro režīmu peripetijas nepagāja secen arī neliela zemes gabala un saimniecības īpašniekam. Vērītis nokļuva vācu koncentrācijas nometnē Salaspilī (tās oficiālais nosaukums – «Paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne»). No tās viņu izpestīja godprātīgie galvotāji – Madlienas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs, kā arī vietējais ārsts un aptieķnieks.

Atjaunotās padomju okupācijas laikā – 1945.gada janvārī – Madlienas pagasta «Spārniņu» mājas saimnieks un Jānis Bičevskis tika arestēti. Vērītis brauca uz Rīgu prasīt šo cilvēku atbrīvošanu un… klaukt – pašam pieci gadi Sibīrijā. Tur par viņa mākslinieka spējām uzzināja gulaga vadība. Pie Baikāla ezera, virs upes ūdenskrituma, ap 40 metru augstumā, 50 – 60 grādu salā, striķos karādamies, Vērītis klintī izkala diženo vadoņu – Ļeņina un Staļina tēlus… Bija cerības, ka pēc divu gadu nežēlīgā darba tiks palaists mājās… Nekā, KPFSR Kriminālkodeksa 58.pants par «kontrrevolucionāriem noziegumiem» izrādījās vēl cietāks par ledaino klintsakmeni.

1950.gadā Jānis Vērītis atgriezās Latvijā. Dzīvoja Zādzenes «Bundiņos». Darba mūžā strādāja mežrūpniecībā, kolhoza «Lēdmane» dzirnavu darbnīcā, kā arī Lauberes un Madlienas kopsaimniecībās. Protams, neaizmirsa par savu mākslinieka talantu. Veica praktiskus pasūtījumus, gleznoja, veidoja jaunus kokgrebumus. 79 gadu vecumā Vērītis vēl sapņoja uzgleznot Madlienas dievnama veco torni, tuvākajā apkaimē esošās pilis, to skaitā fotogrāfijās redzamās Lauberes un Ozolmuižas citadeles. Un vēl – no kārtīga ozola izkalt dainu tēva Krišjāņa Barona veidolu… Tas gan būtu sev atstājams, nepārdodams, nedāvināms.

Uldis Prancāns

Ulda Prancāna foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.