Loka tilts laika lokos

[ A+ ] /[ A- ]

Loka tilts piedzīvojis savu pirmo rekonstrukciju.

Arkveida gājēju tilts jeb tautā sauktais «līkais» vai Loka tiltiņš nenoliedzami ir nozīmīga Ogres sastāvdaļa ne vien no praktiskā viedokļa, jo savieno Pārogri ar Ogres centrālo daļu, bet tas kļuvis arī par sava veida pilsētas vizītkarti.

Šo tiltu iecienījuši kāzinieki, tūristi, lai nofotografētos uz skaistās panorāmas fona, pa to dodas svētku gājieni, tilta pakājē notiek dažādi kultūras, izklaides un sporta pasākumi. Tas rotā Ogres atklātnes un ir pat iekļauts arī 2014.gadā ES izdotajā fotogrāmatā par Eiropas valstu skaistākajiem gājēju tiltiem.

Publiski pieejamās ziņas par šī tilta tapšanas vēsturi ir gaužām skopas. Interneta vidē atrodama vien informācija, ka Arkveida gājēju tilts pār Ogres upi, kas savieno Krasta ielu un J.Čakstes prospektu, uzbūvēts 1966.gadā. Pa tiltu no pilsētas centrālās daļas var nokļūt Pārogrē, kur atrodas brīvdabas estrāde un 1920.–30.gadu, kā arī jaunāka perioda privātmāju apbūve. Tas ir lielākais vienlaiduma dzelzsbetona lokveida tilts Latvijā – 96,2 metrus garš, loka laidums – 83 metri, pacila – 7,81 metrs, ietves platums – 3,5 metri.

Pie tilta ūdenī redzami dzelzsbetona bluķi, kurus daudzi uzskata par kāda senāka tilta atliekām, bet īstenībā tie tur novietoti, lai ledus iešanas laikā netiktu sabojātās tilta konstrukcijas. Šos ledgriežus pie tilta balstiem izbūvēja jau 70.gadu vidū, kad precizēja Rīgas HES uzstādinājuma līmeni.

Tilta projekta autori – Rīgas Politehniskā institūta aspirants Valentīns Salcevičs (1938– 1986) un docents Žanis Mēness, kā arī pensionēts inženieris Teodors Vitkuss. Jāpiebilst, ka V.Salcevičs pats bijis ogrēnietis un dzīvojis Pārogres pusē – Draudzības ielā. Diemžēl viņš traģiski gājis bojā, kad 1986.gada 20.septembrī sagāzās Ķeguma hidroelektrostacijas tilts. Katastrofa notika laikā, kad tika veikta tilta pārbaude, ko vadīja kvalificēti un pieredzējuši speciālisti, tostarp V.Salcevičs.

1966.gads – uzsākta Arkveida gājēju tilta celtniecība pār Ogres upi. Kā vēsta to laiku aculiecinieki, lai gan tilts vēl ne tuvu nav gatavs, gājēji jau pamanās to izmantoti.

Uz Ogres centru – pa laipu tiltu vai ledu

Jau 1862.gadā Rīgas –Dinaburgas (Daugavpils) dzelzceļa pārvalde bija ierīkojusi koka laipas uz Ogres upes kreiso krastu, bet tās katru vasaru bija nepieciešams atjaunot.

Ogrēnietis Raimonds Javoišs atceras, ka tolaik Pārogrē dzīvojošajiem nokļūšana Ogres centrālajā daļā bija visai apgrūtinoša. Arī pašreizējais šosejas tilts vēl nebija izbūvēts (tas tapa 1972.gadā). Šosejas tilts iepriekš atradās Rīgas ielā, tur, kur pašreizējais Komunikāciju tilts. «Otrā pasaules karā saspridzinātā tilta vietā no lieliem ar darvu impregnētiem baļķiem uztaisīja koka tiltu autotransporta pārbraukšanai, ar pavisam šauru maliņu gājējiem. Reti kurš izvēlējās šķērsot upi pa šo tiltu. Tolaik pa Dzelzceļa tiltu pāri iet nedrīkstēja, jo tas tika uzskatīts par militāru objektu. Tilta galos atradās zaldātu būdas, un viens kareivis patrulēja pa tiltu. Šo tiltu drīkstēja šķērsot vienīgi dzelzceļnieki. Faktiski Pārogrē dzīvojošie pilsētas centrā varēja nokļūt vienīgi pa laipu tiltu, taču tas bija iespējams tikai vasaras sezonā, jo, līdzīgi kā šobrīd atjaunoto Laipu tiltu, arī tolaik to ziemas sezonā demontēja. Laipas ielika katru pavasari, kad beidzās pali, aizpeldēja ledus, pa upi pludinātie koki un, kad bija iznārstojuši nēģi, laši un citas zivis. Laipu tilts palika līdz ziemai, kad upe pārklājās ar ledu, tad tā trijkāja āžus, kas bija iestiprināti speciāli upes gultnē izkaltos caurumos, izzāģēja un pa upes virsmu aizslidināja Pārogres pusē, kur tilts gaidīja nākamo pavasari. Nevienam pat prātā neienāca to izdemolēt. Kad upe aizsala, Pārogrē dzīvojošie to šķērsoja pa ledu, bet pavasara pusē, kad ledus kļuva trausls, tas bija bīstami. Arī man 60.gadu sākumā, kādu vakaru nākot no darba – strādāju par televizoru meistaru, ar visiem darba instrumentiem gadījās ielūzt un izpeldēties ledainajā ūdenī. Par laimi, upe tolaik nebija dziļa – izmirku aptuveni līdz pleciem,» atceras R.Javoišs.

