Marta Lazdiņa savai dzimtai – kā baltā svītra Latvijas karogam

[ A+ ] /[ A- ]

Ar tikko tapušajiem cimdiem to autore.

Taurupes novadpētniecības muzejā, ilggadējās vadītājas Intas Antones veidotajā ekspozīcijā, nozīmīgu vietu ieņem novadnieku Lazdiņu ģimenes stends ar rakstu informāciju, fotogrāfijām, sazaroto dzimtas koku un Martas Lazdiņas (1914-2014)

Andrejs un Marta saderināšanās dienā 1935.gada jūnijā (vēsturiskā uzņēmuma autors, madlienietis, Lazdiņu radinieks Juris Blūms).

izjustajiem, meistarīgajiem rokdarbu paraugiem.

Tāpat kā daudzas ģimenes Latvijā, arī Lazdiņus ir glāstījušas pirmās brīvvalsts izaugsmes maigās vēsmas, locījis un saldējis Sibīrijas viesulis, un te sildījis, te atvēsinājis pēdējo gadu desmitu pārmaiņu vējš.

 

 

Kā radās «Plunči» un sakuploja Lazdiņi?

Lazdiņu dzimtas mājas celtas 19.gs. vidū. Šajā laikā brīvestību ieguvušais zemnieku pāris – Gusts un Maija Lazdiņi – no visai kalnainās un liesās Ērgļu apkaimes labākas zemes meklējumos nonāca Taurupes pusē, kur vērsās pie vietējā lielskunga, saņēma Aderkašu muižas īpašumu un iekopa mājas. Visapkārt pletās mitra paliene ar vairākiem linu mārkiem. Tā radies «Plunču» nosaukums – vieta, kur var plunčāties… Iesākumā tās bija Aderkašu muižas rentes mājas, kas vēlāk izpirktas.

Pirmajos Ulmaņlaikos Andrejs Lazdiņš (1891-1967), saimniecisks un sabiedriski aktīvs vīrs, Zemnieku savienības biedrs, Latvijas Aizsargu organizācijas dalībnieks, dibināja vietējo pienotavu (tā produkciju ražoja līdz pat 1990.g.) un patērētāju biedrību. Viņš arī vadīja Latvijas Krājaizdevu sabiedrības filiāli un drosmīgi ņēma kredītus, lai iegādātos modernu tehniku, piemēram, graudu kuļmašīnu – Andrejam vienīgajam plašā apkārtnē piederēja āboliņa tīrkūlējs. Līdz 40 gadiem darbīgais «Plunču» saimnieks dzīvoja vecpuisī, bet tad nāca 1935.gads, tika mīti gredzeni ar kaimiņos esošo «Abzu» māju īpašnieka meitu, Skrīveru Lauksaimniecības skolas absolventi Martu, kuras senču – Kolbergu dinastijas – dzimtā puse ir Piebalga. Ģimenē piedzima trīs bērni – Ausma, Dzintra un Valdis. Lazdiņi saimniekoja visai vērienīgi. Savu artavu deva 20-25 Latvijas brūnaļas, līdzvērtīgas Dānijas šķirnes govīm; pieci zirgi (četri lauku darbos, viens izbraucieniem un piena nogādei), cūkas, mājputni u.c. Saimniecībā valdīja stingra pārraudzība, uzskaite, ciltslietas, dzīvnieku barības normas; strādāja arī puiši un meitas no kaimiņvalstīm. «Plunčos» prata ne vien darbu, bet arī atpūtu un svētkus. Svētdienas patiešām bija svētas – darbi atlikti, izņemot mājas soli. Ziemassvētkos netrūka gaļas ēdienu, gatavoja asins un putraimu desas, pīrādziņus, īpaši gardas piparkūkas, zirņu un pupu pikas. Mājinieki labprāt gāja ciemos, ķekatās un uzņēma viesus. Godam tika aizvadītas gadskārtas, jubilejas, kapusvētki.

