Ar pateicību ārsti Brigitu Ārgali atceroties  

[ A+ ] /[ A- ]

Piemiņa

Ar pateicību ārsti Brigitu Ārgali atceroties  

Jānis Arvīds Plaudis

2021.gada 11.decembrī mūžībā aizgājusi bijusī Ogres poliklīnikas vadītāja, ārste Brigita Ārgale. Viņas vārds ierakstīts Ogres slimnīcas un visas pilsētas vēsturē, kā arī mediķu un iedzīvotāju atmiņās.

Regīna Neilande, SIA «Ogres rajona slimnīca» galvenā ārste: «Brigita Ārgale aizrāvās ar tūrismu un pastaigām. Ogres rajona poliklīnikas un slimnīcas darbiniekiem tika rīkotas kopējas pastaigas un iepazīšanās ar Ogres novadu. Vienu reizi nedēļā – parasti svētdienās – ģimenes ar vīriem, ar bērniem un suņiem staigāja visas kopā līdz pat 20 kilometriem. Bija ļoti jauki. Gājām gan ziemā, gan vasarā.

Tie bija pagājušā gadsimta septiņdesmitie – astoņdesmitie gadi. Atceros, ka mēs visi kopā braucām  uz Tallinu, jo mums bija sadraudzība ar igauņu pašvaldību (toreizējo rajonu) līmenī.»

Paldies par interesantajiem pārgājieniem un braucieniem jāsaka ne tikai B.Ārgalei, bet arī toreizējai Ogres poliklīnikas galvenajai māsai Broņislavai Veigulei. Arī viņa rūpējās par interesantiem pasākumiem. «Laba sadarbība mediķiem bija ar toreizējo Ogres Trikotāžas kombinātu. Čaklākie Trikotāžas kombināta gājēji ar lielāko noieto kilometru skaitu saņēma balvas. Piemēram, lakatiņus. Bija interesanti,» atzīst R.Neilande.

Aina Dubova, kādreizējā iecirkņa medicīnas māsa Ogres rajona poliklīnikā, dakteres Ārgales vadībā strādājusi jau tad, kad poliklīnika vēl bija Krasta ielā un, lai tiktu pie medicīnas darbiniekiem, pacientiem pirms apskates bija jāiztur veselības pārbaude – pa kāpnēm jāuzkāpj itin stāvā kalniņā.

Ne visi aizdusas un citu problēmu dēļ viegli spēja tikt pie iecerētā speciālista, tādēļ jaunās poliklīnikas ēkas Miera ielā atklāšana bija svētki. Kāpnes pie ieejas te gan bija, bet kāpējiem draudzīgos augstumos.

Jauno Ogres poliklīnikas ēku atklāja 1973.gadā. Ko jaunas ēkas celtniecība padomju gados prasīja no iestādes vadītājiem, zina tie, kuri tam visam izgājuši cauri. Plāni, pretplāni, budžeti un deficīti.

Iespējams, ka Aina Dubova ir viena no ne tik daudzajiem, ar kuriem 2021.gada decembrī vēl paspēja parunāties B.Ārgale.

«Tas bija 1.decembrī. Viņa jutās sagurusi. Parunājām, tad teica, ka miegs nākot, tādēļ atvadījāmies līdz citai reizei. Bet cita reize vairs nepienāca,» teic A.Dubova, piebilstot, ka atmiņā no kādreizējās poliklīnikas vadītājas paliks arī gadījums 1.maija demonstrācijā. Tas noticis vēl tajos laikos, kad labas preces bija grūti dabūt. Vadītāja lepna, jo viņai jauns melnbalti rūtains mētelis, bet kādu emociju gammu sejā varējis ieraudzīt, kad atklājās, ka svētku gājienā viņa nav vienīgā dāma tādā apģērbā…

 

Spēja, kas visvairāk vajadzīga ārstam

Signe Kaktiņa, ģimenes ārste, labi atceras 1979.gada 1.augustu, kad pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas neilgu laiku pirms sava otrā bērna dzimšanas nākusi stāties darbā Ogres rajona poliklīnikā. Tad viss bija stingri, darbavietas konkrētas un bez iebildēm. Pēc neilga laika – 6.augustā – Signe jau bija divu bērnu mamma.

«Gripas epidēmijas laikā rekords man ir 45 mājas vizītes dienā,» stāsta S.Kaktiņa. «Tolaik es to varēju un izdarīju, jo terapeiti joņoja uz visām pusēm. Kur sūtīja, kur bija jāiet, tur gāja. Vēlāk, kad iecirkņa terapeita statusu nomainīju uz ģimenes ārsta praksi, Brigita Ārgale atnāca pie manis uz Tīnūžu ielu apskatīties, kā man iet. Tas bija ļoti patīkami. Izrādīju savas prakses telpas. Izskatījās, ka patika.»

