Ziemas copes jaunumi

[ A+ ] /[ A- ]

Ogrēnietis Andrejs Sosnars ar Lielupes asariem

Beidzot esam atgriezušies savā jau ierastajā laika apstākļu zonā, kur vasara ir kā vasara un ziema kā ziema – ar kārtīgu salu, sniegu un, protams, ar visām no tā izrietošām sekām.

Zemledus makšķerniekiem varu pilnībā apsolīt, ka šās sezonas cope ilgs vismaz līdz marta beigām, bet ezeros tā noteikti ievilksies arī aprīlī. Pavisam nesen kāds kārtējais zinātnieks nāca klajā ar paziņojumu, ka visa šī ažiotāža ap atmosfēras sasilšanas tendencēm ir un paliek tikai ažiotāža. Divos vārdos sakot – „pasūtījuma blefs”, kas acīmredzot kādam vai kādai ļaužu grupai ir izdevīgs. Patiesībā viss esot tieši otrādi. Nevis globālā sasilšana, bet gan atdzišana – lūk, kas mums draud! Nevarēju vien nosmieties, jo pilnībā paredzu: ja šī vasara būs karstākā pēdējo piecu gadu laikā, tad noteikti tiks izziņota trauksme par planētas pārkaršanas iespējām, un otrādi. Gribas vilkt zināmas paralēles ar cūku gripas ažiotāžu… Bet tagad – pie lietas!

Jaunie makšķerēšanas noteikumi

Minēšu un nedaudz arī komentēšu būtiskākos no tiem. Vispirms priecē tas, ka netika palielinātas Makšķerēšanas karšu cenas. Viss ir pa vecam, un tas nozīmē, ka paliek divu veidu kartes. Trīs mēnešiem tās maksās piecus latus, bet gadam – „desmitnieciņš”. Es gan būtu darījis nedaudz progresīvāk un izveidojis četras karšu grupas. Vienai dienai, trīs mēnešiem, pusgadam un gadam. Vienai dienai – tiem, kas vasarā mēdz izbraukt retu reizi pie ūdeņiem un patiesībā no makšķerēšanas saprot tikpat daudz, cik Saeima no tautas ikdienišķās dzīves. Savukārt pusgada kartes varētu iepirkt tie, kas ziemā nemakšķerē un praktiski viņu copes sezona ilgst no aprīļa līdz septembrim. Taču laikam jau šāda sistēma būtu par sarežģītu, tāpēc makšķernieku vārdā paldies arī par to, kā ir!

Ir izmaiņas pieļaujamā zivju skaita paturēšanā. Piemēram, ālantus, salates (meža vimbas) turpmāk vienā makšķerēšanas reizē varēs paturēt lomā tikai pa trim no katras sugas, bet sīgu – tikai vienu. Zināmā mērā var priecāties tie makšķernieki, kas rudeņos regulāri apmeklē jūru, lai ķertu butes. Tagad varēs izmantot pat četrus makšķerkātus, taču kopējais āķu daudzums nedrīkstēs pārsniegt astoņus uz visām makšķerēm kopā, un ne vairāk kā četrus āķus uz vienas makšķeres. Savi plusi te ir, tikai nevaru saprast, kāpēc paliek vecā dienas norma – pieci kilogrami, ja bušu jūrā  – kā dubļu lietus laikā?

Pats būtiskākais izmaiņu punkts skar zemledus makšķerniekus, un patiesībā izraisīja, ja nu ne gluži pamatīgu domu un apspriešanas vētru, tad vismaz teksti skanēja ļoti dažādi un arī ar diezgan konkrētiem, „pasmagiem” epitetiem. Citēju:

Punkts 12. “Ja lieto makšķerēšanas rīkus, nav atļauts izmantot mākslīgo ēsmu, kas abos galos aprīkota ar nekustīgiem āķiem un ar vēl vienu āķi (vai bez tā) vidū starp tiem. Likums attiecas ledus periodā”.

