Lielvārdes novada veco ļaužu tradīcijas aizsākums Lēdmanē

[ A+ ] /[ A- ]

Dace Jansone teic paldies viesiem un organizatoriem, pa kreisi ar ziediem rokās Inese Gelte, pa labi Imants Balodis ar augļu un saldumu veltēm.

Pasaules Veselības organizācija 1. oktobri ir pasludinājusi par Starptautisko veco ļaužu dienu. Latvijā šī tradīcija aizsākusies 2007.gadā, kad kopā sanāk vecie ļaudis, lai apliecinātos, ka vecums nav vien gadu skaits, bet arī mūža sasniegums un apziņa, ka neesi lieks.

Teritoriālā reforma ir darījusi savu. Domājošas novada vadības gādā, lai ļaudis netiktu dalīti svarīgajos (centra) un mazāk svarīgajos (nomaļu) ļaudīs – saimniekošanā, apsaimniekošanā, rocībā, labklājībā, izglītībā, kultūrā… Pirmais oktobris Lēdmanē, kur pulcējās Lielvārdes novada vecie ļaudis (no Lielvārdes, Jumpravas, Lēdmanes – kopskaitā ap 100 cilvēku), piepildījās ar – dziļi cilvēcisko, garīgo, patieso un kulturāli sadzīvisko.

Garīgais

Lēdmanes Sv. Apustuļu Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīca viesus sagaida gaiši un svētsvinīgi. Lielās sanākšanas iniciatore un kopā turētāja Inese Nereta jautā un pati atbild: «Kāpēc jūs būtu jādēvē par vecajiem ļaudīm? Kas tad ir vecums? Tas, kā jūtamies, bieži vien pierāda, ka sirds vēl gluži mundra. Pareizāk būtu saprast, ka esat cienījami un godājami… Un tieši tā un tieši tāpēc esiet sveicināti Lēdmanē!» Kā jau ierasts, Inese talkā ņem sevis loloto ansambli «Stari», un dzidri saskanīgu dziesmu skaņās Dievnams izslejas svinīgi stalts, bet ļaužu acīs iemirdzas sevišķa labvēlība un tāds kā apskaidrots prieks.

Baznīcas arhitekts un būvnieks Tālis Sala, kā allaž, pārliecina ar dzīves filozofiju, kur domai seko vārds, vārdam rīcība… Kur mūsu eksistenciālā trīsvienība – ar ķermeni (kuru dziedina pirts), prāts (kuru kaldina skola), jūtas (kuras veldzē baznīca). Vēlāk Lielvārdes pensionāru biedrības vadītāja Nora Ivanova, pateicoties Tālim, sacīs: «Mēs tik daudz par jums esam dzirdējuši un lasījuši, ka neizsakāms prieks tagad skatīt vaigā un spiest roku tik krietnam vīram! Paldies!»

Patiesais

Pēc svētbrīža baznīcā dodamies uz Zilā krusta mājvietu Ogres krastā. Kuplo pulku sagaida pats šīs kristiešu organizācijas prezidents Kārlis Dreimanis. Ar vienkāršu, bet skaudrām atziņām pildītu stāstu par ļaužu grimšanu, galēju pazušanu (viens no kora «Ir dzīvot vērts» dalībniekiem 30 gadus pavadījis cietumā) un augšāmcelšanos caur Dievu. Dzied koris. Pavadījumu satriecoši smeldzīgi un profesionāli spēlē Aleksandrs Žerdočkins, asaras valdīdami, dziedam līdzi mātes lūgšanu – «Es mājās, mājās gribu nākt,/ No jauna savu dzīvi sākt,/ Jo manas mātes lūgšanas/ Man visur līdzi nākušas…» Vēlāk Anastasija Neretniece (Andreja Pumpura muzeja dvēsele) par saviem iespaidiem šeit piedzīvotajā pateiks tikai vienu vārdu, kas izsaka visu – Patiesība. Pie cienasta galda Austras kundze manām izjūtām pieliek punktu: «It kā tagad jāēd, bet kaut kā nevaru, jo dvēsele šķīstās un sirds raud … no aizkustinājuma.»

Kulturāli saviesīgais

Pēcpusdienā pulcējamies Lobes krogā. Kur Lēdmanes teātris (režisore Alda Račika) rāda Rūdolfa Blaumaņa «No saldenās pudeles» saīsināto variantu. Un atkal Inese Nereta – šoreiz galvenajā Marijas lomā. Spēlē pārliecinoši un ticami. Arī citu lomu atveidotāji (Rita Jaunozoliņa, Anna Gaiduka, Dzintars Klementjevs) piemeklēti atbilstoši. Un atkal Inese un atkal «Stari». Vēlāk daudzi teiks, ka tā Ineses Neretas lielā diena, bet Nora Ivanova – ka sirds kūst no prieka, visu redzot, visu dzirdot. Bet pagaidām simpātiskās dāmas dzied, Ruta Rudzīte spēlē pavadījumu, Andris Eglītis ar samtaino baritonu ansamblim piedzied solo. Klausītāji pievienojas dziesmām, un visi esam tajā pacilātībā, kad sirds gavilē un negribas beigt.

Izdevies jaunās tradīcijas aizsākums. Ko apliecina arī fakts, ka visi priekšnieki ar saviem ļaudīm ir kopā visu dienu. Pa īstam, nevis formāli – Lielvārdes domes priekšsēdētājs Imants Balodis, Lēdmanes pagasta pārvaldes vadītājs Dzintars Laganovskis, sabiedrisko attiecību un kultūras organizatore Dace Jansone, sociālā dienesta darbinieces Inese Gelte, Biruta Andersone un vēl pagara šeit neietilpināma svīta. Imantam pēc vārda kabatā nav jāmeklē – vienkāršs, kodolīgs, asprātīgs un humorā iegājis, ar ko iemanto plašu (it īpaši dāmu) atzinību. Noslēgumā – kafija, tēja, maizītes, augļi un itin dzīva sadraudzība.

Šķiet, ka esam kļuvuši laimīgi un tā kā bagāti arī – ar saulaino dienu, gaišiem cilvēkiem, piedzīvoto, pārdzīvoto, kas tik gleznaini sakrāsojies rudens krāsās un tajā, ko vislabākajā nozīmē sauc pa attiecībām. Un, kur ir attiecības, tur viss top, kur to nav, viss grūst un pagalmi pieaug ar drupām. Lēdmanē drupas pie baznīcas drīz pārtaps par tautas skolu: Tālis Sala teica, un viņš zina…

Andra Upenieka foto