Aelita: «Sirds man joprojām ir Latvijā, Ogrē»

[ A+ ] /[ A- ]

«Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?»

«Ogres Vēstis Visiem» sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu turpina rubriku «Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?». Tajā stāstām gan par tiem mūsu puses cilvēkiem, kuri jau pirms daudziem gadiem uzsākuši dzīvi svešumā, gan par tiem, kuri bija devušies projām, bet pēc kāda laika atgriezās, gan arī par tuviniekiem Latvijā, kuru mīļie dzīvo tālumā. Meklēsim atbildi uz vissvarīgāko jautājumu – kam būtu jānotiek, lai tautieši atgrieztos mājās uz palikšanu?

 

Aelita: «Sirds man joprojām ir Latvijā, Ogrē»

Dzintra Dzene

Madlieniete Aelita jau 15 gadus par savām mājām sauc Īrijas pilsētiņu Tulovā, aptuveni 100 kilometru attālumā no Dublinas. Latvijā Aelitai bija iemīļots, stabils un labi atalgots darbs. Lēmumu doties svešumā viņa pieņēma  mīlestības dēļ. Viņa ir laimīga, tomēr sirds joprojām pieder Latvijai.

Aelita dzimusi Ogrē, bet bērnību un pirmos skolas gadus aizvadījusi Zādzenē, ik dienu mērojot septiņus kilometrus tālo ceļu līdz skolai Madlienā.

«Mēs ģimenē bijām deviņi bērni. Kad piedzima jaunākais brālītis, mamma divus mēnešus pēc dzemdībām nomira. Tēvs palika viens, viņam palīdzēja mammas mamma, krustmāte, mammas māsa. Lai tētis varētu strādāt un uzturēt ģimeni, mēs darbdienās dzīvojām un mācījāmies Suntažu internātskolā,» atceras Aelita.

Pēc pamatskolas beigšanas viņa iestājās un pabeidza 5.Rīgas medicīnas skolu un paralēli mācībām, vēl 2.kursā, sāka naktīs strādāt par māsiņu Gaiļezera slimnīcā Rīgā, 8.Nefroloģijas nodaļā, kur kopumā nostrādāja piecus gadus. Šajā laikā viņa pabeidza arī masieru kursus.

 

Mīlestība aizvilina uz Īriju

«Strādājot slimnīcā, iepazinos ar savu pirmo vīru, kurš bija mans pacients. Apprecējos, piedzima dēls. Dzīvojām Rīgā. Smago darba apstākļu un zemā atalgojuma dēļ strādāt slimnīcā vairs neatgriezos. Saņēmu darba piedāvājumu farmācijas kompānijā, un man šis darbs ļoti patika. Alga bija laba, darbs piešķīra jaunu auto, reizi gadā braucām ceļojumos uz Itāliju, Kanāriju salām utt., uz dažādām konferencēm. Sadarbojos ar ārstiem un farmaceitiem, izplatīju medikamentus visā Latvijā. Šajā kompānijā kopumā nostrādāju astoņus gadus, un man pat prātā neienāca doma, ka es varētu doties projām no Latvijas. Šajā laikā biju izšķīrusies no pirmā vīra un jau trīs gadus dzīvoju viena. Tad iepazinos ar savu otro vīru Jāni, kurš jau sešus gadus dzīvoja un strādāja Īrijā. Viņš uz Jāņiem bija atbraucis ciemos pa savas mammas. Pametu darbu farmācijas kompānijā. Var teikt, ka uz Īriju devos mīlestības, nevis naudas dēļ,» stāsta Aelita, atzīstot, ka sākums Īrijā nebūt nebija viegls tieši angļu valodas nezināšanas dēļ – skolā viņa bija mācījusies vācu valodu.

