Reņģu kaija

[ A+ ] /[ A- ]

vins-apeda-zvirbuli-1«Kas viņš ir par putnu?» vaicā par cilvēkiem. Mēģinot uzminēt šādas mīklas, vienubrīd rakstīju pasakas par putniem. Reņģu kaiju ieraudzīju kādā Ogres novada domes sēdē, kur atklājās samilzumi starp konfliktējošām pusēm. Palēnām, it kā starp citu, uz āru izlīda šī «putna» īstā daba. Tā bija kaija, kura, laidelēdamās virs ūdens, veikli pakampj sīkās un vientiesīgās zivteles.

Ja cilvēks sevi piesaka par grūtdieņu aizstāvi, tas šķiet aizkustinoši. Taču pienāk brīdis, kad tavs prāts pajautā: no kurienes šīs dāsni uzsauktās sviestmaizes? Un kādas ir tās rebes, par kurām skaļi nerunā? Jo veciem, vientuļiem un izmisušiem ļaudīm arī ir savi, kaut reizēm necili, tomēr īpašumi. Bet nu mazliet no pasakas: «(..) Saprotams, lašu un zušu ēdāji šurp nākt uzskatīja zem sava goda, bet reņģēdājiem šie cienasti izvērtās par savdabīgiem savējo salidojumiem.

«Pārāk skaisti, lai būtu ticami!» bilda uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmie opozicionāri. «Sieru par velti dod tikai peļu slazdā,» piebalsoja uz otras rokas pirkstiem saskaitāmie neticīgie. Bet pārējiem bija vienalga, no kurienes un kā līst debess manna. Viņi šurp nāca sasildīt savas nosalušās dvēseles un uzpildīt čokurā sarautās māgas. «Tas tik ir putns! Ar skubu jāvelk krustiņi balsošanas listē!» slavēja jūsmīgākie. Tik viņu spīdeklis gan nez kāpēc katrreiz mainīja sarakstus. Tie retie, kuri ieprasījās: «Reņģu kaija, no kurienes tev nauda?», bez minstināšanās saņēma atbildē: «Man ir labi sponsori!» Un punkts.

Otrajai, trešajai un varbūt arī simtajai pelei izdevās savu uz ēsmas izliktā siera kripatu pakampt par brīvu. Toties dažas, pašas nelaimīgākās, par to gan samaksāja, gan brangi pārmaksāja. (..) Un, līdz ko kādu izdevās aptīt ap pirkstu, dažas mazas naudiņas atkal tika gaidītajam svētku mielastam (lasi – iesēja sēklu nākamajai ražai). Daudzi putni lustējās un cienājās par brīvu, bet paši izmisušākie vai lētticīgākie diemžēl atkal samaksāja.»

Dzintra Mozule

Foto: ekrānšāviņš