Aivis Strauts: Būris vajadzīgs cilvēka prātam

[ A+ ] /[ A- ]

Aivis Strauts: Būris vajadzīgs cilvēka prātam

Anita Zeiliņa

Aivis Strauts ir mežinieks jau vairākās paaudzēs. «Paldies vectēvam, ka viņš manī radīja interesi par šo profesiju, daudz ko iemācīja. Viņa pēdās es arī esmu aizgājis. Tas ir darbs ar mežu un darbs vidē, kurā – paldies Dievam – nav cilvēku, kurā es esmu kungs un saimnieks, priekšnieks un arī darba darītājs – viss vienā personā,» tā viņš saka sarunas sākumā.

«Kad pabeidzu Ogres meža tehnikumu, vispirms gadu nostrādāju Ventspils mežniecībā, tad aizgāju uz Ances mežniecību. Tur mana apgaita bija blakus ar vectēvu. Apprecējos. Mana pirmā sieva negribēja Kurzemē dzīvot, atbraucām uz Ogri. Te es ilgus gadus nostrādāju Ogres mežniecībā. Tad situācija iegrozījās tā, ka pie Ogres mežus pārņēma Rīgas pilsēta. Paliku tajā pašā apgaitā, kurā visus šos gadus biju mežsargs, bet mainījās mežniecības struktūra. Mēs vairs nebijām Valsts meža dienests, kļuvām par Rīgas meža aģentūru. Pēc laika mūs pārdēvēja par SIA «Rīgas meži». Pēc tam aizgāju strādāt uz Rīgu, bet tāpat biju SIA «Rīgas meži» darbinieks. Šobrīd apgaita man ir – varētu teikt – Rīgas centrā.»

– Kur tad Rīgas centrā ir meži?

– Šis jautājums ir klasika.

– Mežaparks?

– Mežaparks nav manā apgaitā. Par laimi. Jo, neesot rīdziniekam, man būtu grūti tur nodrošināt vajadzīgo kārtību. Tas ir cilvēku ļoti apmeklēts mežs, tur notiek daudz un dažādas aktivitātes. Daudzas nāk arī klāt. Piemēram, pirms Covid laika parādījās UFOGOLF projekts, kurā pēc golfa principiem mētā lidojošos šķīvīšus. Vēl to sauc par disku golfu. Tam visam jānodrošina kāda meža teritorija, un tur ir liela ņemšanās.

Mana apgaita sākas no Bābelīša ezera un beidzas pie Salaspils dārziņiem. Tā sevī ietver gan Šmerļa mežu, gan Biķernieku mežu abās Biķernieku ielas pusēs, gan mežu pie Juglas ezera Juglas ielā. Braucot uz Juglas papīrfarbriku, kur ir upīte Piķurga, vienā pusē ir mans aprūpējamais mežs. Kopumā ilgtermiņā daudzas no šīm vietām paredzētas kā rekreācijas meži, kur cilvēki var iet brīvi atpūsties un justies ērti.

– Cilvēki uz mežu nes un ved atkritumus.

– Atkritumi – tas ir šausmīgi! Laikam jau no iepriekšējiem laikiem tāds tikums. Lai pašam pagalms tīrs, jāmet pāri žogam, tad viss būs kārtībā.

– Rīgas mežos vairāk ir vecie vai jaunatvestie atkritumi?

– Ar vecajiem mēs jau sen esam tikuši galā! Tagad ir atkritumi, kas nāk no kādiem pagrīdes autoservisiem, no privātmājām. Vēl Rīgā ir grūti vai pat neiespējami nodot kompostēšanai paredzētu materiālu. Ja tev Rīgā ir māja, tu pat nedrīksti zarus dedzināt!

– Ko lai iedzīvotāji dara?

– Ļoti labs jautājums. Bet par laimi – šis jautājums nav man.

– Cilvēki netiek ar zariem galā un ved pie jums.

– Jā, arī pie manis. Atved jau ne tikai zarus un lapas, bet – lai būtu komplekts – pie reizes vēl kaut ko izmet.

Rīgas galvenā koku suga ir priede. Aizbraucam uz Tomi un apskatāmies, kāds ir priežu mežs un kādam tam jābūt, un aizbraucam uz Biķernieku mežu apskatīties, kādas priedes ir tur. Paši koki neko daudz neatšķiras – smuki, slaidi, bet problēmas ir ar pamežu, kas apakšā. Tomē neredzēsim ne korintes, ne kļavas, ne ozolus. Tādu koku tur nav! Apakšā ir skaists virsājs, mētrājs. Tur lasām ogas un sēnes. Viens sēņotājs otru redz pat simts metru attālumā. Rīgas pilsētā tā nebūs, jo meža augsne nepārtraukti tiek bagātināta. Augsne ir tāda, ka pēc mežu klasifikācijas, to pat īsti nav kur ielikt, jo zemsedzes un pameža augi ir priežu mežam pilnīgi neraksturīgi.

