Šogad ilggadējie Madlienas vidusskolas pedagogi un pagasta kultūras dzīves veidotāji Aina un Andris Šrāderi svinēja Dimanta kāzu jubileju – 60 kopdzīves gadus, turklāt ģimenes pavarda turētājai apritēja vēl viens apaļš raženā mūža skaitlis.

Abu jubilāru atmiņu pavedieni aizvijas līdz pēdējiem Latvijas pirmās brīvvalsts gadiem. Interesanti, ka abās saimēs un to gaitās vērojama līdzība. Aina un Andris dzimuši divu bērnu ģimenē, salīdzinoši netālu viens no otra. Aina – Limbažu rajona Umurgas pagastā, Andris – Valkā. Ainas māte strādāja veikalā, tēvs pienotavā, Andra māte bija telegrāfiste, tēvs – veikalvedis. Ulmaņlaikos abas ģimenes trūkumu nepazina, protams, bērniem nācās palīdzēt saimniecības darbos. Citi laiki pienāca, kad Latvija tika okupēta, ierauta 2.pasaules karā un malta necilvēcīgajā padomju režīmā.

 

Ainas stāsts

«Neatkarīgās valsts periodā mums klājās labi, īpašumā bija ap 100 hektāriem zemes, liela saimniecība. Tēva mājās tika rīkoti draudzīgi saieti. Bērniem ļoti gaidīti bija Ziemassvētku izbraucieni ziemas kamanās. Bet tad nāca karš. Spilgtā atmiņā palicis brīdis, kad 1944.gadā, atrodoties frontes līnijas tuvumā, slēpāmies vectēva pagrabā. Lielie bažīgi runāja, kā mēs tiksim ārā, ja gadījumā māja tiks sabombardēta un sabruks. Viss tomēr beidzās laimīgi. Dzimtās mājas gan bija pamatīgi izdemolētas. Diemžēl no kara neatgriezās tēvs, kurš bija iesaukts leģionā (pēdējās ziņas atnāca no Vācijas), kā arī mātes brālis – bez vēsts pazuda Kurzemes katlā. Viņu piemiņai ir iestādīti divi kociņi Kokneses likteņdārzā. 1949.gadā uz Sibīriju tika izsūtīti tēva vecāki.

Tā nu iznāca, ka Valkas vidusskolā mācījās arī Andris. Sākumā bija divas 9. klases. Vienā zinības pārsvarā apguva laucinieki, otrā – pilsētnieki. Pēc deportācijas (galvenokārt izsūtīja lauku ļaužu bērnus) klases apvienoja. Pamazām mēs saskatījāmies, nopietna draudzība sākās 11.klasē. Es biju teicamniece un dažkārt palīdzēju Andrim veikt matemātikas uzdevumus. Viņš savukārt «bartera kārtā» rakstīja man Ļeņina un Staļina darbu konspektus. Skolas gados mans mīļākais priekšmets bija latviešu valoda un literatūra, kuru pasniedza bijušais mācītājs, skolotājs Indriksons. Fascinēja viņa balss tembrs, pārliecināja stingrība un novatoriskās mācību metodes. Veselības problēmu dēļ neaizgāju uz Rīgas augstskolu, bet iestājos Cēsu Skolotāju institūtā. Mātes pierunāta, studēju matemātiku, ko nekad neesmu nožēlojusi. Šo izglītības iestādi izvēlējās arī Andris. Viņa specialitāte – latviešu valoda un literatūra ar papildus priekšmetu – fizkultūru. Tolaik mitu īrētā dzīvoklī, bet Andris kopmītnē. Vēl vairāk mūs satuvināja atpūtas vakari un balles. Pēc institūta beigšanas jaunieši, kuri draudzējās, varēja izvēlēties sadali. Tā mēs kopā nokļuvām Madlienā. Lai nebūtu lieku runu jaunajā darbavietā, vasarā, pirms darba gaitu sākuma, nolēmām apprecēties. Mūsu lēmumu atbalstīja arī vecāki. Laulību reģistrācija risinājās pieticīgos apstākļos dzimtsarakstu nodaļā Valkā. Nebija ne baltas kleitas, ne gredzenu. Andris nopirka krāšņas lilijas, viņa vecāku mājās radu un tuvinieku pulkā tika organizētas kāzas.

1954.gada 1.augustā uzsākām darba gaitas Madlienas skolā. Mans darba stāžs 55 gadi, Andrim – 50. Gadu skrejā lielajā dzīvē izvadītas sešas 12.klases, Andrim – divas. Devīto klašu izlaidumus neskaitām. 10 gadus pildīju mācību pārzines pienākumus. Nekādās partijās neesam stājušies. Abi aizrautīgi mācījām savus priekšmetus. Jutāmies jauni, uzskatījām, ka pedagogs ir misijas veicējs, tāpēc alga nav primārā.

