Silvija Ķeze: «Ikvienam vēlu būt godīgam un atbildīgam par savu darbu»

[ A+ ] /[ A- ]

Silvija Ķeze – Margo, V.Lāča «Pazudusī dzimtene».

«Tu – dailes un tautas pašapziņas izteicēja.

Tu – Daugavas sāpju, prieka un likteņa vēstītāja.

Tu – Saulgriežu dziesmu un deju vainaga vijēja

un jāņuguns gaismas sargātāja.

Tu – augstākā zvana zvanītāja.

Tu – radīt, piedzīvot un apliecināt dzimusī,

Tu – stiprā un skaistā!»

Šīs dzejas rindas savulaik izcilajai kultūras un sabiedriskajai darbiniecei Silvijai Ķezei veltījuši Ikšķiles un Ogres novada kultūras darbinieki. Pirms pieciem gadiem, 18.novembrī, par mūža ieguldījumu Ikšķiles novada kultūrvēsturisko tradīciju saglabāšanā un uzturēšanā viņa saņēma titulu «Goda novadnieks». Šogad Ķezes kundze nosvinēja 85 gadu jubileju. Kultūras darbam viņa ziedojusi 60 sava mūža gadus un gandrīz 50 no tiem – Ikšķilē.

Savā garajā mūžā Silvija vienmēr bijusi un ir īstena Ikšķiles un Latvijas patriote, kurai rūp kultūras norises novadā. Ķezes kundze joprojām darbojas Ikšķiles kultūras biedrības padomē, bet vadības grožus nu ir nodevusi savai meitai Leldei Sāmītei, kura, būdama ģimenes ārste Ogrē, rod laiku un spēkus mammas iesāktā darba turpināšanai.

Bezrūpīgo bērnību pārtrauc karš

Silvijas kundze dzimusi 1932.gada 24.augustā, tolaik Rīgas apriņķa Viskaļu (tagad Krapes) pagastā, kur aizritēja viņas pirmie dzīves gadi. Tēvs ar savu kalēja darbnīcu bija pagastā iecienīts kā labs aroda meistars, bet mamma darbojās mājsaimniecībā. Jaunībā viņa bija beigusi dramatiskā teātra studiju, bet vecāki aktrises profesiju uzskatīja par nenopietnu, tāpēc vajadzēja izdomāt ko citu, un mamma kļuva par medmāsu.

«Pagājušā gadsimta 30.gadu otrajā pusē mūsu dzīve saistās ar Ikšķili. Tur pagāja daļa no manas un trīs gadus jaunākā brāļa Ulda bērnības. Muterīte – tā es saucu savu mīļo māmulīti – strādāja Rīgas 1.slimnīcā, un mūs pieskatīja omīte Paulīne. Ap 1939.gadu muterīte kā medmāsa – audzinātāja strādāja Ogres bērnu sanatorijā. Ienākot Latvijā krievu armijai, viņa 1940.gadā kopā ar bērnu ārsti no sanatorijas tika vestas uz Krieviju. Pateicoties šofera godaprātam, kurš viņas izlaida pie Krievijas robežas, mammai izdevās atgriezties mājās. Ienākot vāciešiem, muterīte atkal strādāja Rīgas 1.slimnīcā. Ar brāli un omīti pārcēlāmies uz dzīvi Birzgales pagastā, kur dzīvoja mammas māsa. Sākām mācīties Birzgales pamatskolā. Mūsu bezrūpīgo bērnību pārtrauca karš. Kad Latvijai tuvojās krievu armija, devāmies bēgļu gaitās uz Kurzemi. Pa ceļam Ķegumā 1944.gada septembrī nomira vectēvs. Arī Kurzemi ieņēma krievu karavīri, kuri ļoti slikti izturējās pret bēgļiem. Mūsdienās bērniem grūti ieaudzināt patriotismu, bet man to nemaz nevajadzēja audzināt, redzot, kādi ir ienācēji un ko viņi dara,» atceras Silvija.