B.Ārgales iesākto Ogres rajona slimnīcas galvenā ārsta vietnieka poliklīnikas vadītāja amatā turpināja Ēvalds Pastars. Viņš kā ķirurgs un urologs garās pārdomās neiesaistās. Jautāts par atmiņām par bijušo kolēģi, atbild īsi un konkrēti: «Attiecības mums bija labas!» un «Viss, kas notiek, tas notiek…»

Interesentiem varbūt vēl saglabājies toreizējā Ogres rajona laikraksts «Padomju Ceļš», kur žurnālistes Līgas Treznovskas 1983.gada 28.aprīļa rakstā «Ikdienā nepazaudētās zvaigznes» cita starpā ir šāds teksts: «Brigitai Ārgalei piemīt spēja, kas visvairāk vajadzīga ārstam – liela cilvēcība, prasme uzklausīt, palīdzēt, nepaiet garām, iedziļināties citu cilvēku pārdzīvojumos un sāpēs. Tāpēc arī viņai daudz draugu – gan tuvu, gan tālu.»

 

Poliklīnikas ēka bija kalnā

Dzidra Eiduka, neiroloģe: «Zinu, ka Brigita Ārgale beigusi Rīgas Medicīnas institūtu 1957.gadā, nosūtīta uz Jaunjelgavas slimnīcu, bet tā kā 1956.gadā topošā daktere apprecējusies ar Jumpravas mežkopi, tad nosūtīta darbā uz Ogres slimnīcu, kuru tolaik vadījis dakteris Rama. Pēc profesijas ķirurgs. Tolaik Ogres slimnīcas nodaļas bija izkliedētas pa vairākām vietām atsevišķās savrupmājās. Terapijas nodaļa (tāda rozā māja) savulaik bija tur, kur pēc tam grēdās krāva malku slimnīcas apkurei, kad ēku nojauca. Ar laiku Brigita Ārgale kļuva par Terapijas nodaļas vadītāju.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā ambulatorā aprūpe bija privāta. Ja kaut ko vajadzēja operēt, tad veda uz Sarkanā krusta slimnīcu Rīgā. Poliklīnika tolaik atradās Brīvības ielā, piekalnītē, nedaudz nost no ielas, starp pasta un bijušo Sadzīves pakalpojumu ēku. Tur strādāja arī B.Ārgale. Apstākļi bija visai saspiesti: rakstāmgalds, turpat kušete. Poliklīnikā pacientus pieņēma ķirurgs un iekšķīgie ārsti. No 1966.gada ambulatorais dienests Ogrē pārcēlās uz Krasta ielu 7/9.»

Kad par ambulatorā dienesta vadītāju Krasta ielas mājā ieceļ B.Ārgali, darbs slimnīcā tiek atstāts.

«Vienmēr esmu brīnījusies, kā tajā ēkā varēja satilpt visi dienesti, rentgena laborantus, filmu attīstīšanu, šauros speciālistu – okulistu, ausu-kakla un deguna ārstu – un visus citus ieskaitot. Jābrīnās bija arī par to, kā pacienti ar lauztām kājām pa to augsto kalnu tika augšā pie ķirurga? Apstākļi tur bija dramatiski,» tā toreizējo situāciju vērtē Dz. Eiduka, kura Ogrē sākusi strādāt 1967.gadā.

Poliklīnikas ēka bija kalnā, bet ielas otrā pusē čaloja Ogres upe. Vasarās siena laikā pacientu reizumis bija maz, tad arī mediķis varēja pa kāpnēm nokāpt pie ūdens un kādu brītiņu pasauļoties, kamēr reģistratore kalna galā nesauca atpakaļ pie darba.

 

Lai cilvēkiem būtu labi

«Vecajā poliklīnikā bija ļoti draudzīgs kolektīvs, ļoti izpalīdzīga un labestīga gaisotne. Es biju atnākusi no Rīgas, no Maskavas forštates, Ogre man tajā laikā šķita kā paradīze. Brigita Ārgale bija ļoti stingra vadītāja. Principiāla. Ļoti stingra. Un ļoti godprātīga. Gripas epidēmiju laikā nekāda slimnieka neapkalpošana nevarēja būt! Šauros speciālistus noņēma no pieņemšanas un sūtīja pa mājas vizītēm. Ar kājām uz Pārogri un Jaunogri. Kā nu kurš ārsts varēja, tā gāja…» stāsta neiroloģe.

Jaunās poliklīnikas ēkas projekts pamatā bija kā tipveida projekts – tāds pats kā Salaspilī un Talsos, bet ogrēniešiem poliklīnikas vadītāja izcīnījusi vairākus uzlabojumus.

«Jaunas poliklīnikas izveide bija Brigitas Ārgales sapnis,» atceras Dz.Eiduka. «Ēku atklāja 1973.gada aprīlī ar lielām un plašām svinībām. Ogres poliklīnika ir – varētu teikt – kā piemineklis viņas dzīvei.»

Netālu no poliklīnikas bijusi arī strūklaka, kuru vietējiem iedzīvotājiem un citiem par prieku ieslēguši tad, kad uz medicīnas iestādes pusi devušies kādi augsti viesi.

Ogres poliklīnikā viesojušies arī mākslinieki. Mākslinieku darbi bija apskatāmi ne tikai konferenču zālē, bet arī koridoros. Mākslinieku savienības goda raksti pasniegti vadītājai kā atzinība par gleznu un grafiku popularizēšanu.

Dz.Eiduka ir pārliecināta, ka B.Ārgale vienmēr sekojusi latīņu teicienam «Salus aegroti suprema lex» (Pacienta labklājība ir augstākais likums). «Viņa gribēja, lai cilvēkiem būtu labi. Tādas ir manas atmiņas,» piebilst Dz.Eiduka sarunas noslēgumā.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!