AGRIS KRIŽANOVSKIS. Birzgalei ir laba aura

[ A+ ] /[ A- ]

Agris Križanovskis dzīvo Birzgalē, zāģē kokus, kopj bites un spēlē lomas Birzgales amatierteātrī «Laipa», kur godam ieņem pieredzes bagātākā aktiera vietu un rūpīgi glabā iestudēto lugu tekstus.

– Kad jūs uzrunāju intervijai, teicāt, ka strādājat ar kokiem. Ko jūs ar kokiem darāt?

– Pārsvarā jau zāģēju kokmateriālus uz pasūtījumu.

– Koku nozāģēt ir viegli?

– Skatoties – kādu.

– Jautājumā ietverts gan fiziskais, gan morālais aspekts.

– Morālais?… Ja tas ir darbs, tur morāle ļoti maza. Daba ir daba. Ja kokam pienācis laiks, kad tas jāzāģē, tad jāzāģē! Arī tad, ja koks ir kropls, tas jānozāģē, lai vietā aug jauns.

– Atceraties, kādas bija sajūtas, kad nozāģējāt pirmo koku?

– Kur nu to var atcerēties! Zāģēju jau vairāk nekā 30 gadu. No 30 gadu vecuma.

– Jums pašam ir savs mežs?

– Jā. Tas jau ir izzāģēts.

– Ir atšķirība, zāģējot savu mežu vai darba devēja?

– Nē, nekāda.

– Es jūs cenšos aizvedināt pie domas, ka koks ir dzīvs.

– Man ir kolēģis, kas ar aitām ņemas un gadā nokauj vairākus simtus. Es jautāju: «Nav žēl?» Viņš saka: «Jā, bet tas jau tā no Dieva nācis. Tas lopiņš priekš tā radīts.» Koks tāpat – aug, lai kaut kad to nozāģētu.

– Paradīzi nepārzinu, bet, šķiet, ka Ādams un Ieva nekāva lopus.

– Nezinu, Dievs viņus baroja… Mums, cilvēkiem, no kaut kā jāpārtiek. Ja jums ledusskapī nekā nebūs, cik jūs ilgi izvilksiet?

– Kādu mēnesi.

– Nē, nebūs mēnesis! Cilvēks bez ēšanas var – maksimums – kādu nedēļu.

– Visus produktus taču neliek ledusskapī!

– (Smejas.)

– Kā kļuvāt par Birzgales amatierteātra «Laipa» aktieri?

– Pirms gadiem 15 Birzgales Tautas namā bija Jaungada svinēšana. Amatierteātris bija nesen radies, svētkos rādīja savu uzvedumu. Pēc tam ballē mani uzlūdza tā laika režisore Mārīte Skābarniece un sacīja: «Vai, Agri! Kā mums pietrūkst vīriešu.» (Tagad jau arī tāda pati problēma.) «Negribi nākt teātri spēlēt?»

Tā kā esmu diezgan aizņemts cilvēks, man bija grūti uzreiz atbildēt. Pagāja kāds laiks, atkal režisore vērsās pie manis. Pierunāja! Sacīja: «Tu atnāc, tikai paskaties!» Aizgāju. Paskatījos. Aizgāju vēl reizi – jau man iedod tekstu – tu būsi tas un tas! Jāsāk spēlēt.

– Atceraties savu pirmo lomu?

– 2008. gadā piedalījos Jāņa Jaunsudrabiņa lugā «Jo pliks, jo traks», nospēlēju Jāņa lomu. Šī bija mana pirmā loma amatierteātrī «Laipa». Uz pirmizrādi atnāca visi kolēģi un bija sajūsmā par to, ka Birzgalē tagad būs savs teātris un vairs nebūs jābrauc uz lielpilsētām.

Esmu saglabājis savā arhīvā visu lugu, kurās esmu spēlējis, vārdus. Tāda krietna kaudzīte. Ir spēlētas: «Skroderdienas Silmačos», «Dūdene zin», «Rāja mani māmuliņa», «Sausā lapa» un citas.

