Arī nākamā diena pēc vēlēšanām būs diena

[ A+ ] /[ A- ]

Nomelnošanas kārību šajā pirmsvēlēšanu kampaņā esot mazāk. Bet diez vai. Jo smalku un pavisam neizvēlīgu kodienu netrūkst. Ar to grūto saprašanu, ka pie valsts vadības galda var sanākt sēdēt arī vecajiem mugurā dūrējiem.

Kur vairāk politisko tehnologu, tur mazāk ētikas un citu dvēselisku smalkumu. Visiem taču zināms, ka augstākā ranga politiskie korifeji savas priekšvēlēšanu pozas neveido paši. Bet, ja veidotu, tad diezin vai kaut kas mainītos. Jo nemitīgā iekošanas indeve dažam labam gluži vai piedienīga vestes izgriezumam un šlipsei, kura, kā izrādās, arī mēdzot simbolizēt un čukstus ziņot par piederību kādai slepenai kastai. Bet nabaga ētikai vēl jāiztur pēdējais izrāviens līdz vēlēšanu urnu purināšanas mirklim, kad vecie cīņu biedri un naidnieki aizturēs elpu – būt vai nebūt. Jo aptauju prognozes ar kājām gaisā var apgriezties jau balsu skaitīšanas pusceļā. Bet jādzīvo tālāk būs tik un tā…

Pat klibošanas kaiti neizmēda

Droši vien visiem jau no bērna kājas zināms, ka ņirgāties par ļaužu fiziskajiem vai garīgajiem trūkumiem neklājas. Un cilvēkbērnus ar speciālām vajadzībām par kropļiem parasti neapsaukā. Arī daiļliteratūrā ārējā izskata nepilnības galvenokārt kalpo tēla nepievilcīgā rakstura un tam piederošo  īpašību atsegšanai, nevis aizvainojošām ņirgām. Pietāte pret dzīves pabērniem ir viena no retajām ētikas kategorijām, kas samērā labi iesakņojusies arī tajā sabiedrības daļā, kura sarunvalodas izteicienos pagalam neizvēlīga. Bet politiskās manieres reizēm spējīgas pat ielas huligānismu pušu sist.

Esam savulaik mācīti, ka visas profesijas cienījamas un ka visi amati godā ceļami. Arī grāmatvedis nav izņēmums. Man kā impulsīvas dabas cilvēkam pret grāmatvežiem izveidojusies sevišķa cieņa. Jo šī savdabīgā un saliedētā cunfte visvairāk radusi taisnību pamatot ar argumentiem, nevis mirkļa uzplaiksnījumiem vai neapvaldītu jūtu klaigām. Jo grāmatvežu valodā vairāk runā loģika, neapgāžami skaitļi un no tiem izrietoši neapstrīdami secinājumi. Tāpēc brīnos, kāpēc, piemēram, tagadējam Ministru prezidentam un arī premjera kandidātam no Vienotības saraksta – uzmācīgā un nievājošā kārtā grāmatveža talants tiek karināts kā apkaunojošākā birka vai pat cilvēciskuma trūkums. Bet reklāmas rullītī ieskicētās brilles ar attiecīga teksta un zemteksta ironiju par grāmatveža nelāgo dabu vedina šo to pajautāt. Piemēram. Ja premjera kandidāts būtu invalīds, tad viņa kariķējamajā simbolu rāmītī zīmētu kruķus? Ja par varītēm saniezējies iekost, tad tas darāms tik nožēlojami un lēti? Un, ja grāmatveži politiķu augstprātīgajās acīs ir vien sausi un neattīstīti pajoliņi, tad kas šo smējēju vietā skaitļos un rēķinās?

Neveiksmīgo jokdarību vietā figurē arī tik nekautrīgi mājieni, ka būtu uztverami kā apvainojumi, ja vien parupjo rēcienu adresātam nebūtu skaidrs, ka darīšana ar prastākām ņirgām. Jo kā lai citādi vērtē valdības vadītājam tēmētus mājienus ar frāzēm – «smagos noziegumos pagaidām neapsūdzētais Valdis Dombrovskis», «Latvija pieredzējusi Kirhenšteinu. Nu Latvija piedzīvo Dombrovski.» Vēl maziskāka šķiet rakņāšanās tajās politiķu dzīves lappusēs, par kurām kādu vainot, maigi sakot, nav ētiski. Kā, piemēram, Aināra Šlesera (lai kā viņš kādam arī nepatiktu) gadījumā, kad cilvēkam teju vai piesien nepareizu piedzimšanu nepareizā ģimenē…

Ne vien ar cerību, bet arī rīcību

Šķiet, ka lielāka ļaunuma par partejiskiem kašķiem Latvijas valstij vairs nevar būt. Kā loģisks iznākums tas vēsturē jau reizi piedzīvots – 1934.gadā. Bet visiem politiskajiem spēkiem būtu jāsaprot, ka otra Ulmaņa apvērsuma nebūs. Toties, ja partejiskais savtīgums un tā raisītā patvaļa neapzināsies (un diez vai apzināsies) sevis piekopto strupceļu, gadu desmitu lolotā partokrātija nepaliks nesodīta un sabruks agri vai vēlu. Skaidrs, ka satricinājumus nevēlas neviens, tāpēc pēc vēlēšanām pašas varas interesēs būtu paļauties uz veselo saprātu un veselīgu saliedēšanos valsts labā, jo absolūtu uzvaru (ar 51 balsi Saeimā) nesvinēs neviena partija vai to apvienība…

Neesmu gaišreģis, bet, domājams, ka politisko vairākumu Saeimā atkal iegūs jau pie varas esošās partijas. Kuras nevarēs atļauties starptautiskā aizņēmuma grēku mūžīgi piešūt Dombrovskim, kas itin lipīgi jau īstenojies, aizmirstot to liktenīgo Godmaņa valdības un parlamenta nakti, kad izšķīrās – vai nu valsts maksātnespēja vai aizņēmums… Kad, starp citu, Dombrovskis vēl atradās Briselē un nepateicīgā vara pie viņa kājām vēl nebija to ļaužu nosviesta, kuri sevis izlietā ūdens smalstīšanu tagad uzveļ citiem… Un šajā sakarā plaši skandinātā un netaisnīgi piedēvētā klanīšanās starptautisko aizdevēju priekšā varētu būt arī vietā, ja vien kāds varētu uzrādīt tādu politisku spēku, kura rīcībā būtu tā burvju nūjiņa, kuras pavadā visi piesauktie finanšu donori dancotu, uz augšu palēkdamies…

Kas atliek? Cerēt uz grūti iedomājamo, bet ne neiespējamo. Ka politiskie spēki par primāro beidzot (!) virzīs valstisko, nevis partejisko. Citādi tautvaldībai kā demokrātijas augstākajai varai un tautas interešu sargam jāmobilizējas ne vien partokrātijas pārmāktās Saeimas atlaišanai, bet arī tam politiskam uzstādījumam, lai tautas vara spētu ietekmīgi un operatīvi izpausties visu četru gadu garumā, nevis reizi četros gados….