 

Vecmammas dēļ atgriežas Latvijā

Aelita sāka strādāt virtuvē par pavāra palīgu, kur Jānis jau vairākus gadus strādāja par pavāru. Sāka apmeklēt angļu valodas kursus un soli pa solītim apguva šo valodu. «Īrijā nodzīvoju pusotru gadu, tad vecmamma, kura joprojām dzīvoja Zādzenē un faktiski bija mūs uzaudzinājusi, palika pavisam švaka un nevarēja sevi apkopt. Vecmammas dēļ pieņēmu lēmumu atgriezties Latvijā. Sāku atkal strādāt farmācijas jomā, paņēmu vecmammu pie sevis uz Rīgu, bet veselība pasliktinājās, viņai vajadzēja diennakts aprūpi. Biju izmisumā – kamēr esmu darbā, neviens nevarēja viņu pieskatīt. Vienīgais risinājums bija Madlienas pansionāts. Tas man bija ļoti smags lēmums, bet laikam jau pareizākais, jo vecmammai pansionātā bija ļoti laba aprūpe un es burtiski katru nedēļu braucu ciemos. Vecmamma nodzīvoja vēl 10 mēnešus, līdz devās aizsaulē, bet es atgriezos Īrijā, pie Jāņa. Tobrīd viņam piedāvāja darbu Tulovā. Jānis, būdams pēc profesijas galdnieks, aizbraucot uz Īriju, sāka strādāt par pavāra palīgu. 19 gadus laikā, kopš viņš dzīvo Īrijā, Jānis ir kļuvis par vienu no vecākajiem pavāriem (senior chef) četrzvaigžņu viesnīcā. Lai gan tas fiziski nebūt nav viegli, vīrs savā darbā jūtas kā zivs ūdenī,» stāsta Aelita.

 

Šobrīd darba meklējumos

Atgriezusies Īrijā, Aelita sāka strādāt viesnīcas SPA centrā un turpināja angļu valodas apgūšanu, jo šajā darbā bija jāspēj pastāstīt klientiem par procedūrām. Pēc gada pieteicās meitiņa – Sabīne, kurai nu jau ir 12 gadu. Trīs gadus aizvadījusi mājās, Aelita atgriezās darbā SPA, taču abiem ar vīru bija jāstrādā vēlās vakara stundās, un meita nevarēja palikt viena, tāpēc Aelita no darba aizgāja un nolēma meklēt citu, piemērotāju darbu. Svētku laikā, kad pieaug pieprasījums pēc konkrētās produkcijas, viņa ir strādājusi šokolādes fabrikā, trīs gadus arī veco ļaužu aprūpes centrā, līdz noīrēja telpu un nolēma uzsākt savu uzņēmējdarbību, esot masiere. Atklājās, ka diemžēl ziemas periodā šo telpu nav iespējams piekurināt, un viņa savu biznesu bija spiesta pārtraukt. Tad sākās Covid – 19 periods, kura dēļ arī Īrijā joprojām ir daudz ierobežojumu, un Aelita ir darba meklējumos. Būdama aktīva un uzņēmīga, viņa vienmēr centusies iesaistīties arī sabiedriskajā darbā.

 

Ir svarīgi neaizmirst savu valodu

Tulovā, lai arī tā ir mazpilsēta, dzīvo ļoti daudz latviešu – tuvu tūkstotim. Daudzi no viņiem strādā gan sēņu fermā, gan kokaudzētavā. Ir arī latviešu meitenes, kas uzsākušas savu biznesu skaistumkopšanā. Bieži vien, ieejot veikalā, var dzirdēt latviešu valodu.

