Spēks, kas mostas grūtos brīžos

[ A+ ] /[ A- ]

Ir pagājuši pirmie 20 pēcverdzības gadi. Nu, gluži kā 1884.gadā, 20 gadus pēc dzimtbūšanas brīvlaišanas. Latvietis sāk mosties.

Jau sen ir zināms, ka ir tikai trīs spēki, kas var sabiedrību ne tikai sapurināt, bet pārveidot un motivēt:

1) Ticība. Hm, ekumēniskā prakse un savstarpējā cieņa šajā jomā noliek Latviju visai pasaulei par paraugu.

2) Šķiru pretišķības, skaudība, nenovīdība. Jā, briesmīga mācība tikusi Latvijai 20.-jā gadsimtā. Vai Zatlers & Co gudri darīja, izsludinādami karu ar «oligarhiem», – rādīs laiks. Jau dzirdēts, ka nu jau vairāki bagātāki un ietekmīgāki ļaudis par oligarhiem tiek piesaukti… Vēl jau daudziem gribas otra makā meklēt atbildi uz savas muļķības, slinkuma un izlaidības sekām, vēl daudziem bez tiesas un iedziļināšanās gribas otru pie kāķa raut.

3) Nacionālisms. Tas ir liels, dusošs spēks, kas raksturīgs ikvienai tautai. Un mostas tas grūtos brīžos. Ne jau velti mūsu tautas ienaidnieki tik ļoti no tā baidās. Austrumos daudzi kaļ mūžīgus iekarošanas un ekspansionisma plānus, savukārt rietumos politekonomiskie tehnologi vicina kosmopolītisma karogu – amorfai patērētāju masai vieglāk iesmērēt surogātu. Jā, mazai tautai kā internacionālisms, tā kosmopolītisms ir lietojams uzmanīgi – nu, gluži kā zāles aptiekā.

Par nacionālismu jāpadomā uzmanīgāk – tā teikt, trešais ceļš, kas pāri palicis šais krustcelēs.

Kas tad īsti ir «nacionālisms»? Vikipēdijā kāds gudrinieks raksta, ka tas ir «… etniski politiska ideoloģija, kas pirmajā vietā stāda nācijas identitātes konceptu». Turpat tālāk – «Nacionālisms var ietvert gan nācijas identitātes un vērtību aizsardzību, gan savas nācijas stādīšanu augstāk par citām.» Esmu lasījis arī, ka «nacionālisms esot grūti saistāms ar tādām universālām vērtībām kā tolerance, demokrātija un indivīda tiesības, jo tas attiecīgās sabiedrības intereses bieži izvirza pāri visām citām interesēm» (skat. Apine I. Politoloģija; Zvaigzne ABC, 2001, arī Tauriņš G. Politika. III daļa ; Rīga, 2002, Autoru kolektīvs, Politika Latvijā; Rasa ABC, 1999).

Nacionālisms vispār esot dzimis franču revolūcijas ietekmē 19.gadsimtā! Tātad jāsaprot, ka, piemēram, Francija dzima kā sazin kāds veidojums tais tālajos V – VIII gadsimtos un franču vārds tajā parādījās kā tāds nejaušs vīruss?! Francijā franču nacionālisms pastāvēt drīkst, bet pie mums – nē? Francijā var būt valsts apmaksātā izglītība tikai franciski – pie mums nē?

Latviešu kā nācijas veidošanās process vēl turpinās – tas ir tikai dabiski. Ikvienai nācijai piedien nacionālisms – tāpat kā vīrietim piemīt vīrišķība, kā sievietei – sievišķība. Nu kā var izziņot, ka vīrieša vīrišķība ir nosodāma parādība, jo, lūk, tur un tur novedusi pie nelabām sekām?!

Nacionālisms ir nācijas ētisko un reliģisko vērtību kopums, kuru raksturo kopīga valoda, kopīgs dzīvesveids, kopīga vēsturiska teritorija un vēlme saglabāt savu savdabību cauri laikiem.

Latviešu nacionālisms ir vērtība, kas padara pasauli bagātāku. Latviešu nacionālisms rāda kristīgajai pasaulei ekumēnisko ceļu uz vienotu kristietības vērtību izpratni. Latviešu nacionālisms cauri tūkstošgadēm ir saglabājis protobaltu valodu pēcteci – latviešu valodu un Dainas. Latviešu nacionālisms nestāda sevi pārāku pār citām tautām, tas nostāda latvieti blakus citiem. Ar cieņu. Ar dvēseli. Ar viedumu.

Daudzi šodien saka – galvenais ir ekonomika, ko tur krāmēties ar vecām lietām, bizness ir internacionāls. It kā taisnība, ja visu rēķinām tikai naudā un produkta daudzumā. Nu jā – bet ir zināms, ka naudas vienmēr ir par maz, produkti noveco un ne visas vecas lietas ir zemē metamas.

Galvenais ir – dzīves kvalitāte. Pat ekonomisti aizvien biežāk ir spiesti lietot šo terminu. Tā teikt – nav jau svarīgi, cik tu pelni – svarīgi, cik par kuru lietu jāmaksā.

Varam par naudu pārdot savu zemi, jūru, upes un ezerus. Naudu varam izlietot kaut kur plašajā pasaulē – cik tad maksāsim ivanovam, johansonam un smitam par iespēju staigāt pa šo zemi?