Tilta šķērsošana kļuvusi daudz drošāka, kad izbūvētas tā margas, kas tolaik bija taisnas, nevis ieliektas kā mūsdienās.

Uzsāk gājēju tilta celtniecību

1966.gadā Ogres izpildkomiteja nolēma Pārogri izveidot par kultūras un atpūtas parku. Turklāt 1965.gadā Ogrē tika izbūvēta brīvdabas estrāde, kas savos ziedu laikos bija viens no lielākajiem brīvdabas pasākumu kompleksiem Latvijā. Nokļūšana estrādē bija gaužam neērta. Lai atvieglotu satiksmi uz Ogres upes kreiso krastu, tā paša gada jūnijā tika likti pamati gājēju loka tiltam. 1966.gada augustā Ogres rajona laikraksts «Padomju ceļš» ziņoja: «…. jau mēnesi Ogres krastā, netālu no laipām, rosās 2.ceļu būvniecības rajona biedra Valaiņa vadītā vīru brigāde. Šeit pacelsies jauns, moderns loka konstrukcijas tilts, kas savienos Ogri ar Pārogri. Īpatnējā vienlaidus loka konstrukcija ir vienīgā republikā …».

Nedaudz vēlāk, tā paša gada augusta nogalē, «Padomju ceļš» vēstīja: «Visu pavasari gaidīti un vasaras vidū sagaidīti, jaunā gājēju tilta celtnieki – 2.ceļu celtniecības rajona vīri – Ogres upes malu Bērzu alejas galā tagad pārvērtuši līdz nepazīšanai. Abos krastos klintī izkaltas dziļas un platas bedres tilta balstiem, no viena upes krasta uz otru pa kabeļu ceļu braukā vagonete ar materiāliem. 24.augusts celtniekiem bija nozīmīga diena –viņi sāka betonēt tilta labā krasta balstu pamatnes. Cita pēc citas ieradās pašizkrāvējas automašīnas, un betons pa slīpu dēļu klājumu noslīdēja būvbedrē. Tur to betonētāji ar elektrovibratoriem noblietēja, katrai automašīnas kravai pievienojot vagoneti dolomīta akmeņu. Tilts būs neliels, domāts gājējiem, taču pēc savas konstrukcijas īpatnējs un celtnieku praksē maz sastopams.»

Iedzīvotāji tiltu sāk šķērsot vēl būvniecības laikā

Pārogrē dzīvojošos tilta celtniecība ļoti iepriecināja. R.Javoišs atceras, ka tā būvniecība noritēja ļoti strauji, bet nepacietīgākie, lai gan tas nebija atļauts, tiltu sāka šķērsot jau celtniecības laikā. Zem asfalta kārtas betonā droši vien ir saglabājies ne viena vien ogrēnieša pēdas nospiedums… Tiesa gan, tilta šķērsošana sākotnēji bija nervus kutinoša. «Tur vēl bija daudz kas darāms, bet cilvēki jau staigāja. Vēl pat nebija uzliktas betona plātnes, bet tikai celtnieku laipas. Tur nebija sarga kā uz Dzelzceļa tilta, un cilvēki varēja netraucēti iet. Vietējā avīzē ogrēnieši gan tika aicināti tiltu nešķērsot, jo tam vēl nebija pat margu. Sākumā, paraugoties uz to dziļumu, kas pavērās no tilta, jo ūdens līmenis vēl nebija pacelts un bija redzams upes dibens, kājas mazliet drebēja, šķērsojot tiltu, bet pamazām pieradām. Kad uzlika margas, bija pavisam labi,» atceras R.Javoišs.