Kļūst par labu pašdarbnieci

Ģimenei nācās atgriezties Birzgalē. Silvija ar brāli atsāka apmeklēt Birzgales pamatskolu, kur, starp citu, viņa mācījās vienā klasē ar Ēriku Hānbergu. «Muterīte organizēja dramatisko kolektīvu un iestudēja lugas. Arī man tika nelielas bērnu lomiņas, bet galvenokārt suflēju. Pabeidzu Birzgales pamatskolas septiņas klases un sāku mācīties Rīgas republikāniskā neklātienes vidusskolā. To absolvēju 1955.gadā. Pēc tēlojuma mammas iestudētajā lugā «Irbenāju birztalā» teātru skatē saņēmu uzslavas un nolēmu studēt Teātra institūtā, taču togad bija ļoti liels konkurss – 102 meitenes, un es netiku. Savulaik Gunārs Cilinskis, kurš vienu brīdi Birzgalē strādāja par mežsargu pie mana onkuļa, teica, ka, ja neiestāsies Teātra fakultātē, viņš būs labs pašdarbnieks. Tieši tā sanāca ar mani. Lai kur arī strādāju, tur vienmēr tika spēlēts teātris, un es biju laba pašdarbniece. Daudzās nozīmīgās izrādēs spēlēju galvenās lomas, piemēram, kad Ikšķilē iestudēja «Vaideloti», man tika Asjas loma, vai arī Ogrē izrādē «Pūt, vējiņi» spēlēju Baibu,» atceras S.Ķeze.

Jauno un uzņēmīgo meiteni pamana

Jaunā censone nepalika neievērota un saņēma piedāvājumu Birzgalē vadīt Tautas namu. Kultūras dzīve uzņēma plašus apgriezienus, un, kad Silvija vēlējās kopā ar ģimeni atgriezties mammas dzimtajā Ikšķilē, birzgalieši no viņas negribēja šķirties. Arī pati Birzgalē pavadīto laiku un tur sastaptos cilvēkus atceras ar sirds siltumu. «Esmu ļoti pateicīga birzgaliešiem, jo neesmu vīlusies sava darba izvēlē. Mīlu šo darbu un cilvēkus,» saka Silvija.

Pēc atgriešanās Ikšķilē 1957.gada janvārī viņai tika piedāvāts Ikšķiles ciema bibliotēkas vadītājas amats. Bibliotēka piedzīvoja uzplaukumu – tika organizēta arī ceļojošā bibliotēka, apciemojot mājās sirdzējus un vecus ļaudis. Pēc diviem gadiem ar Ogres kultūras nodaļas ieteikumu Silvija tika pārcelta darbā par Ikšķiles ciema tautas nama vadītāju. Arī pašai šis darbs bija sirdij  tuvāks. Viņa aktīvi iesaistījās mākslinieciskajā pašdarbībā un, protams, kā gan bez teātra spēlēšanas! Mamma iestudēja vairākas lugas, un Silvijai bija iespēja izpaust savu aktiera talantu. Arī Ikšķilē jaunā un uzņēmīgā meitene nepalika nepamanīta. 1962.gada septembrī viņa tika pārcelta darbā uz Ogres rajona kultūras nodaļu par vecāko inspektori, kur nostrādāja trīs gadus. Darba pienākumos ietilpa kultūras iestāžu pārbaudes.

