Nu jau vairāk nekā 20 gadu garumā mūs ar saviem tiešām izcilajiem sasniegumiem priecē parasportists Aigars Apinis. Kopš viņš startē vieglatlētikā, diska mešanā un lodes grūšanā, ir kļuvis par daudzkārtēju paralimpisko un pasaules čempionu. Nule viņš pārvedis mājās kārtējo zelta medaļu, kas izcīnīta diska mešanas sacensībās Parīzē notikušajā pasaules čempionātā paravieglatlētikā. Turklāt viņu pamatoti varam dēvēt par savējo, jo Aigars ir birzgalietis.

– Kādas sajūtas pārņem, kad kārtējo reizi ir dabūta medaļa, turklāt zelta?

– Vispirms jāteic, ka es neko neesmu dabūjis, bet izcīnījis šo zeltu grūtā, sīvā cīņā, pateicoties arī taisnības uzvarai. Bet, godīgi sakot, sagatavoties šā gada pasaules čempionātam bija ļoti grūti, jo es zaudēju savu vienīgo un ilgstošo treneri Aldi Šūpulnieku, kurš marta mēnesī aizgāja aizsaulē. Tādēļ man bija ļoti grūti sakopot visus savus spēkus, balstoties tikai uz savu zināšanu bagāžu un apzinoties, ka pastāvīgā padomdevēja vairs nebūs. Bet, tā kā jau sen esmu sev pateicis, ka padoties ir aizliegts, saņēmos un izcīnīju šo medaļu – par spīti apstākļiem un par godu trenerim. Šī medaļa ir veltīta viņam. Gribēju arī pierādīt sev, ka tikai caur grūtībām tu audz un pilnveidojies. Tas viss man ir palīdzējis atgūt laimes sajūtu un laimes garšu – tieši profesionālajā ziņā.

– Noteikti jums tagad ir jauns treneris, bet droši vien atceraties un mēģināt pielietot arī to, ko bijušais ir iemācījis?

– Jā, tieši tā. Uzrunājot jauno treneri – Andri Smoču, kurš pats ir bijušais sportists un treneris Murjāņu Sporta ģimnāzijā, viņš mani uzklausīja un darīja visu, ko es teicu, kā arī palīdzēja, lai es paveiktu iecerēto. Viņam bija tikai divarpus mēneši, lai varētu man sniegt reālu palīdzību. Reizēm treneri grib sportistam parādīt savu vīziju, ko un kā darīt, taču tobrīd es viņu trenēju, tā varbūt varētu teikt. Sportists sagatavoja treneri savām vajadzībām. Bet viņš arī ļoti labi komunicēja un teicami izprata situāciju, jo cilvēku ar invaliditāti nevar trenēt kā pēc grāmatas. Tas ir ļoti grūts un ilgstošs darbs, jo nereti gadiem ilgi ir jāmeklē un jāatrod savu pieeju, lai nodibinātu noturīgu saikni ar sportistu un panāktu, ka viņš var gūt rezultātu, to noturēt un augt attīstībā tālāk. 

– Jums šis noteikti ir ļoti īpašs gads – tāda apaļa jubileja!

– Arī pats nesen piefiksēju, ka esmu pasniedzis sev šo zelta godalgu 50 gadu dzimšanas dienā. Tomēr lielākais gandarījums man ir par to, ka esmu aizstāvējis iepriekšējā čempionātā iegūto titulu un nopelnījis valstij vienu vietu uz nākamā gada paralimpiskajām spēlēm. Esmu drošs – ja nenotiks nekas slikts veselības ziņā vai netraumēšos, esmu sev garantējis vietu Parīzes paralimpiskajās spēlēs. Varu mierīgi trenēties un startēt dažādās sacensībās, man vairs nav jāiespringst par to, vai varēšu tikt uz spēlēm. Šāda problēma ir daudziem sportistiem. Aizvadītais pasaules čempionāts kotējās tik augstu, ka pirmo četru pozīciju ieguvēji rezervēja vietas uz paralimpiskajām spēlēm.

– Vai varat izstāstīt, kā jūs pievērsāties sportam? Cik sen tas bija?

– Godīgi sakot, nopietni ar sportu sāku nodarboties no brīža, kad izpildīju kritērijus savām pirmajām paralimpiskajām spēlēm, kas norisinājās 2000. gadā Sidnejā. Tas bija 1999. gadā. Bet vispār trenēties sāku 1997. gadā.

