Valdorfpedagoģija rod ceļu arī Latvijā

[ A+ ] /[ A- ]

Mīļas valdorflellītes paraugs.

Mīļas valdorflellītes paraugs.

Daudzi ir dzirdējuši par valdorfa skolu, tās darbību un mācību metodēm. Kā radās šī novitāte? Ar ko tā atšķiras no ierastās lietu kārtības? Vai arī lelles spēj jēgpilni kalpot?

Pirmā valdorfa (vāc. waldorf) skola radās Vācijā, kad tabakas fabrikas «Waldorf Astoria» pārvaldnieks Emīls Molts (1876-1936), noklausījies Rūdolfa Šteinera (1861-1925) lekciju Dornahā, uzaicināja viņu nodibināt skolu rūpnīcas strādnieku bērniem. Izglītības iestādei vajadzēja iedzīvināt jauno mācību – antropozofiju. R.Šteiners antropozofiju definēja kā «gara zinātni» ar ezoteriskajām zināšanām (zināšanām par garīgo spēku cilvēkā uz Zemes un kosmosā). Viens no mērķiem – zinātnes, mākslas un reliģijas apvienošana, kas izpaužas jaunajā valdorfa pedagoģijā. 1919.gadā tika izveidota jaunā skola ar jaunu apmācības sistēmu. Drīz vien šāda tipa izglītības iestādes parādījās arī citviet Vācijā, un šobrīd valstī ir aptuveni divi simti valdorfa skolu, bet pasaulē to skaits tuvojas tūkstotim. Arī Latvija uzsākusi valdorfa pedagoģijas ceļu. Ideju par grupiņas, ar kuru strādājot tiktu pielietotas jaunās metodes, atvēršanu pirmsskolas izglītības iestādē «Dzīpariņš» izauklēja un 2000.gada septembrī īstenoja Dainis Ozoliņš, Ieva Zunda un Nataša Kuzminova. Protams, šādas grupas izveidē un attīstībā būtiska loma ir vecākiem. Bērni pieņem visu, ko viņiem piedāvā, bet arī vecākiem jāatbalsta jaunais koncepts.

Valdorfpedagoģijas grupa no citām atšķiras ar to, ka šeit ir dažāda vecuma bērni, nevienam nekas netiek uzspiests, audzinātājas bērnu tikai pieskata, vada, palīdz vispusīgi un harmoniski attīstīties, nevis izklaidē. Šeit jebkurai darbībai ir savs skaidrojums un jēga. Ikdiena iedalīta pēc principa: ieelpa – izelpa. Spraigākam darbam un nodarbībām seko nomierinoši atpūtas brīži. Audzinātājas katru bērnu uztver kā personību, māca citam pret citu izturēties ar iecietību, atļauj veidot attiecības, iejaucoties tikai tad, ja izcēlies konflikts, ko risina uzreiz – bērni iemācās atzīt savu vainu, palūgt piedošanu un samīļot otru.

Un vēl – par lieliskajām valdorflellēm. Neparastās lelles ir pašu audzinātāju, skolotāju, māmiņu veidotas un šūdinātas bērniem pirmsskolas izglītības iestādēs un mājās. Knīpas un knauķi (arī puikām patīk darboties ar lellēm) spēlējoties veido savu izdomātu sižetu. Protams, vismīļākie ir māmiņu darinātie paraugi. Lelles tiek gatavotas tikai no dabīgiem materiāliem – ekoloģiski tīras. Bērns, rotaļādamies ar šīm lellēm, liekot lietā tausti un uztveres maņas, sajūt materiāla siltumu, faktūru, dabiskumu, kurš nācis no Dieva radītās pasaules un izgājis saules, debesu, lietus, vēja, augšanas un cilvēka darba rezultātā pārtapšanas procesus.

Cilvēki, kuri gatavo lelles, cenšas domāt gaišas domas, lai lellīte taptu labu domu ieskauta un apņemta. Caur pieaugušā sirds siltumu un sirds spēku lellīte nonāk pie bērna. Skaidrs, ja ir slikts garastāvoklis vai sliktas domas nomāc prātu, labāk pie lelles šūšanas neķerties klāt.

Uldis Prancāns

Publicitātes foto