Rīgas mežos varam atrast daudzus dārza bēgļus, kurus ar kompostējamo materiālu esam ienesuši. Putni arī te palīdz, no apkārtējiem dārziem ienesot jāņogas, upenes. Mežinieka izpratnē mežs ir kļuvis tik nepazīstams, ka vairāk izskatās pēc tāda kā karnevāla.

– Ko jūs te varat palīdzēt?

– Mēs uzvelkam Dona Kihota bruņas (iepriekš obligāti izlasot Migela Servantesa romānu «Dons Kihots») un dodamies cīņā ar nevēlamajām sugām, līdzi ņemot zāģus. Griežam lieko ārā, lai mežs pēc kaut kā izskatītos.

– Un kur jūs paši liekat nozāģētos kokus un nogrieztos krūmus?

– Ir vietas, kur mēs to visu atstājam dabīgai satrūdēšanai. Ja materiāls ir izklaidus, tas notiek diezgan ātri. Viena ziema ar sniegu, un nozāģētais jau ir piespiedies pie zemes un ātri vien satrūd. Zāģēt mēs sākam vēlā rudenī, turpinām ziemā. Pavasarī un putnu ligzdošanas laikā neko tamlīdzīgu cenšamies nedarīt. Tas ir aplam, un mums ir pulka citu darbu: stādīšanas, audžu papildināšanas.

Mēs cenšamies rādīt cilvēkiem priekšzīmi. Atgādinām, ka valstī ir šķiroto atkritumu laukumi, uz kurieni var aizvest lielu daļu vairs nevajadzīgā. Katrs autobraucējs var nodot četras riepas bez maksas. Kāpēc tas nestrādā valstī, kāpēc nestrādā Rīgā, nemācēšu pateikt. Riepas ieliec automašīnā un ved projām! Kāpēc jāved uz mežu, ja vari aizvest uz šķiroto atkritumu laukumu?

– Jūsu apgaitās ir video novērošanas kameras?

– Ir. Palīdz. Parasti gan nedarbus kaunīgi cilvēki veic tumsas aizsegā, pat neizslēdzot automobiļu starmešus. Videokameras ļauj fiksēt izdarīto nevēlamo darbību.

– Sēņotājs, kārtojot savas dabiskās vajadzības, arī var tikt mežā jūsu kameru nofilmēts?

– Var, bet mēs to noteikti neliksim publiski. Ja cilvēkam patīk nokārtoties vietā, kur ir atkritumi un kur gāž atkritumus ārā… Bet nevienu tādu neesmu redzējis. Meklē jau vietas, kur ir tīri un smuki.

Cilvēkam, kurš neko ļaunu mežā negrasās darīt, nav jāuztraucas, ka viņš tiks nofilmēts. Pie mežu masīva ir informācija par video novērošanu.

– Jūsu interesantākais atradums mežā ir…

– Kaķa kaps ar pulētu sarkanā granīta kapakmeni, kurā iegravēta kaķa ģīmetne, dzimšanas un miršanas datumi. Nofotografējām un vedām uz izgāztuvi. Ja mēs ko tādu ļausim darīt, tad Rīgas meži pārvērtīsies par dzīvnieku kapsētu.

Vēl pie atradumiem var pieskaitīt arī katru gadu kādu jaunu bezpajumtnieku, kurš pārvācies šeit uz dzīvi. Bezpajumtnieki ir dažādi. Arī īsti izdzīvotāji. Piemēram, ir vīrs, kuram no PET pudelēm izveidots kaut kas līdzīgs armijas patronjostai. Katrā pudelē iekšā grab kādas vajadzīgas lietas, apģērbs daļēji no dzīvnieku ādas, pats pinkains, bārdains… Bet vispār Rīgas meži pilni ar bezpajumtniekiem. Vasarā viņu ir vairāk, ziemā – kādi septiņi.

