Acu gaišuma apvārdošanā

[ A+ ] /[ A- ]

Kad nekas nesāp, mēs par to nedomājam. Līdzīgi ar patiesību, – ja lietu kārtība pati par sevi saprotama un tev neviens neko necenšas iesmērēt, jūtamies labi un par fakta kvalitāti galvu nelauzām.

Bet iesmērēšanu jūtam uzreiz. Pat, ja nav laika tam pievērst uzmanību, ik neīstums garām paskrien kā netīkams mirklis. Vienalga, vai tas slēptas reklāmas, atklāta blefa vai saldas ticamības pakā. Iestājies lielais «riebšanas» un iestāstīšanas laiks, kuru skatot pavirši, tiekam i viszinīgi vārdoti, i lēti krāpti. Mērfija melu likums apgalvo vēl netīkamāku ainu: «Tam, cik reizes meli tiks pierādīti kā nepatiesi, nav nozīmes, jo tik un tā atradīsies cilvēki, kas tiem noticēs.» Zināmā naivumā var piekrist arī jebkurai tukšvārdībai. Uz ko laikam visvairāk cer ideju trūkumā nonākušie politiskās mantas slavētāji. It īpaši laikā, kad dibinās jaunas partijas un politiskas biedrības.

 

Ceļi un ceļa zīmes

«Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām» ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā sevi piesaka kā apņēmību līdzdarbībai un ekspertīzei. Skaidrs, ka vajadzīgas un Latvijas politikā trūkstošas lietas. Tāpat kā nosauktie uzdevumi: «lai valstī panāktu nepieciešamas un labas pārmaiņas», «lai uzlabotu mūsu valsts politiku», «lai rosinātu pilsoņus būt prasīgiem». Tikai, kā to īstenot, nav ne mazākās jausmas, jo ar pirksta pakratīšanu nekas nebūs līdzēts.

Protams, ka nevar prasīt uzreiz detalizētus uzstādījumus. Bet kaut kādu skaidrību tomēr gribētos. Ar to vien, ka esam par labām pārmaiņām un vēlētāju prasīgumu, netiek pateikts nekas. Jo neredz līdzekļus, ar kā palīdzību mainīt politisko vidi, kas ļautu šos mērķus piepildīt. Piemēram, izmaiņas vēlēšanu sistēmā, kas paplašinātu vēlētāju izvēli, palielinātu politisko konkurenci, novērstu apšaubāmas naudas ietekmi politiskajā pasūtījumā, tiesiski īstenotu vēlētāju prasīgumu (tiesības atsaukt deputātus), tiesiski nodrošinātu konkrētu tautvaldību starpvēlēšanu laikā, gādātu par profesionālu kritēriju noteikšanu valstsvīriem utt. Es nesaku, ka tikai tā un ne citādāk, bet nekonkrētas vispārības ļauj darīt visu ko un nedarīt neko. Bez vajadzīga pārmaiņu asuma un skaidrības līdzīga pļāpāšana, kāda lasāma biedrības uzsaukumā, sacerama jebkuram pozitīvisma kampaņas zīmētājam, turklāt ar tām pašām zelētām idejām, kuras grezno partiju programmas, un vecie vēži kā vecās, tā vecās kulēs…

Varbūt, ka labie nodomi ar gudru ziņu slēpti, bet pagaidām redzama vien pacilāta čalošana, bez konkrētības un ticamības seguma. Kur aizkustinošākie vārdi pieder pašam Zigfrīdam Annai Meierovicam iz 1917. gada «Par visām lietām mums jāpatur tuvāki Latvijas liktenis un tās vajadzības un prasības. Mums jāizlieto visi ceļi, lai sagādātu un izauklētu Latvijas laimi.» Tad tā arī jārīkojas un saprotami jāpiepilda še pieminētie ceļi, nevis jāapvārdo no konteksta izrautas ceļa zīmes…

 

Bez cilvēciska izpildījuma

Tā kā nesen dibinātā kustība «Par labu Latviju» aicina sev pievienoties visus bez izņēmuma, tad tās Aicinājumu redzu arī kā sev adresētu, bet ne visu tur rakstīto varu uztvert – kā sev domātu.

Izlasot ievada teikumu, ka «Latvija var būt labākā valsts pasaulē», prātā nāk kosmiskas dabas līdzība ar viltus meteorīta krāteri pērnajā rudenī. Atšķirība tikai tā, ka šoreiz rakts ar vārdiem. Un tur, kur šķipelēts uz nebēdu, īstu ticamību meklēt velti. Vienīgi nav saprotams, kā kustības dibinātājus (starp kuriem arī sabiedrībā populāri un cienījami ļaudis) var apmierināt tāds «Mērnieku laiku» cienīgs «vāju spēku un neizdevīga laika darbiņš» (Pietuka Krustiņš)… Kad reklamētāju pamatmotīvā vien tukšas frāzes, kurās pavīd arī pa netaktiskam uzbraucienam ļaudīm, kas tiek kaunināti par «mākslīgi iepotētu neticību saviem spēkiem ar uzpūstu paškritiku un uzspiestu kauna sajūtu», kad «pārāk skaļi runāts par slikto un pārāk klusu – par labo. Tūkstošiem noslēptu veiksmes stāstu. Miljoniem izceltu neveiksmju.» Te gluži vietā jautājums tehnologu kungiem, kur viņi paši kavējušies ar tiem veiksmes stāstiem, ja reiz to tik daudz? Un vai tas nevarētu būt arī šo trubadūru lauciņš – diendienā pamatotu pašcieņu teikt, nevis reizi četros gados visus vainot laimes slēpšanā, kurai acīmredzot nekāda sakara ar krīzi, masveida trūkumu un izmisumu? Un kā tas nākas, ka no vienas puses tehnologi redz «Latvijas ļaudis – gudrus un strādīgus», no otras pulgo par gluži vai nekrietni zemu pašcieņu un pārspīlētu paškritiku. Tad jau nemaz tik «gudri un strādīgi» nesanāk. Sacerējuma patosam pa starpām iesprukusi arī viena otra cita loģikas ačgārnība. Piemēram, kad ar vieniem vārdiem kaut ko apgalvo, ar otriem to pašu noliedz, – «Teicieni «Man kauns, ka esmu latvietis», «Es mīlu šo zemi, bet ienīstu valsti» ir saindējuši Latvijas pašapziņu. Mēs tam nepiekrītam (? –A.U.).» Varbūt tā nav domāts, bet rakstīts gan…

Un varbūt nevis teicieni vainīgi, bet gan politiskās elites plestā plaisa starp varu un tautu, kas saindējusi ne vien valstisko pašcieņu, bet arī sagandējusi cieņu pret valsti. Pat pieņemot, ka labi vien gribēts, sacerējums pārāk tuvu vēlēšanām, lai dažu labu vārdu neuztvertu kā liekulīgu – «Mums nevajag uzticību avansā». Turklāt vārdojumam pietrūkst ne vien saturiska un cilvēciska izpildījuma, bet arī pašu piesauktās skaidrības – «Pāri tukšvārdībai – skaidrību.»