– Tas nozīmē, ka bija pagājuši tikai pieci gadi kopš traumas, kuras dēļ nokļuvāt ratiņos!

– Pirmie gadi bija smagi, bet palīdzēja jaunība, lielu atbalstu sniedza mamma, kā arī draugu un apkārtējo loks. Būtisku lomu nospēlēja darba mīlestība un attieksme, ko jau bērnībā iemācīja mamma, – vispirms izdarīt savu pirmo darbu, kas jāpaveic, un tolaik tās bija mācības. Pēc tam bija jāpalīdz mammai saimniecībā, un tikai pēc tam varēju skriet un izklaidēties. Pirmās botes, džinsi un arī mopēdiņš – viss bija nopelnīts paša rokām. Tad rodas sajūta, ka tu novērtē to, ko dari, un ka tu pats esi kaut ko nopelnījis. Tā arī veidojas attieksme, raksturs un atbildība. Tā cilvēks top par personību.

– Kā jums vispār ienāca prātā doma meklēt sevi sportā, nevis padoties, sēdēt, rokas klēpī salikušam, un teikt, ka tagad dzīve ir beigusies?

– Tas notika, arī pateicoties manam bijušajam trenerim Aldim Šūpulniekam, kurš mani uzrunāja, ja nešaubos, 1995. gadā Ogres stadionā, kur notika sacensības cilvēkiem ar invaliditāti. Uzzināju, ka Aldim Šūpulniekam ir sava federācija un klubs, kas sadarbībā ar Ogres Invalīdu biedrību rīkoja sacensības. Šajās sacensībās pie manis pienāca kāds kungs un uzrunāja mani. Tad es vēl biju jauns muļķis un neko īsti nesapratu. Taču drīzumā iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, kas jau bija saistīti ar parasportu, un tas mani ieinteresēja, turklāt man kā jaunam puikam patika būt sabiedrībā, draugu lokā. Iepazināmies arī ar toreizējo Paralimpiskās komitejas prezidentu Jāni Ilusu. Viņš bija tāds pats cilvēks ratiņkrēslā, jau vīrs gados un ceļoja visapkārt pa Latviju, organizējot dažādas sacensības. Ar viņu kopā arī es uzsāku braukt uz dažādām sacensībām, piemēram, Dobelē šāvu, Limbažos un Liepājā izmēģināju spēkus vieglatlētikā. Man tas viss patika un lielā mērā izdevās. Tolaik viņu vēl īsti nepazinu, bet 1998. gadā Jānis Iluss teica, ka varu mēģināt startēt Latvijas čempionātā cilvēkiem ar invaliditāti. Mani tā brīža rezultāti bija diezgan tuvu normatīviem, kuri bija jāizpilda, lai tiktu uz paralimpiskajām spēlēm. Nākamajās sacensībās es šos normatīvus izpildīju. Tajos laikos Latvijas sacensības un medicīniskā klasifikācija jau bija pozitīvi novērtētas un starptautiski atzītas. Sasniegtie rezultāti bija atbilstoši prasībām un deva kvotu Latvijai uz Sidnejas paralimpiskajām spēlēm. Tā tas lēnām sākās. Esmu teicis, ka tas, ko es darīju, man patika un patīk vēl joprojām.

– Galvenais, ka jums tiešām ir ļoti labi rezultāti.

– Fakts, ka 23 gadus ilgā sportiskā karjerā esmu spējīgs noturēt rezultātus, ir iespējams, pateicoties profesionālai darbībai no trenera puses. 2006. gadā mēs Latvijā atklājām tādu vietu, kur varēja pastāvīgi trenēties un rīkot treniņnometnes. Tas bija Sējas novadā, Sējas Sporta centrā, netālu no Murjāņiem. Liela priekšrocība slēpās tajā apstāklī, ka man papildus sporta nodarbībām nebija jāstrādā, jādomā par iztikas nodrošināšanu, līdz ar to es varēju visu laiku veltīt tikai treniņiem un sacensību sagatavošanās procesam.

– Jūs noteikti kontaktējaties arī ar sportistiem, kuri startē parastajās olimpiskajās spēlēs. Kā jums šķiet, vai ir kāda atšķirība starp atlētiem bez veselības problēmām un parasportistiem? Noteikti abos gadījumos jāiegulda milzīgs darbs, droši vien atšķiras nianses, bet būtībā jebkurš sportists ir un paliek sportists. Es nekļūdos?