Iepazīšanās ar Margu Teteri – liktenīga

«Vēl strādājot Ikšķilē, 1960.gada pavasarī, apmeklējot pašdarbības kolektīvu vadītāju un tautas teātru režisoru kursus, sastapos ar garā stipro, mūžam nenogurstošo radošo personību, režisori Margu Teteri. Vasarās viņa apmetās Ikšķilē, un, izmantojot šo iespēju, lūdzu Margu uzņemties režisores pienākumus. Neraugoties uz tā laika lielo nabadzību – Tautas namam nebija ne kostīmu, ne rekvizītu – tapa krāšņs Aspazijas «Vaidelotes» iestudējums ar kori, dejotājiem un brīnumskaistām Ērika Riņķa dekorācijām. Margai bija apbrīnojamas spējas iesaistīt cilvēkus teātrī. Ar neatlaidīgu darbu un dziļu mīlestību pret mūsu teātra klasiku režisore panāca no mums to, ko bija vēlējusies. Tā paša gada decembrī tapa otra pirmizrāde – Bērziņa «Zaudētie gadi». Kad uz Ogres kultūras namu atnāca strādāt enerģiskā direktore Vilma Millere, viņa mani uzaicināja kļūt par māksliniecisko vadītāju. Līdz ar mani uz Ogri pārnāca arī M.Terere un viņas dzīvesbiedrs, režisors Kārlis Valdmanis, viņi tur iestudēja piecas brīnišķīgas izrādes. Šī darba rezultātā Ogres dramatiskais teātris ieguva Tautas teātra nosaukumu. Mani vecāki bija ieaudzinājuši darīt darbu kārtīgi līdz galam. Nācās strādāt gan sestdienās, gan svētdienās,» atceras Silvija.

Kultūras dzīve Ikšķilē atkal uzplaukst

1961.gada oktobris bija liktenīgs arī Silvijas personīgajā dzīvē – kolektīvā viņa iepazinās ar stalto un izskatīgo pašdarbnieku Pauli Ķezi. Drīz vien abi mija gredzenus. «Marga ar Kārli bija mūsu vedēji. Kāzas viņi sarīkoja grandiozas – kā uzvedumu, kurā piedalījās ap 200 pašdarbnieku. Domāju, ka dzīve kļūs par skaistu sapnis. 1963.gada 13.jūlijā piedzima meita Lelde. Ikšķilē, Lībiešu ielā, kur tolaik nebija vēl nevienas ēkas, mums iedalīja apbūves gabalu. Sākām celt māju. Jāteic, to būvējām gandrīz 20 gadus, jo kultūras darbinieku rocība arī tolaik, tāpat kā tagad, nebija no tām lielākajām. Tiesa gan, mans sapnis par laimīgu laulību līdz mūža galam pamazām izplēnēja, jo Paulis sāka aizvien biežāk ieskatīties glāzītē, bet es nebiju tik stipra un varoša, lai viņu no tā atturētu. Tolaik nopietni saslima arī muterīte. Šo laiku pārdzīvoju ļoti smagi un spēkus smēlos darbā. 60.gadu beigās, kad vēl strādāju Ogrē, Ikšķilē nomainījās ciema padomes vadītāja, kura mani aicināja atgriezties Ikšķiles Tautas namā par direktori, jo kultūras dzīve šeit pamazām bija sākusi apsīkt. Es piekritu, un šī otrā atgriešanās Ikšķilē kļuva par manu mūža darba ieguldījumu. Šeit nostrādāju līdz pensijai – 1994.gadam. Līdz ar mani Ikšķilē atgriezās arī Marga un Kārlis. Atkal tapa izrāde pēc izrādes. Tā, piemēram, 1972.gadā iestudētā Rūdolfa Blaumaņa komēdija «Trīnes grēki» saviļņoja visu Ikšķili, jo tēva lomu atveidoja kolhoza priekšsēdētājs Ansis Trapiņš, bet Trīni spēlēja skolotāja Marksa. 1973.gadā Ikšķiles vārds izskanēja visā Latvijā ar Raimonda Paula un Jāņa Petera uzvedumu «Ugunssargs» Margas režijā, ar profesionālu aktieru un mūziķu piedalīšanos. Mēs, būdami pašdarbnieki, divu gadu laikā sniedzām 100 viesizrādes! 1976.gadā tapa arī krāšņs koncertuzvedums «Daugava Ikšķiles ritmos»,» atceras S.Ķeze.

