Pēc Otrā pasaules kara Padomju Sociālistisko Republiku Savienības vadība 1939.–1940. gadā okupētajās un anektētajās teritorijās centās pabeigt 1940.–1941. gadā iesākto reģiona sovetizāciju, kuras sastāvdaļa bija individuālo zemnieku saimniecību apvienošana kolhozos un bruņotās pretestības likvidācija. Lai panāktu šos mērķus, 1948.–1952. gadā notika deportācijas no šīm teritorijām. Viena no akcijām bija «Krasta banga» 25.–30.03.1949. Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Tā bija viena no lielākajām pēckara laika deportācijām PSRS, kā arī lielākā deportācijas akcija Baltijā. Kopskaitā izsūtīja 95 000 cilvēku. Galīgais lēmums par deportācijām tika pieņemts 18.01.1949., kad Baltijas republiku kompartiju vadītājus Nikolaju Karotammu, Jāni Kalnbērziņu un Antanu Sņečku uzaicināja ierasties pie Josifa Staļina, kurš uzdeva Lavrentijam Berijam sākt gatavot operāciju. PSRS Ministru padome 29.01.1949. pieņēma lēmumu Nr. 390-138ps «Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošu bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas». Lēmums paredzēja izsūtīt kopā 29 000 ģimeņu jeb 87 000 cilvēku. Latvijas PSR Ministru padome lēmumu par «kulaku» ģimeņu deportāciju pieņēma 17.03. Tajā bija minētas 10 000 ģimenes.

Avots: Latvijas enciklopēdija