Atbildību par šiem mežu iedzīvotājiem prasa no mežsarga un no meža uzņēmuma. Jautājums, uz kuru man neviens nevar atbildēt, kāpēc ar šo jautājumu nenodarbojas sociālie dienesti? Jā, reizēm mežā pie viņiem ierodas policija, ja kāds pasūdzējies par nesakoptu vidi. Patur kādu laiciņu, aizved 20 kilometrus tālāk, bet pēc laika viņi ir atpakaļ. Starp citu, Ogrē arī pietiek bezpajumtnieku…

Sižetus televīzijā par šo problēmu var veidot katru gadu, bet nekas jau nemainās. Nereti atkritumu šādās izdzīvošanas vietās sakrājas tik daudz, ka pats cilvēks vairs nevar izturēt, iet uz citu vietu. Teritoriju pēc viņa mēs satīrām, bet problēma paliek.

– Mežā putniem būri ir vajadzīgi vai lidoņi paši tiek galā?

– Gan, gan. Mežā putnu būri vispirms vajadzīgi pašam cilvēka prātam, viņa dvēselei, jo, būri uzstādot, cilvēks tajā brīdī sajūtas kā labs. Ja būris pareizi pielikts, drošā vietā un ir atbilstošs nākamās paaudzes radīšanai, kāpēc nē? Putns vienkārši pielāgojas. Būris vajadzīgs cilvēka prātam.

Savā teritorijā pašu uzstādītos būrus regulāri tīrām.

– Kādu pieredzi mežu apsaimniekošanā vērts pārņemt no citām valstīm?

– Lepnumu par savu mežsaimniecību. Ja paanalizējam dziļāk, mums ir jaudīgākā mežsaimniecība Eiropā. Mēs esam ļoti zinoši, ļoti varoši un spējīgi izdarīt ļoti daudz ko.

Ogrēnietis Imants Baumanis – lai viņam vieglas smiltis – ir savā mūžā panācis to, ka koku mēs protam izaudzēt ātrāk nekā tas notiek dabā. Runa ir par veco labo ģenētiku un selekciju, kur tiek izvēlēti spēcīgākie sugas īpatņi. No tiem ievāc sēklas. Ogrē ir unikāla sēklu plantācija, kurā ir otrās paaudzes pēcnācēji, kas tiek izmantoti mežu atjaunošanas vajadzībām. Audzējam priedes un egles.

– Pēc mežizstrādes vietā stāda tās pašas sugas kokus vai citus?

– Ir dažādi, bet pārsvarā tās pašas.

Mežizstrādi esam paņēmuši no skandināviem, mežu apsaimniekošanā izmantojam krievu un vācu zinātnieku pieredzi. Visu nosaka meža augsne.

– Meža dzīvnieki jaunaudzēm nodara postījumus?

– Jā, viņiem ar uzrakstu, ka šo nevajag grauzt, nepietiek, tādēļ to skaits ir jāregulē.

– Mežu apsaimniekošana Latvijā. Vairāk sāp sirds vai galva?

– Ja cilvēks pieceļas no krēsla un apskatās apkārt, cik daudz no koka saražotā viņam ir apkārt… Kamēr būs vajadzība pēc koka izstrādājumiem, tikmēr būs koku ciršana. Mežinieks ir kā starpnieks starp koku un cilvēku, kas cenšas visu noturēt līdzsvarā. Mežs ir vajadzīgs augošs, skābekli ražojošs, prātu nomierinošs un daudzreiz izdarošs tā, ka cilvēks sevi drīkst uzskatīt par labāku nekā ir patiesībā.

– Kā ar mizgraužu postījumiem Ogres pusē?

– Ir bijuši, ir un būs. Mežs ir ļoti līdzīgs cilvēku sabiedrībai – ar savām slimībām, vecumiem…

Ja mežā savairojušies kaitēkļi, jaunie koki spēj ar to cīnīties, bet vecie koki vairs nevar.

Vislabāk būtu invadēto koku nocirst, pagaidīt, kamēr kaitēkļi no apkārtnes salien tajā iekšā, un tad aizvest prom. Zāģētavā nav svarīgi, ir tur kāds kukainītis mizā vai nav. Kamēr pati koksne nav bojāta, koks ir derīgs.

Mežu apsaimniekotāji joprojām mācās. Krājam pieredzi, kā pareizi apsaimniekot pilsētas mežus. Ir daudz jautājumu. Lielākā problēma ir, ka pilsētā nedrīkst izzāģēt kailcirtes. Bet kā dabūt zem vecajiem kokiem tās pašas sugas jaunus kociņus? Vecais koks jauno negrib laist savā teritorijā, bet mēs esam sagatavojuši augsni eksperimentiem…

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!