Neaizmirstami daudzie ceļojumi. Sākot no 5.klases, kopā ar audzēkņiem plānveidīgi iepazinām Latvijas novadus. Pēc 9.klases tradicionāli braucām uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu). Vidusskolas posmā ciemojāmies Baltkrievijā, Krimā, Karpatos u.c. Mūs atbalstīja kopsaimniecības priekšsēdētājs Jūlijs Beļavnieks, bet arī paši bērni pelnīja naudu biešu laukos.

Dzīve pagājusi sabiedrisko pienākumu virpulī – vienmēr esmu bijusi aizņemta. Daudz laika prasīja deju kolektīvu vadīšana, pagasta pasākumu (laulības, bērnības svētki, tematiskie vakari, sporta pasākumi u.c.) organizēšana un vadīšana. Liels paldies Andrim, kurš bieži vien veica koncertmeistara pienākumus, spēlējot klavieres vai akordeonu. Mūža mīlestība – deja. No 1955. līdz 1982.gadam ar nelieliem pārtraukumiem biju Madlienas pamatskolas, vidusskolas un kultūras nama deju kolektīvu vadītāja. Nācās pārvarēt daudz grūtību, sākumā trūka piemērotu tērpu, ļoti neliels bija deju materiālu krājums, telpas mēģinājumiem – nepiemērotas. Pamazām augām, tika izvirzīti noteikti mērķi – piedalīties ne tikai pašdarbības sarīkojumos, bet veiksmīgi gatavoties rajona un republikas Skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Ir izcīnītas uzvaras un laureātu nosaukumi dažāda vecuma dejotāju kolektīvu grupās. Par paveikto jūtu gandarījumu arī tādēļ, ka diezgan daudzi mani dejotāji turpinājuši skolas gados iesākto – sevi pierādījuši labākajos mūsu valsts deju kolektīvos – Tautas deju ansambļos «Līgo», «Kalve», «Vektors», «Ačkups» u.c. Kas šobrīd piepilda ikdienu? Galvenie vaļasprieki: grāmatu lasīšana, krustvārdu mīklu minēšana un nopietna nūjošana reizumis pat divu stundu garumā.»

 

Andra stāsts

«Arī es esmu piedzīvojis labos Ulmaņlaikus un kara postu. 1944.gada «atbrīvošanas» laikā mūsu ģimene paglābās Vīgantmuižas pagrabā. Pie Dakstiem bija lielas kaujas, pēc kāda sprādziena dabūju paostīt arī pulveri… Kad atgriezāmies Valkā, skola nopostīta, dzīvoklis izlaupīts, pagrabā slēptās mantas pazudušas, brīvībā pasprukušie truši pagalmā sarakuši alas…

Darba mūžā Madlienas septiņgadīgajā skolā pasniedzu latviešu valodu, literatūru, fizkultūru, ģeogrāfiju, rasēšanu, darbmācību zēniem un dziedāšanu. Sākot ar 1972.gadu, biju sporta skolotājs jaunuzceltajā Madlienas vidusskolā. Sākums grūts – pakāpeniski tika vairots inventārs un uzlabota sporta bāze. Daudz kas tika paveikts pašu spēkiem – malts tenisits, lai iegūtu kvalitatīvāku stadiona segumu; izveidoti divi volejbola laukumi, basketbola laukums, kā arī mešanas disciplīnu sektors. Vecajā skolā ierīkota basketbola zāle, uzmeistarots galds tenisam. Bija pat svarcelšanas telpa, kuru labprāt apmeklēja ne tikai skolēni, bet arī viņu vecāki. Ziemā noteikti sākās slēpošanas maratons, reizēm derēja arī paštaisītas slēpes. Liels bija prieks, kad kopsaimniecība iedalīja līdzekļus 10 jaunu slēpju pāru iegādei. Mazāk zināms fakts – Madlienā savulaik uzplauka daiļslidošana. Viens no šīs kustības aizsācējiem bija dzejnieks, skolotājs Artūrs Mežaks. Pašu spēkiem tika ierīkots hokeja laukums ar apmalēm. Tas vēl nav viss – Madlienā varēja nodarboties ar šaušanu, brīvo cīņu, motosportu, peldēšanu, spēlēt novusu, šahu un dambreti. Bija jātnieku sporta sekcija. Regulāri risinājās masu pasākumi, piemēram, «Skrējiens apkārt Plāteres ezeram», slēpošana Plāteres pilskalnā, Kuku kalna ziemas karnevāls ar maskām. Par sporta popularitāti liecina fakts, ka 12 madlienieši izvēlējās kļūt par sporta skolotājiem. Pēdējo 50 gadu pagasta sporta dzīves vēsturi esmu apkopojis apjomīgā mapē «Sports Madlienā».»