«Lielāko daļu šeit dzīvojošo latviešu nemaz nepazīstu. Kad sākām dzīvot Tulovā, bijām tikai kādi 10 – 15 latvieši. Pamazām tautiešu saradās aizvien vairāk. No vienas puses, man sāp sirds, ka tik daudz latviešu dodas projām no Latvijas, no otras puses, ir labi, ja cilvēki var sapelnīt sev naudiņu un iegūt kādu dzīves pieredzi. Sāp sirds dzirdot, ka daudzi atgriezties Latvijā vairs neplāno. Cilvēki gados, kas atbrauc, ilgojas pēc mājām, vēlas nopelnīt un atgriezties, ko arī dara, bet jaunie šeit iedzīvojas, un angliskais gūst virsroku. Viņi paliks šeit un diezin vai kādreiz atgriezīsies Latvijā. Vēl sāpīgāk ir, ja tautieši saka, ka viņu bērniem latviešu valoda nemaz nav vajadzīga. Bērni skolā runā angliski un arī ģimenēs jau sāk runāt angliski. Mūsu ģimenē jau no mazotnes ar Sabīni, kura piedzima Īrijā, runājam latviski. Vienmēr, braucot uz Latviju, vedu viņai latviešu grāmatas. Meita gan runā, gan lasa un arī raksta latviski. Liels pluss bija tas, ka pirms pāris gadiem šeit darbojās latviešu skoliņa. Sākumā nodarbības notika kādas latviešu ģimenes mājā, kur brauca latviešu skolotāja. Tad latviešu skoliņa atvērās pilsētā, kur bija ļoti aktīva direktore, taču viņa devās mūžībā, un arī šī skoliņa pajuka. Latviešu skoliņu atvērām trešo reizi, un arī es tur darbojos par skolotāju palīgu mazajiem bērniņiem. Palīdzēju mācīt burtiņus, lasījām pasakas, zīmējām, kopām latviešu tradīcijas, piemēram, svinējām Miķeļdienu un citus latviešu svētkus, atzīmējām 18.novembri, mācījām latviešu tautas dejas ar latviešu dziesmiņām. Bērniem ļoti patika. Atnākot uz skoliņu, daudzi vispār neprata latviešu valodu, bet pamazām apguva. Skoliņa notika reizi nedēļā, vēlāk – reizi divās nedēļās. Diemžēl tā vairs nepastāv, jo skolotājām pieauga slodze pamatdarbos. Meklējām cilvēkus, kas varētu turpināt latviešu skoliņu, bet diemžēl pagaidām neatradām, jo šis ir sabiedriskais darbs, par kuru neviens nemaksā. Manās mājās, kad atnāk ciemos citi latviešu bērni, ir princips, ka jārunā tikai latviski. Nedrīkst aizmirst savu valodu, citādi tā pavisam pazudīs. Mums tuvākā latviešu skoliņa tagad ir tikai Dublinā,» stāsta Aelita, kurai ir arī kāds cits sabiedriskais pienākums – viņa ir viena no direktorēm Forvard Steps centrā. Šis centrs organizē kursus un arī sniedz cita veida palīdzību iebraucējiem. Centram ir arī savs bērnudārzs. Aelita teic, ka īri ir ļoti izpalīdzīga tauta un cenšas atbalstīt ikvienu, kam nepieciešama palīdzība. Nesen Tulovā ieradās kāda musulmaņu ģimene, kuru vajadzēja izmitināt, un centrs palīdzēja viņiem atrast mājvietu. Centrs organizēja arī kultūras nakti ar nacionālajiem ēdieniem, lai tādējādi varētu labāk iepazīt visu Tulovā dzīvojošo tautību pārstāvjus.

 

Mājas tagad ir abās valstīs

«Atbraucot uz Īriju, domāju, ka būšu šeit pusgadu, ne ilgāk, bet joprojām esmu šeit. Īrijā māju sajūta sāka rasties tikai pēc tur nodzīvotajiem 10 gadiem. Man ir meitiņa un ļoti labs un mīļš vīrs, viņu dēļ arī esmu šeit. Mājas man tagad ir abās valstīs, gan Īrijā, gan Latvijā,» saka Aelita, kurai Latvijā bija plašs draugu loks un arī Īrijā izveidojušās draudzīgas attiecības gan ar īriem, gan citiem latviešiem.

«Mums ar kaimiņiem ir ļoti draudzīgas attiecības, vienmēr cits citam izpalīdzam, ejam ciemos cits pie cita. Dzīvojam nelielā māju rajoniņā, kur esam divas latviešu ģimenes, viena poļu, bet pārējie īri. Īri ir ļoti atsaucīgi, mums bija iepazīšanās vakars visiem kaimiņiem. Mums ir arī suns, Jorkšīras terjers Čārlijs, kuram būs jau astoņi gadi un kurš mums ir kā vēl viens bērns. Kad aizlidojam uz Latviju, ir cilvēki, kam varam viņu uzticēt. Kopā ar citiem latviešiem esam braukuši uz Dublinu, uz latviešu mūziķu koncertiem, latviešu kultūras dienām. Tā kā mums tētis ir Jānis, žēl, ka nesanāk Jāņus svinēt tā, kā Latvijā. Tētim Jāņos bieži vēlu jāstrādā, bet mēs vienalga sarūpējam latvisko sieru, alu, pasēžam ārā, paklausāmies Jāņu dziesmas. Faktiski dzīve Īrijā ne ar ko neatšķiras no dzīves Latvijā. Mums pat ir Latvijas televīzija – visi latviešu kanāli, ko var abonēt un skatīties katru dienu. Sekojam visam līdzi, arī internetā. Nesen priecājos par sakaistajiem lietussargiem Ogrē. Mums ir arī vietējais īru veikaliņš, kur nopērkams plašs klāsts ar latviešu produktiem, ir gan štovēti kāposti, gan sieriņi, cepumi, maizīte, tortes. Ir arī uzņēmēji, kas Īrijā pieved Latvijas produktus. Saņemam sūtījumus arī no tuviniekiem Latvijā. Mums ir savs neliels dārziņš, bija siltumnīca, kur trīs gadus audzēju gurķus, tomātus, salātus, redīsus. Tāpat aug avenes, jāņogas, upenes, zemenītes, rabarberi. Tos audzēju savam priekam, jo būtībā pārtika Īrijā veikalos ir lētāka nekā Latvijā,» stāsta Aelita.