Silvijas kundzes vadībā ne vien uzplauka Ikšķiles kultūras dzīve, bet arī kopā ar M.Teteri un pārējiem domubiedriem tika izlolota un realizēta ideja par Ikšķiles brīvdabas estrādes izbūvi. Ikšķiles vārds plašu skanējumu ieguva arī ar M.Teteres un K.Valdmaņa iestudētajiem Līgo svētku lieluzvedumiem, kuri uz Ikšķili atveda ārzemju tūristus, kas tiem laikiem bija neparasta parādība. Sabiedrībai tika piedāvāti augstas kvalitātes pasākumi, kurus novērtēja ne tikai vietējā, bet arī visas Latvijas mērogā.

85 gadu jubilejas pasākumā uz svinību vietu – viņas mīļo Ikšķiles Tautas namu – Silviju Ķezi no limuzīna pavada Ikšķiles novada domes priekšsēdētājs Indulis Trapiņš (no kreisās).

Kultūras joma – mūža darbs

«Diemžēl 1991.gadā teātris piedzīvoja lielu zaudējumu – mūžībā aizgāja M.Tetere, un 1993.gadā arī K.Valdmanis. Teātrī iestājās klusums, namiņš bija atbrīvots Tautas frontes, LNNK un Kultūras fonda politiskajām aktivitātēm. 1996.gadā aizsaulē 87 gadu vecumā devās arī mana mīlā muterīte, bet trīs gadus vēlāk atvadījos no brāļa. Ikšķiles teātrī, kas nu jau bija ieguvis Tautas teātra nosaukumu, sistemātisks darbs atsākās vien 90.gadu nogalē un it īpaši ar režisora Naura Klētnieka atnākšanu 2003.gadā. Pamazām darbību atsāka arī citi mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Visu savu mūžu esmu veltījusi šim skaistajam kultūras darbam. Tas nav ne ienesīgs, ne pārticīgs, bet galvenā vērtība ir augstas kultūras cilvēki, ar kuriem man bijusi laime strādāt kopā. Man prieks, ka mazmeita Adele, kura pabeigusi Stradiņa universitāti un Latvijas Kultūras akadēmiju, dejo tautas dejas. Arī mana meita kopš bērnu dienām ir dejotāja un šobrīd rod laiku un spēkus, lai paralēli savam darbam vadītu Ikšķiles kultūras biedrību, kurai ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss. Tajā šobrīd ir 21 biedrs – dažādu jomu kultūras cilvēki. Ticu un ceru, ka Ikšķilē kultūras darbs turpināsies. Man ir patiess prieks un lepnums par šogad, atzīmējot biedrības 90 gadu jubileju, Ikšķiles estrādē notikušajiem Leldes organizētajiem grandiozajiem Daugavas svētkiem,» atzīst Silvijas kundze.

Svarīgi saglabāt un cienīt savas tautas tradīcijas

Savā darba mūžā S.Ķeze stāvējusi pie daudzu jo daudzu mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu šūpuļa. Vēl tikai pirms pieciem gadiem tieši viņa bija tā, kurai radās ideja par Ikšķiles jauniešu deju kolektīva «Spole» izveidošanu. Silvija bija arī iniciatore pirms vairākiem gadiem uzsāktajām talkām izcilu Ikšķiles novada kultūras darbinieku kapa vietu sakopšanā Ikšķiles vecajos kapos. Viņa joprojām seko līdzi kultūras norisēm un apmeklē dažādus pasākumus. «Vēlētos, lai arī jaunā paaudze, kas ienākusi Ikšķilē, to iemīlētu un zinātu mūsu novada kultūras vērtības. Tuvojoties Latvijas simtgadei, ikvienam gribu novēlēt sargāt un kopt Latviju kā visu latviešu etnisko dzimteni, būt godīgiem un atbildīgiem par savu darbu, arī līdzjūtīgiem un cilvēkus mīlošiem. Savukārt jauniešiem vēlu būt gudriem un godīgiem, mīlēt savu Latviju, būt atbildīgiem par savu zemi, latviešu tautas kultūru un tautas tradīcijām,» sarunas noslēgumā saka Silvija Ķeze.

Dzintra Dzene

Foto no Ikšķiles novada pašvaldības un no personiskā arhīva

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Print Friendly, PDF & Email