Vāveru dzimtas atvases salido Tīnūžos

[ A+ ] /[ A- ]

Zem ozola kuplajiem zariem Vāveru zari un atzari.

Vēsture neaptver tikai laikmetus un to mezglotās ideoloģijas. Tā nav vien kailu faktu virtene, bet galvenokārt cilvēku attiecības. Tā nav vien nezināmā skaidrošana, bet arī cieņa pret pagājības likteņgaitām, kurās sava vieta ikvienam no mums.

Tradīcijas stiprumu visvairāk raksturo noturība. Spēja to virzīt, pacelt un iedibināt pašu gribētā daudzgadībā. Skaidrs, ka bez uzņēmīgu organizatoru pulciņa līdzīgos gadījumos neiztikt. Madlienas «Krastos» tikos ar vienu no Vāveru dzimtas pētniecēm un kopā pulcinātājām Anitu Piternieci (dzimusi Vāvere, viņas vectēvam 42 pēcnācēji). Gaumīgi būvētās guļbaļķu lapenītes galds noklāts ar mapēm, dzimtas koku zīmētiem ruļļiem, fotogrāfijām, vēstulēm, atmiņām. Pat ar neapbruņotu aci redzams, ka paveiktā apjoms milzīgs. It īpaši ņemot vērā to, ka viena otra sīkuma noskaidrošanai četras ziemas izsēdētas arī arhīvos. Un tā patiesība, ka vieglāk pierakstīt šodienu nekā pētīt vakardienu, nelīdz nekā… Iekrītam dziļā un patīkamā sarunā, jo Anitas kundzes zināšanas un atmiņu krājums šķiet bezgalīgs.

Pamats un ierosme

Kādās bērēs viens no Vāveru dzimtas radiniekiem teicis: «Kas tā par lietu, ka satiekamies tikai bērēs un kapu svētkos? Mums jānāk kopā biežāk. Arī tāpēc, lai viens otru nepazaudētu!» Gan jau runātājs būs kaut ko dzirdējis arī par to skumjas ironijas pilno atziņu, ka šad tad dzīve mēdz likteņus izšķirt drošāk nekā nāve…

Pētījumi ne vienmēr dod gaidīto rezultātu un neapstrīdamu ticamību, bet ļoti iespējams, ka Vāveru senči savas saknes laiduši Pudņiku ciemā Latgalē un dzīvojuši arī Cēsu apkaimē, kur par dzimtas šūpuli varētu liecināt i Vāverkalns, i Vāvermuiža… Saprotama lieta, ka gadu simteņu iespaidā (it sevišķi zemes meklējumos) Vāveres izklīduši plašajā pasaulē. Bet mūsdienu kopā pulcēšanās koncentrējas ap Pētera Vāveres (Balvu zara) dzimtu, kuras pēcnācēja Jāņa ģimenē (izcelsmes sakne meklējama jau 18. gadu simtenī, bet, iespējams, vēl agrāk) auguši 11 bērni – Staņislavs, Kazimirs, Andrejs, Jānis, Eduards, Ādams, Aleksandrs, Aloizs, Jāzeps, Helēna un Antons. Diemžēl četri no viņiem nav apzināti, bet radu pētnieki ir apņēmības pilni to paveikt. Gribas ticēt, ka Vāverēm tas arī izdosies, jo uz salidojumiem tiek aicināti ne tikai zināmie radinieki, bet arī Vāveres pēc uzvārda no visas Latvijas. Anitas kundze izpētījusi arī ievērojamākos Vāveru ļaudis pēc uzvārda, kuri var izrādīties tuvinieki jau zināmajiem radiem. Piemēram, Aina Vāvere – trimdas rakstniece Austrālijā, prozaiķe un dramaturģe, kuras vecmāmiņa Aina Vērmane dāvājusi Rīgai Vērmanes dārzu, Vera Vāvere – literatūrzinātniece, padomju laiku Nopelniem bagātā zinātnes darbiniece, Nikolajs Vanadziņš – mūziķis, ērģelnieks, Alfrēds Vāvere – Daugavpils teātra aktieris, Krista Vāvere – televīzijas žurnāliste, Klāss Vāvere – mūzikas žurnālists, Īrisa Blumate – tekstilmāksliniece, Mākslas akadēmijas docente…