 

Sazināties ar mīļajiem var tikai attālināti

Līdz Covid – 19 periodam reizi gadā ģimene lidoja uz Latviju apciemot radus un draugus, bet viņi brauca ciemos uz Īriju. «Pagaidām tas diemžēl nav iespējams, sazināties ar mīļajiem Latvijā var tikai attālināti. Ir tā, ka man puse tuvinieku ir Latvijā un puse Īrijā – trīs brāļi un māsa tagad dzīvo Īrijā, un tikpat daudzi palikuši Latvijā. Arī tētis, kuram decembrī paliks 70, dzīvo lauku mājās Tukumā. Sazvanāmies katru otro, trešo dienu. Man no pirmās laulības Latvijā ir arī vecākais dēls. Viņam jau 27 gadi, sava dzīve, otra pusīte, ļoti labs darbs. Viņš ir laimīgs un apmierināts ar dzīvi Latvijā. Dēls pabeidza Alberta koledžu un tagad strādā pie sava tēva ceļu būves kompānijā par projektu menedžeri. Dēlam ir interesants un labi apmaksāts darbs,» stāsta Aelita.

 

Svarīgi neaizmirst savas saknes

Jautāta, vai pieļauj domu, ka ģimene kādreiz varētu atgriezties Latvijā, Aelita teic: «Faktiski, es labprāt brauktu atpakaļ uz Latviju. Mums pie Tukuma ir lauku māja. Ja vīrs būtu ar mieru, es jau otrā dienā sakravātu čemodānus un atgrieztos, bet viņam ir labs darbs, un vīrs baidās, vai varēs Latvijā atrast līdzvērtīgu. Arī uzsākt savu uzņēmējdarbību Latvijā nav viegli nodokļu sistēmas dēļ. Īrijā, uzsākot mazo biznesu, pirmo gadu vispār nav jāmaksā nodokļi. Šeit valsts ļoti atbalsta mazos uzņēmējus. Īrijā ir arī ļoti laba sociālā sistēma. Cilvēki nekad netika atstāti bez nekā. Ja kāds nevar samaksāt par mājokli vai elektrību,  viņam sniegs atbalstu. Latvijā lielākoties diemžēl jātiek galā pašu spēkiem, tomēr, ja sākotnēji vīrs bija kategoriski noskaņots pret atgriešanos, tad tagad jau sola, ka padomās. Sabīne vienmēr priecājas braukt uz Latviju, esam tur padzīvojušas pat divus mēnešus. Protams, viņai varbūt sākumā Latvijā nebūtu draugu, bet es uz visu raugos optimistiski, draugus vienmēr var atrast, tāpat kā tos atradām šeit, Īrijā. Mana sirds joprojām ir Latvijā, Ogrē,» saka Aelita un piebilst: «Novēlu jebkuram latvietim neaizmirst savas saknes un mācīt to arī saviem bērniem. Ļoti svarīgi, kā tu pats attiecies pret valsti, pret sevi, pret citiem. Ir cilvēki, kuriem nekad nekas nebūs labi, arī šeit nebūs labi. Es vienmēr priecāšos par tiem, kas atgriežas Latvijā, un, ja arī tomēr neatgriežas, ir svarīgi saglabāt latviskumu vismaz savā ģimenē,» saka Aelita.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

 

 

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!