– Mēs šādu dalījumu neveicam, jo visi – gan olimpieši, gan paralimpieši – mēs pārstāvam vienu valsti – Latviju. Sports nešķiro, un ir vienalga, vai atlēts startē ratiņos vai bez tiem. Sportam ir vajadzīgi rezultāti un panākumi. Jāatzīst, ka mūsu sportošana ir daudzreiz sarežģītāka, jo mums vajag īpašu inventāru, speciālu vietu, kur trenēties, kā arī ļoti zinošu un parasporta jomā izglītotu cilvēku, kas palīdzēs. Pie tā visa regulāri jāpiedomā, jo mūsu infrastruktūra vēl līdz pat šim brīdim ir ļoti slikti pielāgota, lai mēs pilnvērtīgi varētu nodarboties ar sportu. Proti, lai cilvēks bez invaliditātes nokļūtu uz treniņu, viņš var aizbraukt ar automašīnu, autobusu vai vilcienu. Viņam ir vajadzīgs tikai treneris. Savukārt man ir vajadzīgs gan treneris, gan vēl viens cilvēks – asistents, kas palīdz man ar transportu un ekipējumu, iekāpšanu, krēsla uzlikšanu, piesiešanu, inventāra atvešanu utt. Tas nozīmē – lai paralimpietis līdzvērtīgi sagatavotos, viņam ir jārēķinās ar vismaz divas reizes lielākām izmaksām.

– Kāda situācija ir ar asistentu pakalpojumiem? Vai nav problēmu noalgot šādu palīgu? Jautāju tāpēc, ka valsts šiem cilvēkiem piešķir tik simbolisku samaksu, ka neviens negrib strādāt pilnu slodzi par asistentu un saņemt to niecīgo naudu.

– Man kā paralimpiskam sportistam un federācijas vadītājam ir divi asistenti, no kuriem viens ir brīvprātīgais, bet otrs strādā oficiāli. Manam asistentam piešķirta alga par darbu līdz 160 stundām, un mēnesī viņam sanāk nepilni 500 eiro. Jā, nav daudz, bet, mazliet paskatoties pagātnē un salīdzinot ar kādreizējo situāciju, ir redzams progress. Kādreiz tādas asistentu naudiņas vispār nebija, tagad tomēr kaut kāds atbalsts ir, un mēs esam priecīgi, ka process, kaut lēnām, bet virzās uz priekšu. Protams, tāpēc jau parasti asistents ir kāds ģimenes loceklis – brālis, māsa, tēvs vai mamma, dažreiz arī kāds no malas, kurš ikdienā bieži ir līdzās.

– Kā ir jūsu gadījumā? Vai jums asistents arī ir kāds no radiniekiem?

– Nē, man ir vienkārši labi pazīstams cilvēks, kas palīdz federācijas darbos, bet pārsvarā man šī palīdzība vajadzīga ikdienas sporta lietās. Beidzot arī pieņemts likums, kas ļauj definēt, ka man ceļš uz treniņiem reāli nozīmē došanos uz manu darbu. Tā kā man ir noslēgts darba līgums, tas nozīmē, ka man ir jāiet uz darbu un jāstrādā. Līdz ar to arī asistents brauc man līdzi un darbojas. Protams, gribētos vairāk, bet jāiztiek ar to, cik ir. Es esmu priecīgs un ceru, ka asistentu atalgojumu vismaz pakāpeniski palielinās. Arī mēs, paši paralimpieši, valdībā un ministrijās runājam, ka asistentu palīdzība mums ir izšķiroši svarīga, un labi, ka mūs arī uzklausa. Tāpēc tiek piešķirtas papildu darba stundas, un arī atalgojums, kas no sākuma vispār bija niecīgs, tomēr pieaug. Protams, pašreizējā situācijā tas vēl aizvien nav konkurētspējīgs.

– Kāda ir līdzcilvēku attieksme? Man liekas, ka tagad cilvēki paliek arvien jūtīgāki, atbalstošāki un grib palīdzēt, kā jūs to izjūtat?

