Lēdmanietim Romualdam Zarembo – vēl daudz ko mums teikt

[ A+ ] /[ A- ]

Ik pa laikam Romualda Zarembo acīs sariesās kautras, vīrišķīgas asaras.

Ja Romualda dzīvi skatām kā leģendu, nemaz nav pārspīlēti: kopš 2.pasaules kara bēgļu gaitām lēdmanietis, pedagogs, tautskolotājs, ilggadīgs skolas direktors, vēsturnieks, novadpētnieks, dzejnieks, komponists, aktīvs un atsaucīgs sabiedriskais darbinieks. Neskatoties uz gadu nastu (28. septembris noskaitījis 85 gadskārtas), joprojām ierindā – ar apcerīgām atmiņām un možu skatu nākotnē.

Aizvadītās sestdienas pēcpusdienā tiekam ieaicināti Lēdmanes tautas namā uz Romualda Zarembo 85 gadu jubilejas autorkoncertu. Afiša vēsta, ka svarīgo notikumu bagātinās arī tautā iemīļotais aktieris Pauls Butkevičs. Turpat arī komponiste Ilze Kārkliņa, komponiste un ansambļa «Stari» mākslinieciskā vadītāja Inese Nereta, turpat arī rosīgā bibliotekāre Veneranda Trumekalne, «Staru» meitenes, turpat arī pensionāru kopas «Mārtiņrozes» cienījamās dāmas un tik pazīstamie ļaudis, kuri teju vai nemainīgā sastāvā cenšas būt klāt visur, kur elpo kultūra un māksla.

Aizrauj personība

Kur liela personība, tur neprasās pēc īpašas vadības vai skubinājuma. Veneranda Trumekalne dažos vārdos pasaka būtisko, kas centrējas ap sirsnīgo, bet ne familiāro: «Mūsu Romītis…, pietiek tik ierunāties, vai mēs nevarētu to dziesmu, to dzeju, to rakstu, to pētījumu, to, to, un Romualds allaž klāt ar ideju skicēm un jau gatavu materiālu… Taču šodien ielūkosimies viņa daiļradē, kurā pāri visam dvēseliskais, patriotiskais un, protams, ka ar lielu mīlestību saistītais…»

Kad pats jubilārs izslejas visā augumā, nezinātājs tajā gadu skaitlī varētu stipri vien aloties – stalts, enerģisks, jauneklīgs, inteliģents, tādu kā pastāvīgi sapņainu un apgarotu skatu, kurā ik pa laikam sariešas kautras, vīrišķīgas asaras: «Esmu jūsējais kopš bēgļu gaitām, te visa mana dzīve, te mana Lēdmane, te manis pētītā muižas vēsture, te mans Lielvārdes novads, kura Lāčplēsis varbūt vairāk pa Lēdmani maldījies: cik tad Lielvārdē to mežu… Te jūs, kas esat kļuvuši par daļu no manis. Esmu palicis uzticīgs arī savai Latgalei, abi mani dzejoļu krājumi «Trešie gaiļi» un «Rudens arums» sarakstīti latgaliešu valodā… Latgalei top arī savs karogs, esmu aizsūtījis savu piedāvājumu karoga dziesmas konkursam, tā sakot, dzīvosim, redzēsim. Dīku mieru nevaru ciest, tik daudz darāmā…. Arī mūsu baznīcā parādos reti, jo ar Dievu sarunājos mātes valodā – latgaliski.»

Jubilārs lasa savu dzeju – gan (kā pats izsakās) latgaliešu, gan arī valsts valodā. Lai man piedod dzejdari, kas dzejoli dabū gatavu, izkārtojot vienkāršu paplašinātu teikumu trijās rindās, bet Romualda konservatīvā uzticība atskaņām, ritmam, pantmēram un pieturas zīmēm nekādi nav traucējusi ne svaigai idejai, ne asprātīgai atskārsmei, ne jūtīgam sentimentam, ne domu dziļumam, nedz dzelošai ironijai, nedz veselīgam smieklam – par sevi un citiem…

Dziesmas un pasaules asaras

Ik pa laikam dzied «Stari» (koncertmeistare Ruta Rudzīte), dzied Inese Nereta, dzied Romualds Zarembo. Ieklausos jubilāra komponētajās melodijās – dvēselisks smalkums, harmonisks vieglums ar bagātu muzikālo iztēli. Ineses dziedātā «Rudens elēģija» (I. Neretas mūzika, R. Zarembo vārdi) uzmanīgāku klausītāju aizkustina līdz asarām, līdzīgu dvēselisku viļņošanos sasniedz «Mežā» (I. Nereta, R. Zarembo), «Suminājums Latgalei» (R. Zarembo vārdi un mūzika). Taču īsta koncerta kulminācija iestājas ar Paula Butkeviča dziedāto «Aizlūdz par mani, māt!» (R. Zarembo vārdi, Ilzes Kārkliņas mūzika) – «Tu gaidīsi mani, māt,/ Pie mākoņu šūpuļa stāsi,/ Kurš labāk prot ieaijāt,/ Man dziesmiņu padziedāt.» Mazliet sakautrējos par savām asarām, pametu īsu skatu zālē – raud visi… Vēlāk vienojamies par gluži vai neapstrīdamo: ja Romualds Zarembo un Ilze Kārkliņa nebūtu dzīvē uzrakstījuši nekā cita, varbūt pietiktu ar «Aizlūdz par mani, māt!», ja Pauls nebūtu dziedājis nekā cita, kā vien šo, varbūt pietiktu ar šo…

Pie kafijas tases dzīvas sarunas, humors, kur visi tādi kā savus desmit gadus no pleciem nometuši, jauni un dzirkstoši. Kad apjautājamies Romualdam par dzejas un dziesmas tapšanas ceļiem, jubilārs attrauc domīgi: «Sākumā uzdīgst vārgs asniņš, kurš saudzējams, audzējams, pārdzīvojams, lolojams – līdz beidzot pasaulē palaižams.» Krievu rakstnieks Viktors Peļevins teicis citādāk, bet to pašu: «Rakstnieks sevī uzņem pasaules asaras un tad rada tekstu, kurš asi skar cilvēka dvēseli.» Vai vari tam pretoties? Nē, dzejnieka sirds, Tev vēl daudz ko mums teikt!

Andra Upenieka foto