1967.gada pavasarī «Padomju Ceļš» ziņoja: «Pagājušā gada pēdējās dienās tika nodots jaunuzceltais tilts pāri Ogres upei. Tā labajā krastā notika darbaļaužu mītiņš, kuru atklāja pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Vladislavs Laizāns. Tilts uzcelts pēc vēlētāju ierosinājumiem, kuri tika izteikti pirms diviem gadiem… Rajona izpildkomitejas biedrs Kuličenko pārgrieza sarkano lentu, un ar marša skaņām gājēji pirmo reizi šķērsoja upi pāri jaunajam tiltam.» Par šo notikumu vēl ilgi liecināja misiņa plāksnīte pie tilta margām, bet krāsaino metālu cienītāji to nozaga.

Tāpat kā tagad, arī tolaik pa Loka tiltu ar transportlīdzekļiem braukšana bija aizliegta, bet dažs labs autovadītājs tomēr pamanījās pārbraukt. Sākotnēji, lai atturētu braucējus, pie tilta bija nolikti kantaini betona bluķīši, kuri ik pa laikam pazuda. Pie tilta modri dežūrēja Valsts auto inspekcija un pārkāpējus bargi sodīja. Kad tika ierakti granīta stabiņi, šķērsot tiltu ar auto vairs nebija iespējams.

Ziedonis Vecvagars 1994.gadā sava rakstā «Latvijas Zemes ceļu tilti» norāda, ka sākotnēji projektā, ko izstrādāja institūts «Pilsētprojekts», bija paredzēta monolīta dzelzsbetona velve. Inženieru grupa V.Salceviča vadībā iesniedza racionalizācijas priekšlikumu, kurā velve aizstāta ar diviem atsevišķiem, iespīlētiem nemainīga šķērsgriezuma 60 x 83 centimetrus dzelzsbetona lokiem. Virsloka konstrukcija sastāv no saliekamām dzelzsbetona plātnēm, kas vidējā loka daļā (28 metri) balstās uz mainīga augstuma sabiezinājumiem, bet pārējā loka daļā uz šķērsrāmjiem. Lokus savā starpā saista dzelzsbetona (80 x 50 centimetri) šķērsgriezuma šķērssaites. Pēc racionalizatoru ieceres loka ass stāvoklis izraudzīts ar tādu aprēķinu, lai samazinātos lieces moments. Betonmasas padevei izmantots kabeļceltnis.

Pirms 12 gadiem veic tilta rekonstrukciju

Tilts rekonstruēts 2005.gadā, kad pārbūvētas arī tā margas, kas pirmatnēji bija taisnas, nevis kā šobrīd ieliektas.

2004.gada 13.maija «Ogres Vēstis» rakstīja, ka Ogres novada dome plāno atjaunot Loka tiltu. Pārvietoties pa tiltu nav bīstami, taču remontdarbi nepieciešami. Pārbaude liecina, ka tilta balstiem korozijas dēļ daļēji atdalījusies aizsargkārta un kodolam ir dziļas plaisas. Sākotnēji tilts bijis paredzēts kā viengabala dzelzsbetona velve, taču tas aizstāts ar diviem atsevišķiem dzelzsbetona lokiem. Iepriekš lieli tilta remontdarbi nebija veikti, vien pilsētas mēra Aivara Kalniņa (Ogres mērs laikā no 1974. līdz 1996.gadam) laikā notikusi tilta slogošana, izmantojot piepildītas 200 litru tilpuma mucas. Šo pārbaudījumu tilts izturējis godam un nācās mazliet pielabot vien asfalta virskārtu.

2015.gadā notika vēl viena minimāla Loka tilta rekonstrukcija, proti, veica krāsošanas darbus un atjaunoja pie Loka tilta esošos ledus laužņus.

Laikam jau neviens nevar pateikt, cik kāju pāru 52 gadu laikā pārsoļojuši šim īpatnējam tiltam, gan savulaik dodoties uz pasākumiem brīvdabas estrādē, gan ikdienas gaitās. Taču viens ir skaidrs – Loka tilts laika lokos ir kļuvis par vienu no Ogres vērtībām.

Dzintra Dzene

Foto no OVMM arhīva

«OVV» par sadarbību raksta tapšanā pateicas Ogres vēstures un mākslas muzeja (OVMM), kā arī Ogres Centrālās bibliotēkas darbiniekiem.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.