– Ir sperts mazs solis, bet ir noiets ļoti liels ceļš, lai sabiedrība mūs saprastu un šādi cilvēki varētu integrēties sabiedrībā. Pirmajos gados pēc traumas man bija ļoti grūti kaut ko iesākt, nedod Dievs, ja sanāca aizbraukt uz tirgu un kaut kur pastāvēt. Tad tu tiki skatīts no visām pusēm, un daudzi gribēja kādu kapeiku iemest, jo sabiedrībā valdīja spilgti ieaudzinātais stereotips, ka cilvēks ar invaliditāti ir nekam nederīgs, nevajadzīgs, visu laiku dzīvo, četrās sienās iespundēts. Daudzi iedomājās, ka šādi cilvēki vienmēr ir netīri, smirdīgi, nodzērušies utt., ka viņiem jādzīvo pansionātos vai vispār uz ielām nav jāiet. Tomēr, pateicoties dalībai Eiropas Savienībā un dažādu organizāciju darbam, kas veicina cilvēku izglītotību un sapratni, tagad situācija ir nesalīdzināmi labāka. Protams, cilvēki ir dažādi – gan ļauni, gan labi, joprojām ir arī tādi, kas nekad mūžā nesapratīs otru. Tāpēc daudzās mūsu organizācijās strādā tikai cilvēki ar invaliditāti. Arī ministrijās, piemēram, Labklājības vai Veselības ministrijā, kur domā par cilvēku ar invaliditāti labklājību, būtu jāstrādā šādiem cilvēkiem, jo viņi precīzāk izskaidrotu situāciju un citi darbinieki varētu labāk izprast viņu būtību un vajadzības. Dažreiz daudz kas ir jāizskaidro, jo paēdis cilvēks ar ērtiem apaviem kājās nesapratīs, kā dzīvot tam, kuram trūkst ēdiena un kurpes visu laiku spiež. Taču viss pamazām iet uz labo pusi, sabiedrības domāšana attīstās un cilvēki kļūst arvien vairāk saprotoši. Taču vēl daudz jāstrādā, turklāt pie mums, Latvijā, joprojām izplatīta interesanta lieta, ka labākais kumoss vienam latvietim ir otrs latvietis. Daudzi domā tikai par to, kā kuram iekost un kā viņu aprunāt.

– Kā jūs spējat pats tikt ar sevi galā? Pastāvīgi būt ratiņos nav viegli, jo ir jāpiedomā pie tā, kā nesēdēt pārāk daudz, arī neiedzīvoties izgulējumos.

– Pateicoties arī šai situācijai, ko tikko minējāt, mēs – sportisti, arī organizācijas un ministrijas nākam kopā, runājam. Par daudzām lietām, arī to, kā atvieglot dzīvi, piemēram, manā situācijā esošam cilvēkam ratiņkrēslā. Ir arī citi mums svarīgi jautājumi – kādam jābūt kvalitatīvam ratiņkrēslam, ko var dēvēt par kvalitatīvu spilvenu, ko nozīmē kvalitatīva veselības aprūpe, rehabilitācija. Kā jau iepriekš minēju, cilvēkam ar invaliditāti visa ikdienas dzīve ir divkārt vai pat trīskārt grūtāka. Reizēm pat mēdz teikt, ka nav tik liela māksla aizbraukt un nostartēt sacensībās, kā nemitīgi uzturēt pietiekami labu veselību, ja ir problēmas ar aknām, nierēm, izgulējumiem, tualeti. Par to visu nerimstoši jārūpējas katru dienu, un to ir ļoti grūti izdarīt, tas prasa dubultas pūles. Viena lieta ir fiziskā sagatavotība, otra – paša veselība. To ir ļoti grūti noturēt līmenī un sabalansēt. Tāpēc mēs reizēm kaut ko sev atņemam, varbūt vairāk laika pavadām pa gultu, izlemjam vairāk līdzekļu ieguldīt kādās masāžās, vingrošanā, kvalitatīvākam, ērtākam ratiņkrēslam. Tas viss tiek pakārtots, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot savu dzīvi.

– Kāda situācija mūsdienās ir ar vides pieejamību? Dzirdēts, ka šajā jomā ir manāmi uzlabojumi, taču aizvien daudz kur nav iespējams piekļūt, jo nav ratiņkrēslu uzbrauktuves vai durvju rokturi nav aizsniedzami. Varbūt eksistē vēl kādi citi šķēršļi, kurus bez palīdzības no malas cilvēkam ratiņkrēslā nav iespējams pārvarēt?

