Stāsts par īpašu sunīti – Hilariju jeb Hulīti

[ A+ ] /[ A- ]

Šķiet, Jānis un Hilarija toreiz varēja teikt: «Mēs viens par otru vēl daudz ko nezinām...»

… Padzirduši, ka grasāmies ņemt otru suni, mums piezvanīja jau esošās sunītes pirmie saimnieki. «Šajā metienā mums ir skaista kucīte,» viņi stāstīja no sirds. «Ir jau pieteikušies pircēji, bet jūtam, ka no turienes pūš auksts bizness – vai nu vaislai vai apsardzei. Varbūt jūs viņu gribat?»

 

 

Mans vīrs Jānis tūdaļ ieinteresējās. Mūsu lielās sunes Fregas mazo māsu sauca Hilarija. Kāpēc tik augsts lidojums? Vārdu došanu saimnieki uzticējuši abām savām pusaugu meitenēm, vienīgais nosacījums – tiem visiem jāsākas ar butu «H». Un tad nu radās Hilarija, Hitlers, Huseins… Reizēm gadījies pavisam amizanti. «Mammu, mammu, nāc šurp,» saukušas meitenes. «Hitlers uzbrūk Hilarijai, gandrīz pārkoda lūpu…»

Hilarijas ienākšana mūsmājās nebija vienkārša. Lielā māsa, Vidusāzijas aitu sune, ik uz soļa atgādināja: «Es te esmu suns Nr.1! Tava vieta kaktā, mana – pie saimnieka!» Abas kašķējās. Vidusāzietis ir suns ar raksturu, tāpēc neviena no viņām negribēja padoties. Arī mazā Hilarija izdomāja visādas viltības, kā cīnīties ar lielo māsu. Viņa, piemēram, mēdza uzlēkt uz galda un turpināja cīkstiņu no turienes – sak, kā tad nu ir, kuru no mums lielāka un varenāka?

Ar laiku Hilarija tika arī pie iesaukas – Hulis jeb Hulītis (no vārda huligāns). Tas tāpēc, ka mums sāka likties, ka esam tikuši pie reti nepaklausīja suņa – tu viņai kaut ko saki, bet šī ne ar ausi neklapē. It kā tu, saimnieks, būtu sagribējis parunāties ar tukšu gaisu! Hilarija jau bija pusaugu sune, kad vīram radās aizdomas, ka savos secinājumos esam bijuši netaisni. Kādudien’ viņš sunīti sauca, pats būdams blakus telpā, un Hilarija, kā vienmēr, nelikās ne zinis. Savukārt pēc brīža, ieraudzījusi saimnieku, viņa priecīgi metās pretī. Paņēmu kastroli un kausu un sāku bungot Hilarijai aiz muguras. Viņa nereaģēja. Sapratām, ka jādodas pie veterinārārsta, un cerējām, ka vēl nav par vēlu palīdzēt mūsu sunītei kļūt dzirdīgai.

Vīrs Hilariju aizveda pie žurnāla «Mans Īpašums» autores, labas profesionāles. «Es tur neko nevaru darīt!» viņa nervozi sacījusi. «Jūs taču negribēsiet turēt tā-ā-du suni?! Viņš ir jāiemidzina!»

Toreiz nebiju līdzās, tāpēc tikai iztēlē iedomājos šo ainu: Hilarija, kurai nupat pārbaudītas ausis un izteikts spriedums, raujas prom no dakteres, lien zem galda un glaužas klāt saimniekam, it kā gribēdama izlūgties žēlastību…

Ne jau pēc pēdējās šprices viņi abi devās uz veterināro klīniku. Cerība joprojām palika zaļa un nenopļauta, un saimnieks ar sunīti pēc palīdzības devās pie cita, gados jaunāka un optimistiskāka daktera. «Lielākas izredzes būtu, ja to izdotos konstatēt ātrāk, bet darīsim, ko varēsim,» noteica Guntars. Viņš izrakstīja pilienus, mēs ik dienas divatā tos mēģinājām iedabūt Hilarijas ausīs, par ko viņa nebūt nepriecājās. Tā tas turpinājās labu laiku.

Hilarija pastiepās vēl lielāka, un līdz ar to jo pelēkāki samilza mākoņi attiecību frontē ar lielo māsu. Viena uzsvēra, ka viņa ir suns Nr.1, otra arī neatlaidīgi pretendēja uz to pašu un vēlējās sēdēt pie saimnieka labās rokas… Hilarija varēja stundām ilgi neatlaidīgi un it kā nemanāmi, pa centimetram vien virzīties tuvāk saimniekam, līdz kādā brīdī, kad māsa zaudējusi modrību, ieņēma kāroto vietu.

