Dzīve rit savu gaitu – ar mums vai bez mums. Klāt 2016.gada marts – ar cīruļu simfonijām, ar zilajām vizbulēm, ar vēju runām, ar tērču skanējumu. 1.marta «OVV» izlasīju par to, ka Aivara Kalniņa piemiņai šī gada pilsētas svētkos 16.-17.VIII iecerēts uzstādīt viņa skulptūru pilsētas centrā.
Ir aizritējuši 20 gadi, kopš A.Kalniņu guldīja zemes mātes klēpī. Palikušas tikai atmiņas. Paldies Helmaņa kungam par ideju un V.Barkānam par apņemšanos šo ieceri īstenot.
Notiek paaudžu maiņa, smeldz dvēsele, ka viss ir aizpalojis tik ātri, bet jāpriecājas par to, ka ir cilvēki, kuriem radās šāda ideja.
Mans darba mūžs kinoteātrī «Ogre» ritēja blakus pilsētas izpildkomitejai, kurā saimniekoja Aivars Kalniņš. Kādu es viņu atceros?
Manā atmiņā viņš palicis kā varens ozols, kas ieaudzis, iesakņojies dziļi Ogres zemē, atstājot aiz sevis daudz zīļu visās jomās. Aivars Kalniņš kalpoja savam laikam, bet ne laika garam. Katram cilvēkam savs laiks, un katram laikmetam savi cilvēki. Izvēles jau nebija.
Aivars Kalniņš bija godīgs, gudrs, vērīgs, zinošs, visu redzošs, izdomas bagāts, dvēseliski lirisks, labs organizators, vienkāršs pilsētas mērs ar plašu interešu loku, aktīvs sabiedriskajā dzīvē.
Kā jau rakstīju, darbā mēs bijām kaimiņi – strādājām blakus ēkās un katru rītu iznāca saskrieties. Kā šodien redzu priekšsēdētāju steidzīgi ejam pa Brīvības ielu uz darbu ar dokumentu mapēm padusē. Tātad strādāts mājās.
A.Kalniņš bija kultūras cilvēks. Visu viņš vēroja un novērtēja ar sev vien raksturīgo veselīgo humoru. Viņš prata atrast trāpīgākos vārdus uzslavai vai kritikai par kādu neizdarību. Darba jautājumus kārtoja ar cieņu.
Aivars Kalniņš bija liels kino mīlētājs. Vienīgais no visiem priekšniekiem, kurš vienmēr kopā ar kundzi Elzu regulāri apmeklēja kino seansus. Viņš aktīvi piedalījās arī kinoteātra organizētajos masu pasākumos. Lielu prieku viņam sagādāja Gunāra Cilinska darbi, jo viņi abi bija draugi no skolas laikiem.
Šajās tikšanās reizēs – filmu pirmizrādēs Kalniņš palīdzēja ne tikai ar padomu, bet atbalstīja arī finansiāli.
Kā katrā darba kolektīvā, arī mūsu kinodirekcijas saimē notika gada novērtējuma sanāksme. Naudas nebija, bet darba darītājiem paldies pateikt gribējās. Kalniņš atļāva šādus kinoteātra rēķinus apmaksāt izpildkomitejai. Par šo «sadarbību» abi saņēmām «pateicību» – rājienu no kontrolējošām iestādēm. Bija izdarīts liels finanšu pārkāpums – iztērēti 150 – 200 rubļi, lai pateiktos cilvēkiem par darbu. Balvās vienmēr bija grāmatas, māla izstrādājumi.
Nevar nepieminēt Aivara Kalniņa nemieru, darboties spēju. Viņš bija arī talantīgs runu teicējs un rakstu rakstītājs avīzēs. Tie bija intriģējoši un interesanti – ar «odziņu».
Šī gada rudenī Aivaram Kalniņam paliktu 85 gadi. Lai skulptūras uzstādīšanas svētkus padarītu daudzkrāsainākus, ierosinu, lai ikviens ogrēnietis – Kalniņa laikabiedrs piemestu pa šķilai atmiņu ugunskurā, atceroties leģendu, personību, Ogres saimnieku Aivaru Kalniņu un iesūtot «Ogres Vēstis Visiem» redakcijā savas atmiņas.
Lai gaiša pavasara piemiņa Aivaram Kalniņam! Lai viņš kā sargeņģelis sargā savu un mūsu visu skaisto, zaļo pilsētu Ogri Daugavas krastos! Lai mums visiem kopā veicas!
Vija Vansoviča, Ogres Goda pilsone, pensionāre