Tas ir pamatīgs belziens pa godīgo makšķernieku galvām, jo es ļoti labi zinu, ka daudzi no viņiem necieš bakstīšanos ar motiļiem, bet labprāt dienā izurbj ap 50 āliņģiem un sportiskā garā ar šķērsbļitkām tos apmakšķerē. Tagad šī nodarbe ir atļauta tikai ezeros, dīķos vai jebkurā citā ūdenstilpnē, ko nevar nosaukt par upi. Daļa taisnības likuma izdevējiem ir, jo starp mums diemžēl ir ļoti daudz tādu „gaļenieku”, kas, izmantojot eholotes, atrod upēs bedres ar tur esošajām vimbām, asariem, zandartiem, brekšiem, ālantiem, un šīs šķērsbļitkas izmanto kā cemmerus! Puse bēdas vēl būtu tā, cik zivju viņi izvelk uz ledus, bet vai kāds var saskaitīt, cik daudz to tiek aizķerts un tādējādi nolemtas bojā ejai? Līdz ar to, godīgais makšķerniek, tu tiec nolikts pie vietas, un tas notiek, tikai pateicoties dažiem „makšķerniekiem”, kam šķiet, ka viņi ir gudrāki par pārējiem. Neko darīt, tāda dzīve. Taču makšķernieki ir gudra tauta un jau izdomājuši, kā šo likumu apiet ar līkumu. Viss ir ļoti vienkārši. Šķērsbļitkai tiek nokniebts priekšējais āķis, un likums vairs nedarbojas. Turklāt šis āķis patiesībā nemaz tik rezultatīvs nav, jo parasti zivs „uzsēžas” tieši uz vidējā vai aizmugurējā.

Šajā pašā sadaļā ir aizliegts izmantot brīvi peldošus makšķerēšanas rīkus tādā veidā, kad rīks pēc tā ievietošanas ūdenī un makšķerēšanas laikā līdz rīka izcelšanai no ūdens nav tiešā kontaktā ar laivu vai makšķernieku. Tātad peldošās ūdas vasarā publiskās ūdenskrātuvēs būs aizliegtas.

Par lašu, taimiņu, foreļu un alatu aizsardzību – ar šo gadu stājas spēkā liegumi uz tā saucamajām mazajām upēm. Šie liegumi ir gan pavasarī, gan rudenī, un tagad tos visus aprakstīt neņemos, jo tas prasītu daudz laika un vietas. Taču tiem makšķerniekiem, kam patīk baudīt dabu un foreļupīšu dāsnumu, tagad derēs ieskatīties noteikumos un mēģināt atrast arī savas iecienītākās copes vietas, lai pārliecinātos, ka te nav liegums. Pretējā gadījumā var sanākt lielas ziepes. Taču šeit, manuprāt, likuma izdevēji ir pāršāvuši pār strīpu, un tagad viens otrs no viņiem sāk šā likuma patieso jēgu pārdomāt. Iemesls ir viens – katram maliķim būs skaidrs fakts, ka tajā un tajā laikā pie mazajām upēm, kas pieminētas sarakstā kā lieguma upes, nedrīkst atrasties neviens makšķernieks. Faktiski, durvis vaļā, un uz priekšu ar durkļiem, elektrību, naktsšņorēm un tīkliem! Vai ne tā?

No šā gada 1. marta līdz 30. aprīlim visās ūdenstilpnēs aizliegts iegūt līdakas. (Patiesībā to vajadzēja aizliegt līdz ar ledus izkušanu). Savukārt salates (meža vimbas) aizliegts iegūt  no 1. marta līdz 15. maijam. Tāpat salatēm ir noteikts cits minimālais garums, un tagad tas no 30 cm ir uzkāpis līdz 45 cm. Šis lēmums ir tiešām apsveicams.

Tālāk varu arī pats sev uzsist pa plecu un teikt, ka biju iniciators vimbu noteiktā garuma (30 cm) noņemšanai Daugavā, posmā no Rīgas HES  un uz augšu. Tie tad arī  ir būtiskākie jauninājumi makšķerēšanas noteikumos, ar kuriem turpmāk būs jārēķinās katram makšķerniekam.