 

Vecvecmāmiņa Marta dzimtas viducī, rokdarbu šedevriem klātesot…

Sibīrijas izsūtījuma gadi un atgriešanās

Diemžēl 1949.gada 25.martā gandrīz visai Lazdiņu saimei, tāpat kā tūkstošiem citu likteņa māsu un brāļu, no Latvijas nācās mērot Golgātas ceļu. Rīta pusē, kad Marta baroja savas gotiņas, pēkšņi parādījās Plāteres ciema padomes priekšsēdētājs Lūsis ar diviem bruņotiem zaldātiem. «Met zemē sienu, tev jābrauc uz Sibīriju,» kā kapu zvans atskanēja balss. Izsūtāmo sarakstā bija arī bērni. Labi, ka viņi atradās skolā, bija laiks padomāt, ko ņemt līdzi tālajā ceļā. Zaldāts, kurš palika uzraugos, piekodināja – pēc iespējas vairāk. Pirmajos Sibīrijas gados pret kartupeļiem un pienu tika iemainītas kleitas un zīda lakati. Tas palīdzēja izdzīvot. Vēlāk jau bija vieglāk. Andrejs strādāja par bitenieku, Marta – par slaucēju, ātri vien iegūstot pirmrindnieces statusu. Vietējie nespēja vien nobrīnīties. Vai latvieši nav burvji – tik labas govis viņu aprūpē… Arī letiņu atvases sauca par brīnumbērniem, un kāpēc ne – savējiem zīdaiņiem, lai šūpulī nebrēktu, miega tiesai lēja mutē pašdarināto uguns dziru… Kas tur varēja izaugt?

Paldies Dievam, Lazdiņiem bija lemts pēc astoņiem pavasariem ieraudzīt dzimteni. Mājās pārbrauca 1957.gadā. Starp citu, Marta dzimtenē ieradās ar vīra pirmskāzu dāvanu – sudraba saktu pie apģērba, elegantās laka kurpēs un flora zeķēs, kas bija īpaši taupītas šim brīdim un netika atdotas pārtikas tiesai. Par aizvadīto laiku Tomskas apgabalā un atgriešanos Latvijā daiļrunīgi liecina Martas dēla Valda pārvestās 12 fotofilmiņas (35+24). Tajās patiesi un meistarīgi fiksēti, asa prāta un jūtīgas sirds niansēti, gan ikdienišķi dzīves mirkļi, gan tverti apcerīgi un pat situācijai it kā neatbilstoši – poētiski kadri. Unikālo materiālu saulē cēla meita Daiga. Viņa mantoja tēva arodu, sakārtoja unikālo arhīvu, aizveda uz fotomuzeju, un ar foto mākslinieka, vēsturnieka Pētera Korsaka atbalstu tapa Valda Lazdiņa (1936-2007) personālizstāde «Mājupceļš». 2003.gadā tā bija nozīmīgākā Latvijas Fotogrāfijas muzeja 10.jubilejas gadā. Pēc tam laikmeta liecību ekspozīcija apceļoja vairākas Tēvzemes vietas, kā arī pabija Norvēģijā.

Pēc izsūtījuma Lazdiņu saimes dzīve Taurupē atsāka savu ierasto darba ritmu, bet drīz vien sekoja jauna nelaime – 1959.gadā mīklainos apstākļos «Plunču» mājas nodega. Daudz kas pazuda nebūtībā. Bet atkal! Izglābti tika dzimtas foto albumi (tie arī bija piedzīvojuši Sibīriju), foto negatīvi, dokumenti, dienasgrāmatas, vēstules, pat mājupceļam nopirktās vilciena biļetes… Tas liecina par dzīves pamatvērtību izpratni, vēlmi un spēju nodot tālāk dzimtas identitātes un mīlestības kodu. Jauno «Plunču» ēku Valdis Lazdiņš uzcēla uz vecās pamatiem.

 

«Plunču» saimniece sirdij tuvajā mājas puķu dārzā pie krāšņajām lilijām.

Simtgades dienās

2014.gada 24.aprīļa pēcpusdienā «Plunču» mājās ieradās sveicēju grupa no Ogres un Taurupes pagasta, lai lielajā 100 gadu jubilejā sirsnīgi suminātu Martu Lazdiņu. Viesus sagaidīja jubilāres vedekla Ērika un tad jau arī pati simtgadniece, dzidru valodu, baltu lakatiņu galvā un tādas pašas krāsas vilnas zeķēm kājās. Saņēmusi dāvanas, siltu sagšu, dzejas rindas, dziesmu, kā arī krāsainus ziedu pušķus un torti ar trīsciparu skaitli, sirmā māmuļa pateicās sveicējiem, neaizmirstot sev raksturīgo optimisma un humora dzirksti: «Tādu skaistumu piedzīvot! Paldies, paldies! Esmu «izdauzījusies» pa visu pasauli, nu varu mierīgi vadīt dienas mīļajā Taurupītē, kur šūpulis kārts. Kas tikai nav piedzīvots! Laikam jau ir kāds, kurš manu mūžu diriģē un vada. Galvenais, ka domāšana nav «sašķiebusies», darīšana gan nekāda lielā vairs nesanāk. Ko tur ķīķerēt, kā būs – jādzīvo vien tālāk.»