– Kāpēc visos lielveikalos, kur cilvēki atstāj naudu, par to ir ļoti labi padomāts? Jebkurš uzņēmējs vēlas nodrošināt situāciju, lai ikviens pircējs, kurš atbrauks uz viņa veikalu vai kinoteātri, varētu piekļūt tur, kur vēlas, jo tādā veidā arī viņš pats būs ieguvējs. Ja veikals nebūs atbilstoši aprīkots, viņš zaudēs kādu klientu. Taču vēl joprojām būvnieki vai projektētāji nereti par to pietiekami nepadomā. Piemēram, spogulis atrodas augstu un tu sevi neredzi, durvīm nav uzlikti pareizi rokturi. Tas notiek tāpēc, ka pieaicinātie eksperti nav līdz galam zinoši, vismaz tādā jomā kā cilvēku ar invaliditāti vajadzības. Tādēļ, kā jau iepriekš minēju, ekspertiem ir jābūt arī pašiem cilvēkiem ar invaliditāti. Pastāv ļoti dažādas vajadzības, piemēram, kāds cilvēks ratiņkrēslā var izdarīt vienu lietu, bet nevar otru, citam situācija var mazliet atšķirties. Cilvēkam, kas nav ar to saskāries, reizēm vides pieejamības nianses var arī mazlietiņ paslīdēt garām. Tomēr tagad, it sevišķi, ja projekti tiek taisīti par Eiropas naudu, projektētāji īpaši piedomā un cenšas neko nepalaist garām, jo viss tiek ļoti strikti vērtēts. Arī mēs kā paralimpiskā komiteja cīnāmies, saskaņojam un daudzās lietās vienojamies par jaunām sporta būvēm. Rīgā tagad būvē vieglatlētikas manēžu, un mums bija tikšanās arī ar šiem būvniekiem. Viņi uzklausa mūsu, gan sportistu, gan skatītāju, vajadzības. Cilvēki ir ne tikai ratiņkrēslos, ir bērni ar mammām, ir neredzīgie, arī cilvēki ar dažādiem pavadoņiem. Tas viss jāņem vērā, jārisina, un pēc šādām sarunām lietas iet uz labo pusi. Bet reizēm nākas saskarties arī ar daudziem nepareiziem risinājumiem. Taču jālabo kļūdas un jāiet uz priekšu – ja viss būs kārtībā, tad nebūs, ko darīt.

– Pieņemsim, ka jums ir jādodas uz kādu nezināmu vietu, kurā agrāk neesat bijis. Laikam vispirms mēģināsiet noskaidrot, kā tur ar vides pieejamību?

– Man bieži zvana, uzaicina uz dažādiem pasākumiem, kur vēlas apsveikt sportistus, tikties ar pensionāriem, bērniem. Mans pirmais nosacījums, lai es turp dotos, ir vides pieejamība – labierīcības, panduss, lai varu brīvi piekļūt un tikt iekšā. Ja viņi to nevar nodrošināt, saku – paldies, es nebūšu. Lai nesaņemtu šādu kategorisku atteikumu no iecerētās tikšanās ar čempionu, šādu pasākumu veidotāji piedomās pie tā, lai visu uztaisītu, kā nākas. 

– Paliksim malā sportu, parunāsim par dzīvi. Kā jums vispār klājas?

– Ļoti grūti, jo visa mana būtība ir sportā. Tikai pateicoties sportam, es vēl joprojām esmu Aigars Apinis. Tā ir neatņemama manas dzīves daļa un nāk līdzi arī ikdienā. Man ļoti patīk, ka daudzi nāk klāt un novērtē to, ko daru. Es savukārt esmu atvērts un dalos ar savu pieredzi. Prieks, ka mana rīcība, esot sportistam, veicina pārējo cilvēku mērķtiecību uz kaut ko tiekties.

– No kurienes jūs nākat?

– Pats esmu birzgalietis, uz Rīgu pārcēlos 2009. gadā. Esmu deklarēts Rīgā, dzīvoju Mārupē. Otra, papildu, deklarācija man ir Birzgale. 

– Vai bieži ciemojaties Birzgalē?

– Bieži nesanāk. Vairāk tur saimnieko brālis Gundars ar savu ģimeni. Atbraucu iespēju robežās. 

– Bet sirdī laikam tāpat esat birzgalietis?

– Man liekas, tā arī vajadzētu būt, ja tu esi tur dzimis, audzis. Kā saka – ja tu esi olimpiskais čempions, tad arī mūžīgi paliec čempions. Ja esmu dzimis Birzgalē, tad arī pēc tās atstāšanas tāpat būšu birzgalietis. Rīgā esmu iebraucējs.

– Ko jums gribētos, lai jums novēl?

– Galvenais jau laikam ir veselība un vēlreiz veselība. Tomēr reizēm arī to, lai sportā uzvar taisnība.