Māja bez jumta

[ A+ ] /[ A- ]

Jaunievēlētos deputātus, kuri šobrīd mēģina izveidot koalīciju, man gribas salīdzināt ar celtnieku brigādi, kura nevar vienoties, kurš sitīs naglas, kurš turēs trepes, bet kurš no malas dos komandas.

Latvijas valsts šobrīd ir kā māja ar norautu jumtu. Ziema tuvojas, bet Jānis nav ar mieru strādāt blakus Pēterim, savukārt Pēteris nav ar mieru kāpt uz jumta, ja trepes tur Miķelis. Rodas iespaids, ka savstarpējo attiecību kārtošana ir primārāka nekā rūpes par valsts drošību.

Sarkanās līnijas un kompromisi

Vērojot, cik grūti risinās sarunas par iespējamo koalīciju, gribas nosodīt deputātu nespēju pārkāpt pāri savām ambīcijām un domāt valstiski, taču no otras puses var saprast šādu deputātu nepiekāpību. Vai tad mēs paši pirms vēlēšanām neprasījām no topošajiem deputātiem konkrētus solījumus? Vai tad nelikām zvērēt, ka būs kādas sarkanās līnijas, kuras netiks pārkāptas, un pamatprincipi, kuri tiks īstenoti? Šobrīd daudzi runā par to, cik labi būtu, ja izdotos izveidot varavīksnes valdību un sasēdināt pie viena galda saskaņiešus ar vislatviešiem.

Piekrītu, ka mājai jumtu izdotos uzlikt ātrāk, ja darbā tiktu iesaistīts pēc iespējas vairāk roku, taču vai beigu beigās nesanāktu tā, ka jumta vienu pusi klātu dakstiņi, otru – ruberoīds, bet pa vidu jumtu rotātu spīdīgs skārda gabals? Varbūt tiešām labāk ir nogaidīt un nokomplektēt tādu brigādi, kura spēj strādāt kopā un īstenot vienu projektu, nevis katrs savu.

Saskaņiešiem opozīcija izdevīgāka

Spriežot pēc tā, cik daudz enerģijas tiek ieguldīts koalīcijas sarunu procesā, šķiet, ka visvairāk pēc varas tiecas «Vienotība» un Zatlerieši. Šīs partijas arī visvairāk nodarbojas ar dažādu kombināciju veidošanu un apspriešanu. Vislatvieši labprāt būtu valdībā, taču, salīdzinot ar citām partijām, vismazāk gatavi mainīt priekšvēlēšanu laikā dotos solījumus. Turpretī «Saskaņas centrs», kuram, pēc loģikas, vajadzēja uzņemties vadošo lomu sarunās, ir ieņēmis pasīvu pozīciju un gaida, ka viņu būšanu vai nebūšanu valdībā noteiks pārējās partijas.

Rodas pamatotas aizdomas, ka saskaņiešiem nemaz nav izdevīgi būt pozīcijā. Sēdēt Saeimā un balsot par sev izdevīgiem likumprojektiem ir viens, taču no likumdevējvaras pāriet uz izpildvaru un sākt īstenot pieņemtos likumus ir kaut kas pavisam cits. Saskaņieši kā opozīcijas deputāti ar mierīgu sirdi var balsot par pensiju paaugstināšanu, bet, ko viņi iesāks, ja būs jāvada Labklājības ministrija un caurajā zeķē jāatrod miljoni šo pensiju izmaksai? Šī iemesla dēļ būtu pat interesanti redzēt viņus valdībā un ļaut kreisajiem sevi beidzot pierādīt.

Vienā un tajā pašā upē nevar divreiz iekāpt

Sengrieķu filozofs Hērakleits pirms vairāk kā 2000 gadu ir teicis, ka «nav iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē: kas tajā kāpj pa otram lāgam, tam apkārt tek jau citi ūdeņi.» Arī politikā, pat, ja tiek turpināts iesāktais kurss, nav iespējama situācija, ka viss paliek tieši tā, kā bija. Pārmaiņas ir vienmēr, taču ne vienmēr pārmaiņām jābūt radikālām. Straume var aiznest tālu uz priekšu un palīdzēt sasniegt vēl neredzētus krastus, taču straume var arī apgāzt laivu un «aizlaist pa burbuli» visu mantību.