– Birzgales amatierteātris katru gadu iestudē vienu jaunu lugu.

– Jā, lielā luga ir viena, bet vēl jau mums ir arī tematiski uzvedumi, piemēram, Jāņos.

– Vai sadzīvē lietojat izteicienus no teātra izrādēm?

– Minimāli, gandrīz nemaz. Teātris ir teātris, un dzīve ir dzīve.

– Kas teātra spēlēšanā ir pats grūtākais?

– Varbūt piespiest sevi to darīt. Dienā esi noņēmies ar darbiem, īpaši ziemā, aukstumā, mājās atnāc saguris. Vajag lielu motivāciju, lai sataisītos iet uz mēģinājumiem. Mājās lugas teksts jāmācās. Jābūt uzņēmībai.

– Ja tik ilgi izturējāt, tātad uzņēmība un motivācija jums ir.

– Te ir vēl viens aspekts – pierod pie tā. Es vairs pat nevaru iedomāties, kā būtu bez teātra? «Laipā» uz šo brīdi esmu senākais aktieris, pārējie visi nākuši klāt vēlāk. Nu jau vairs nevaru bez teātra. Tas ir kā dzīves ritms. Pasauli esam redzējuši, pateicoties teātrim. Arī tā ir motivācija.

– Kur esat bijuši?

– Anglijā – Bredfordā, Burtonā, Beļģijā – Briselē, Īslandē – Reikjavīkā, Norvēģijā arī – Bergenā, Īrijā – Karlovā. Sanāk diezgan! Nav tā, ka mēs iestudējam lugu, parādām to Birzgalē, un viss. Ir izrādes, kas spēlētas reizes 13. Ir gandarījums, ja spēlē, pēc tam zāle pieceļas kājās aplausos un ovācijās.

Uz Bergenu bijām aizveduši Andra Niedzviedža lugu «Dūdene zin». Man bija jāspēlē galvenā loma – zāle kājās un ovācijās, bet zvaigžņu slimība nepiemetās.

– Birzgalē jūs – droši vien – pazīst visi.

– Birzgalē dzīvoju no mazotnes, te pagājusi visa dzīve.

– Un visi jūs sveicina.

– Tie, kas pazīst, tie sveicina. Lauki jau vairs nav tādi kā agrāk. Savulaik, kad mācījos Birzgales pamatskolā, mums stāstīja, ka jāsveicina katrs pretimnācējs. Tagad laiki mainījušies un bērniem ir pavisam cita attieksme pret pieaugušajiem.

– Kāda tā ir?

– Pieaugušos neņem par pilnu. Viņu klātbūtnē var veikt visādas izdarības. Skolā pret skolotājiem vairs nav nekādas bijāšanas.

– Jums ir atbilde, kāpēc tā noticis?

– Laikam viss ir pirmsākumos – ģimenē, bērnudārzā, kur vairs nemāca, ka tev jāsveicinās, ka jābūt pieklājīgam. Tā vairs bērnus neaudzina. Agrāk bija cieņa pret vecākiem cilvēkiem.

– Zaudēto var atgūt?

– Domāju, ka ne. Cilvēce attīstās, tāda ir nākamā attīstības fāze. Attīstība iet pa spirāli uz augšu. Jāskatās tikai, ar ko tas viss var beigties… Es esmu optimists.

– Aktieriem ir daudz iespēju vajadzības gadījumā kādu sabiedrībā vairāk vai mazāk populāru personu pavilkt uz zoba. Pavisam nevainīgi, ar kādu vārdu, raksturīgu žestu. Tā, ka pat apvainoties nav par ko.

– Jā, tāda iespēja ir. Reizēm skečos to izmantojam.

– Cik augstu esat uzlēkuši?

– Dažs labs Saeimas deputāts – ja grib – var sevi atpazīt, bet tas viss pie mums ar labvēlīgu humoru.

– Uz skatuves ir viegli būt dusmīgam? Pašiem aktieriem smiekli nenāk?

