Šogad Lielajā Talkā sakopt un labiekārtot apkārtējo vidi esot devušies aptuveni 190 000 cilvēku, kā rezultātā ir atkārtots 2011.gadā uzstādītais talkas dalībnieku skaita rekords.

Brīvprātīgie šogad aktīvi rosījušies ne vien 1750 apstiprinātajās talkas vietās, bet arī ārpus tām. Sakoptas gan ceļmalas un meži, gan māju pagalmi un kāpņu telpas. Liela daļa talkotāju strādāja arī savos mazdārziņos, piemājas saimniecībās, rūpējoties par savu «alma mater» (māti barotāju). Pēc paveiktā darba ikvienam čaklajam rūķītim ir liela gandarījuma sajūta, bet es aizdomājos – kāpēc tik bieži gribas vērties debesīs? Paēdis taču nebūsi. Tātad ir kaut kas tajā zilgajā debesu jumā, ko ģeogrāfi pavisam prasti (lasi: zemiski) sauc par atmosfēru, turklāt sagriežot to četrās strēmelēs kā cauraugušu speķi: troposfēra, stratosfēra, mezosfēra, termosfēra.

Kāpēc zvaigžņota nakts neviļus met galvu augšup, un es uz brīdi aizmirstu to, ko neaizmirstu nekad – savu mirklīgo elpu. Arī Mēness nereti liek bailēs samulst, jo pēkšņi nesaprotu, kur atrodos. Ja nu stāvu viņa zagtajā gaismā un lūkojos uz tālu, tālu planētu Zemi? Varbūt debesis aicināt aicina padomāt par savu garu, tas, protams, ir radniecīgs brīvam gaisam, nevis nocietinātai zemei.

Neko darīt, ja es gribu ēst, visvairāk man jāpabaro savs gars, vēlāk, iespējams, sapratīšu, kas šī vēlme bija – izsalkums vai rijība.

Skat, cik bērzi daiļrunīgi – viņu baltums, tuvojoties zemei, paliek arvien nebaltāks, kraupaināks, līdz beidzot pati pamatne kļūst pavisam melna, neskūtajā ķērpju bārdā ložņā tikpat melni bezspārnu kukaiņi.

Zeme – mana «alma mater», bet kāpēc zeme? Galu galā saule, dzīvības avots, plūst debesu gultnē. Viņas dievišķais ceļš sasilda nosalušās debesis, gluži tāpat kā lietus atvēsina. Tieši saule un lietus ir «alma mater». Saule – dzīvības elpa, lietus – auglības sēkla, ko apglabā zeme.

Atkal un atkal skatos augšup un nemaz nebaidos no tā brīža, kad sajutīšu vieglo debess paklāju zem kājām.

Uldis Prancāns