Pēc aiziešanas pelnītā atpūtā A.Šrādera rūpju lokā ir makšķernieku saliedēšana un sacensību rīkošana; kopā ar domubiedriem ir jārūpējas, lai tiktu sakopts Plāteres ezeriņš un pilskalna apkārtne. Copmaņu kustībai Madlienā nesen apritēja pusgadsimts. Protams, agrāk bija lielāka makšķernieku grupa, bet tas nenozīmē, ka vīru skaits samazinājies, jo nu esam kļuvuši bagātāki, varam paši aizbraukt uz jūru vai Peipusu. Gadu gaitā ir būts 38 ūdens tilpnēs, kur vilkti brangi lomi. Pašam Andrim lielākais ķēriens – 11,3 kg smaga zaļsvārce – līdaka.

Neatņemama lauku dzīves izklaidējoši pragmatiska sastāvdaļa ir došanās pēc meža veltēm un darbošanās dārzā. Bērni pat smaida, ka tēvs, nevarēdams sagaidīt traktoru, pats pārrok visu dārzu. Kas var būt garšīgāks par pirmajiem pavasara salātiem, kuros lieliski cits citu papildina skābenes, nātres, pienenītes un sīpollociņi!

 

Dimantcietā, spožā kopdzīvē un pārliecībā

Ainas un Andra Šrāderu Dimanta kāzu jubilejas pasākums risinājās Madlienas pagasta Piternieku ģimenes labiekārtotajos «Krastos». Vedēju un svinību vadītāju lomās iejutās dēls Ivars ar dzīvesbiedri Aiju. Scenārijs bija pārdomāts līdz pēdējai niansei. Vispirms «jaunlaulātie» pienāca pie Sudraba vārtiem, kur tika «smalki nopratināti», tad sekoja Zelta vārti, pie kuriem, atbildot uz dažnedažādiem jautājumiem, nācās pierādīt, cik ļoti viens otru ir iepazinuši. Visbeidzot bija Dimanta vārti. Tika pasniegti divi aizkustinoši Goda raksti – «Pateicamies Jums par jaunības formulas izstrādāšanu, ievadīšanu dzīvē un pielietošanu 60 kopdzīves gadu agrumā.» Un «Pateicamies Jums par bērnu saturēšanu kopā un vešanu pa dzīves takām daudzu gadu agrumā.» Cienījamās jubilejas gaitā netrūka ziedu, priekšnesumu, labdabīga humora, šampanieša, dziesmu un deju (pirmās no tām «Sens, tik sens ir tas stāsts» un «Ai, jel manu vieglu prātu…»). Protams, bija «jaunā pāra» mičošana. Bagātīgu informatīvo klāstu sniedza stends ar dažāda gada gājuma fotogrāfijām. Svētku dienā aktīvi piedalījās A.Šrādera sirdi īpaši iekarojusī audzināmā klase – 1977.gada Madlienas vidusskolas 3.izlaidums.

Kā saturēta dimantcieta un spoža kopdzīve? Andra recepte: «Nevis es un man, bet mēs un mums!» Aina papildina: «Jāprot vienam otru uzklausīt, pielāgoties, palīdzēt, jābūt pacietībai.» Šrāderi ir optimisti. Nu pienācis laiks, kad var dzīvot tikai sev. Bērni (dēli Ivars un Māris, kā arī četri mazbērni izauguši un vada savas mūža gaitas). Ilgus gadus ir dzīvots pieticīgi, tagad nekā netrūkst.

Runājot par šodienu, «Dimanta pāris» uzsver – daudzi cilvēki paši vainīgi, ka mūža gaitās neveicas, meklē vieglākus ceļus, pamet dzimteni, kaut gan varētu atrast darbu šeit un arī laukos. Ļoti nepatīkami, ka ļaudis cits citu ķengā, apsaukā, meklē vainas citos, tāpat prese ir ļoti tendēta uz negācijām. Žurnālisti īpaši nadzīgi atrod slikto. Bieži vien viņu iespaidā tas arī rodas. Kā var būt pašu savēlētajā valsts elitē visi draņķi?

Priecē, ka Latvija gadu no gada kļūst sakoptāka. Protams, atrodas tādi, kuru māja vienmēr būs ieaugusi nezālēs, lai vai kāda valdība. Izplatīts sauklis – slikti dzīvojam! Bet māju pagalmi pilni ar mašīnām, bērniem ir datori, viņus pieved un aizved no skolas, visi apģērbti un paēduši… Slikti dzīvojam? Vaimanāšana neko nelīdzēs. Pensiju sistēma gan būtu jāpadara taisnīgāka.

Uldis Prancāns

Foto no personiskā arhīva