Kautiņi mūsmājās bija ikdienišķa parādība. Frega cīkstējās civilizētāk, Hilarija šķita mežonīgāka un nežēlīgāka. Mēs jau bijām pārguruši, šķirot abas konkurentes. Vienubrīd ar smagu sirdi sākām domāt, ka Hilariju nāksies atdot citam saimniekam. Tieši tolaik kāda kolēģe pārdeva dzīvokli un nopirka māju. Viņu interesēja nevis kucēns, bet suns, kurš jau varētu sargāt. Un Hilarija taču bija tik simpātiska no vaiga! Ko darīt?

Kad dakteris Guntars bilda, ka nu jau ir manāms uzlabojums un austiņu ārstēšanu varam pārtraukt, atklāti izstāstīju viņam par karastāvokli mūsmājās un par mūsu šaubām, vai Hilariju vajadzētu atdot citiem. «No vienas puses, viņa ir tik veiksmīgi pielāgojusies, ka nezinātājs nemaz nevar pateikt, ka šim sunītim ir kādas problēmas ar dzirdi,» teica Guntars. «No otras – esmu novērojis: ja kāds sunītis sāk iet no rokas rokās, tad tas konveijers turpinās, un nabaga dzīvnieks zaudē pašapziņu – es taču nevienam neesmu vajadzīgs… Kā tas izvērtīsies šoreiz, paredzēt nevaram.»

Šie vārdi vēlreiz lika apstāties un domāt. Taču tad nāca atrisinājums! Vīrs kaut kur izlasīja: ja suņi paši nevar sadalīt savu teritoriju, tas jāizdara cilvēkam. Tas bija nežēlīgi grūts, taču laikam pareizais glābiņš. Mums arī pašiem bija jāliek saprast, ka šajā mājā ir suns Nr.1 un suns Nr. 2. Neskatoties uz to, Hilarija turpināja būt ļoti dzīvespriecīga un žiperīga.

Lai arī kā gājis savā starpā, bet, ja pastaigu laikā kāda sveša sune uzbruka Hilarijai, Frega vienmēr steidzās palīgā – tak jau savējais… Mazā māsa lielajai varēja būt pateicīga arī par labo skolu – pateicoties Fregas piemēram, viņai jau minētā pielāgošanās kļuva iespējamāka. Turklāt, ja kaut kas tiek atņemts, tad Dieviņš vai Daba ko citu dod vietā. Hilarija bija ļoti vērīga, manīga un pat izdomas bagāta. Viņa sekoja ne tikai tam, kā rīkojas vecākā māsa, bet arī ik pa laikam atskatījās uz saimnieku – sak, vai es daru pareizi, vai būs pa prātam? Ja, piemēram, viņa gribēja novaktēt, kad iešu uz darbu, tad aizgūlās durvīm priekšā. Kā tās vēru, tā sunīte bija augšā.

Viņa adaptējās tā, ka mēs pat nejutām, ka mums ir sunīte, kā tagad par cilvēkiem moderni saka, ar īpašām vajadzībām. Ar kaut kādām septītajām maņām viņa juta un spoži pildīja savu darbiņu.

Kad lielā māsa aizgāja uz citiem medību laukiem, Hilarija šķita apmulsusi. Viņa nesteidzās ieņemt pirmā suņa vietu. Tas notika pamazām, un tad sekoja gandrīz pilni seši Hilarijai ļoti laimīgi gadi. Viņa alka nedalītas saimnieka mīlestības, un nu tā bija brīvi pieejama! Likās, ka mīlestības šim suņukam nekad nevar būt par daudz. Ar kādu maigumu, kā zīda lakatiņš, viņa glaudās mums klāt, ar kādām acīm uz mums vērās!

Nodzīvojusi gandrīz 13 gadus šai saulē, nu arī Hilarija uz mums noraugās no mākoņu maliņas. Lielā māsa aizgāja spēji, aiz sevis atstādama dziļas skumjas. Hilarija arī atvadu smagumu paņēma uz sevi. Vairāk par pusgadu viņa bija gulošs suns, kuram vairs kalpoja tikai priekškājas, tomēr ļoti centās strādāt godam. Un, saudzēdama mūs, arī aiziet Hilarija pamanījās tajā retajā dienā, kad neviens nevarējām būt mājās kopā ar viņu.

Šķiet, Hilarijai paveicās ar mums, un mums paveicās ar viņu, jo, būdama īpaša sunīte, viņa mums lika daudz domāt un dziļāk just.

(no žurnāla «Mans Īpašums»)

Mazais atamans piesaka karu lielajai māsai.

«Par ko man tāda izolācija? Esmu apvainojusies...»

Neitrālā teritorijā Hilarija (pirmā) ar Fregu saprotas itin labi.

Foto no personiskā arhīva