Kas, kur,  kad

23. un 24. janvārī ar divām kārtām uz Mazā Baltezera sāksies kārtējais Latvijas čempionāts zemledus makšķerēšanā. Komandas jau ir noskaidrotas, vieta arī. Kāpēc to minu? Tāpēc, ka sacensību nolikums paredz katras sacensību dienas zonu pārlikšanu uz citu vietu. Tātad tur, kur sestdien būs pirmā kārta, otrā noteikti nebūs. Es jau katru gadu par šo faktu rakstu, un daudzi makšķernieki ir sapratuši, ka vērts braukt uz to vietu, kur pirmajā sacensību dienā katrs sporta makšķernieks gandrīz katru āliņģi iebarojis ar vismaz 300 līdz 500 gramiem motiļa vai dažādām citām ēsmām. Padomājiet paši, kas tur apakšā notiek. Ļoti bieži esmu novērojis, kā mēs, sportisti, jaunās zonās velkam pa kādam mazam asarītim vai pličukam, bet tie makšķernieki, kas sasēduši iepriekšējās kārtas vietās, velk skaistus asarus, raudas un pličus ap puskilogramu. Velk tā, ka traks var aiz skaudības palikt. Tāpēc arī aicinu visus, kuri vēlas tepat, Pierīgā, tikt pie pilnām asaru vai balto zivju kastēm, svētdien un pirmdien doties uz Mazo Baltezeru. Kā atrast copes vietu? Iebraucam Baltezera teritorijā (pa Tallinas ceļu) un, pārbraucot pāri kanālam, pēc 100 metriem pagriežamies starp privātmājām pa labi un tad tikai uz priekšu, līdz stāvlaukumam. Es gan ieteiktu mašīnas atstāt augšā pie lielceļa, kur ir veikals un kafejnīca, jo laukums, par kuru iepriekš rakstīju, noteikti būs aizņemts ar Latvijas čempionāta dalībnieku mašīnām, un diez vai atradīsies kāda brīva vietiņa. Bet zivis ir, un to pierādīja arī pagājušās sestdienas un svētdienas treniņi, kur bija sabraukušas praktiski vai visas komandas, lai saprastu, kas un kā. Raudas un pliči ņēma kā negudri. Praktiski mormiška ar motili atradās pie grunts ne ilgāk kā piecas sekundes, kad tūlīt sekoja cope. Patiesībā izmēģināju astoņas dažāda veida mormiškas, arī trīs jauninājumus un šo to atklāju. Taču tas pagaidām paliks pie manis – līdz pirmās kārtas beigām. Katrā gadījumā – jo dziļāk uz ezera vidu, jo lielāka zivs, un nebūt ne retāk.

Lielupē vīri ķer smukas vimbas un asarus. Upē ir ienākušas arī pirmās salakas, un viens otrs jau pamanījies pieķert pilnu kasti. Tā īsti vēl sanākusi nav, bet, ja bariņu atrod, tad var itin labi novilkties. Ledus biezums gan, pateicoties sniega segai, pārāk drošs nav – tikai 10 cm, un, zinot, ka vietām šajā upē ir itin paliela straume, esam  uzmanīgi. Pie tiltiem ir pilns ar cemmerētājiem, un cerams, ka inspekcija beidzot atvērs acis un sāks rīkoties lietas labā. Viens ir izdot likumus, bet derētu arī pasekot to izpildei.

Arī Vecumniekos, Lādzēnu purva dīķos, cope ļoti dažāda. Tomēr visā visumā veči ir apmierināti. Kas zina vietas, tiem tiek, bet kas nezina, tie meklē. Līdaku copes ir biežas, bet atkal vecā nelaime, ka ķeras pārsvarā zemmērs.

Zinu, ka daudziem iecienīta vieta ir Pērnavas līcis, bet uzreiz pateikšu, ka nekā patīkama tur nav. Cope švaka, un tā kārtīgi neņem ne asari, ne luči. Sniegs biezs, bet ledus tāds dīvains. Vietām 15 cm, bet citur – pusmetrs. Pavisam cits skats paveras uz Peipusa ledus. Tur viss atkarīgs no tā, cik zinoša ir kompānija un kādi sakari ar tiem, kas tajā galā jau siro. Ir dzirdēts, ka dienas laikā noķer 2,5 kg asarīšu, bet esmu redzējis bildes, kur veči stiepj krastā ap 40 kg, turklāt asaru lielums sasniedz pat 700 gramus.

Šogad sevi ļoti labi parādījis Dzirnezers. Te jau kopš pirmā ledus ķērušies skaisti asari.

Visiem ne asakas, un skaties, makšķerniek, kur kāju sper, citādi nāksies stāvus padzerties.

 

Eināra Siliņa foto