Ja Staņislava atzara kopā pulcēšanās sākusies jau 1983.gadā Inčukalnā, tad visu Vāveru kopā spietošana iedibināta kā regulāra un īsti vērienīga tradīcija pirms desmit gadiem – Smiltenē (2000.), Balvos (2002.), Secē (2004.), Inčukalnā (2006.), Smiltenē (2008.). Šī gada salidojuma (Tīnūžos) rūpes uzņēmušies ogrēnieši Ildze un Māris Vāveres, kuri ir mazbērni vienam no pieminētajiem vienpadsmit dzimtas sakņu turpinātājiem – Staņislavam.

Lai kopā sanākam

14. augusta pēcpusdienā skaisti sakoptajā Tīnūžu kultūras nama pagalmā ieripo viens auto pēc otra. Ciemiņus sirsnīgi sagaida ogrēnieši Ildze un Māris Vāveres. Vēlāk noskaidrosies, ka Ildze ir daudziem pazīstamā agronome, bet Māris inženieris – enerģētiķis, kas savulaik ierīkojis siltumapgādi slavenajai Saules akmens ēkai Rīgā, savukārt Māra sieva Anna strādā par ārsti Ogrē, bet viņu dēls Mārcis zināms kā dažādu nozaru projektu speciālists, bet meita Gundega Vāvere Mikuste ir politoloģe. Ogres novadā Vāveru atvases dzīvo arī Suntažos, Madlienā, Ogresgalā.

Salidojuma atklāšanā Māris Vāvere runā vienkārši, no sirds un loģiski, uzsverot dzimtas to liecinājumu, ka Vāveres zināmi tikai kā labi un gudri cilvēki, kuriem itin tuva arī tā saprašana, ka «tas, brāl, ja nevaram pierādīt savu izcelsmi, mums neliedz dzīvot kā brāļiem»… Iepazīšanās atklāj, ka spietotāju vidū  ļaudis no Liepājas, Ogres, Madlienas, Katlakalna, Bauskas, Iecavas, Auces, Smiltenes, Cēsīm, Inčukalna. No pašu vestajiem groziņiem klājies varens kāzu galds. Muzikanti Edgars un Jānis (tēvs un dēls) Siliņi savu repertuāru pieskaņojuši atmiņu romantikai un gādā par to klusināto melodiskumu, kurā raisās sarunas un kājas cilājas dejā.

Mana ceļabiedre Anita Piternieces kundze cītīgi darbojas ap Vāveru koka atzaru ruļļiem un piezīmē klāt jaunus atklājumus: iespējams, ka Ogres Vēstures un mākslas muzeja darbiniece Agra Vāvere atvedusi kaut kādu liecību par vienu no neatpazītā dzimtas atzara (Eduarda) gaitām un vēl daudz kas iespējams… Anitai zināms, ka Vāveru izcelsme sakņojas arī Lubejā, Limbažos, Cesvainē, Vecpiebalgā, Gaujienā, Jumurdas un Ērgļu apkaimē. Ik jaunatklāsme apstiprina senā domātāja Sokrāta filozofijas pārfrāzējumu tajā nozīmē, ka «katra jauna zināšana paver arī jaunus nezināmā laukus…» Sokrāts gan teicis vēl skarbāk: «Es zinu, ka neko nezinu…»

Mājupceļā Anitas kundze vēl plaši pārcilā savu atmiņu bezgalību, kurā nostaigātie ceļi Zādzenes pusē izdveš arī grūtsirdīgu nopūtu: «Ak, Dievs, kā te viss aizaudzis…» Abi nopriecājamies, ka kopējā triju dienu sadarbība nejauši izzinājusi, ka arī mēs esam attāla rada ļaudis – Latvija tik maza… Vai aiz cita iemesla vai pārdzīvotā iespaidā sirdī pēkšņi iekrīt kādas dziesmas rindas ar vārdiem: «Un mēs ietikām vēsturē abi,/ Un nekas tur nav nepareizs…»

Andra Upenieka foto