Bet īstajā Martas dzimšanas dienā – 26.aprīlī – «Plunčos» pulcējās Lazdiņu dzimtas zari, atzari un jaunās atvases no visas Latvijas, kā arī ārzemēm. Viens no pirmajiem dienas kārtības punktiem bija šampanieša glāžu saskandināšana ar simtgadnieci. Radu pulku īpaši vienoja pagalmā uzklātais jubilejas saimes galds, tieši tajā vietā, kur vecajā «Plunču» mājā tas pirms ugunsnelaimes atradās…

 

Martas Lazdiņas simtgades viesi kopā ar gaviļnieci pie svētku galda.

Jaunākie laiki

Šobrīd «Plunčos» ar teju 170 gadu vēsturi dzīvo jau sestā Lazdiņu paaudze. Visa dzimta, varena gluži kā simbolisks daudzžuburu Jāņozols, kas aug pakalnā netālu no «Plunču» mājas, sanāk kopā dažādās reizēs – Jāņos, Ziemassvētkos, jubilejās, Madlienas kapusvētkos. Neviļus jāatceras Jura Kulakova melodiskā «Zaļā dziesma» ar Māra Melgalva vārdiem: «Tik, cik būs uguņu uz katra kalna, tik mēs arī še dzīvosim…»

Martas iemīļotajiem dārza darbiem, puķu audzēšanai, pārdomu, atziņu rindām un rokdarbiem (krietni pāri 90 gadiem bez brillēm vēl adīti cimdi, zeķes, krustdūrienā izšūti vairāk nekā trīs desmiti spilvenu…) ir turpinātāji, kā arī savu talantu iemiesotāji. «Plunči» kļuvuši par Ogres novada sakoptākās sētas konkursa laureātu. Mazmeitai Antai Lazdiņai teicami padodas dažādi tekstildarbi, filcējumi, lietišķas lietas un aksesuāri, zīda auduma apgleznojumi. Daiga Kalniņa (Lazdiņa) ir «Neatkarīgās Rīta Avīzes Latvijai» novada korespondente un fotogrāfe, viņas kontā arī daudzas foto personālizstādes, pētījums «Lazdiņu dzimtas fotosāga» u.c.

Pat visgarākais mūžs ir par īsu…

Lūk, daži Martas Lazdiņas iecienītie izteikumi un atziņas no mazmeitas Daigas krājuma, pievienojot īsu komentāru.

«Vecāmamma savos pēdējos gados bieži vien sarunās piezīmēja: «Tagad jau tādi dinamiski laiki.»

Dažkārt viņa mēdza izteikties ļoti poētiski. Par vīra brāli, Verneru, kurš bija bitenieks, sacīja: «Viņa mūžs aizlidoja kā uz bišu spārniem.»

«Visu, ko dari, tu dari pats sev,» šo atziņu, ko mums tālāk nodeva Martas mamma Alīna Kolberga (viņa mūžībā devās 102 gadu vecumā…), bija ielāgojusi arī meita.

Martas piezīmēs izlasīju angļu rakstnieka Bernarda Šova (1856-1950) atziņu: «Cilvēkam ir trīs jaunības – miesas, sirds un gara jaunība. Tikai žēl, ka tās nesakrīt laikā…»

Pirms 98.dzimšanas dienas, 2012.gada 7.aprīlī, vecmāmiņa aforismā izteica savu nevīstošo vitalitāti un uzņēmību: «Pat visgarākais mūžs ir par īsu, cik liela dzīvotgriba man ir.»»

Epiloga vietā – Daigas Kalniņas vārdi: ««Plunču» saimniece Marta Lazdiņa mūsu dzimtai ir kā baltā svītra Latvijas karogam. Viņa vieno dzimtu, to turpinot, kā arī dodot jēgu pagātnei, tagadnei un nākotnei.»

Uldis Prancāns

Foto no personiskā arhīva un Daigas Kalniņas foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.