– Reizēm ir grūti, bet jāsaņemas. Ir bijis, ka pasprūk gan tie smiekli. Skatītājs jau nezina, kāda ir režisora iecere, kā jābūt, kas mums jārunā. Protams, ka gadās misēkļi uz skatuves. Tie, kas stāv aizkulisēs, tie zina izrādi. Ja aktieri ko sajauc, zāle jau nemaz nepamana.

– Lasāt recenzijas par iestudējumiem teātros?

– Par mums recenzijas neraksta, par lielajiem teātriem, ja sanāk, palasu. Recenzijas autoram ir savs skatījums, man – savs. Es skatos no sava skatupunkta, kā man redzētais patīk.

– Padomju laikos populāras bija virtuves sarunas, kur sprieda par aktuālām tēmām ar cilvēkiem, kuriem uzticējās. Kā mūsdienās?

– Ar kaimiņiem tādas kopā būšanas kā padomju laikos vairs nav. Nezinu, kā tagad ir Birzgales centrā, jo dzīvojam privātmājā. Agrāk pa garajiem vakariem kaimiņi sanāca kopā, uzspēlēja zoli, ieņēma kādu švirlaku un lielo politiku bīdīja.

– Jūsuprāt – par kuru jūsu pasniegto dāvanu saņēmējs ir visvairāk priecājies?

– Nesen, pirms Ziemassvētkiem (es nodarbojos arī ar bitēm, un man medus ir), atbrauca meita, viņa nodarbojas ar nelabvēlīgajām ģimenēm. Paņēmu medus spaini un sacīju: «Lūdzu, aizved tai ģimenei!» Pēc kāda laika meita man piezvana un stāsta par to, ka gadus sešus vecs puika, iespējams, pirmo reizi dzīvē medu redzējis. Nu karote rokā un… Tas ir prieks!

– Un kas jūs pašu ir patiesi iepriecinājis?

– Labi padarīts darbs. Tas man sniedz gandarījumu.

– Padalīsieties ar «Ogres Vēstis Visiem» lasītājiem ar savu autobiogrāfiju ļoti, ļoti saīsinātā veidā?

– Skolā iet sāku Birzgalē, pēc diviem gadiem mamma paņēma mani pie sevis uz Rīgu. Torņakalnā pabeidzu pamatskolu un tālāk mācīties aizgāju uz Vecbebru biškopības tehnikumu. Pabeidzu tehnikumu, tad divi gadi armijā. Pēc tam atnācu uz Birzgali, kur šobrīd dzīvoju.

– Birzgalē ir daudz bišu? Vietumis raud, ka liepās vairs bišu neesot.

– Viss atkarīgs no tā, kā liepa medo. Ja nemedo, bites turp neiet. Liepa ir diezgan cimperlīgs koks. Birzgales centrā bites ir. Daudz.

– Kā jūs pats sevi raksturotu? Zinu, ka tas ir grūti, bet tomēr…

– Par slinkumu nevarētu sūdzēties. Visa tā saimniecība, kas jāpārvalda, slinkot neļauj. Domāju, ka varētu sevi pie čaklajiem pieskaitīt. Pārzinu galdniecību. Visi stropi, inventārs ir paša rokām gatavoti.

Ja bitīte ir čakla, arī draveniekam jābūt čaklam. Te vietā tautasdziesma:

«Ej, sliņķīt, pie bitītes,

Mācies bites čaklumiņu:

Ne tai kunga, ne stārasta,

Saldu medu sanesot.»

– Novēlējums birzgaliešiem jaunajā gadā.

– Lai turpina tādā garā, kā iesākts, jo ciematā radusies sakoptība, viss tiek uzturēts kārtībā. Jauniešiem vēlētu bijību pret citu darbu, lai man nebūtu katru gadu jāatjauno salauztie soliņi parkā. Lai mēs dzīvotu skaistā un sakoptā vidē! Zinu, ka ciemiņiem Birzgale patīk un ka te notiek lieliskas pašdarbnieku balles. Birzgalei ir laba aura.