Lielvārdes novada Lēdmanes pagasta zemnieku saimniecības «Āres» struktūrvienība ir pirms četriem gadiem «Vecavotos» ierīkotā šūšanas darbnīca, kurā strādā un visnotaļ daudzveidīgus klientu, arī garīdznieku, pasūtījumus operatīvi un skaisti izpilda Diāna Liepkalne.
Diāna un viņas vīrs Uģis dzimuši, auguši un skolojušies Ogrē. Drīz atzīmēs sudrabkāzas. Ģimenē trīs dēli. Gatis pēc Ogres Amatniecības vidusskolas absolvēšanas apguvis reklāmas dizainera specialitāti, pagaidām gan liek bruģi; Nauris šogad pabeigs Būvamatniecības vidusskolu Rīgā un praksi aizvadīs, remontējot ģimenes māju, savukārt Jānis mācās Lēdmanes pamatskolas 8.klasē.
Bijušie ogrēnieši nenožēlo, ka pilsētu nomainījuši pret laukiem. Lai stiprinātu vecākā dēla veselību, ārsti ieteica lauku vidi, kuras dziedinošo ietekmi papildinātu kazas piens. Nu zemnieku saimniecībā «Āres» ir ne tikai kaziņas, bet arī truši, vistu saime, 20 hektāri zemes un dārzs ar saviem tīrasiņu labumiem. Kādu laiku Liepkalni audzēja dekoratīvos stādus. Tagad Rīgas Tirdzniecības tehnikuma pārtikas prečziņus beigusī Diāna sevi nevar iedomāties bez šūšanas. Uģis strādāja apsardzē, bet šobrīd ir bezdarbnieks. Viņa lielākā aizraušanās – fotografēšana. Svece zem pūra turēta netiek – jau organizētas personālizstādes Lēdmanē un Lielvārdē. Uģis ir oficiāls Lēdmanes pagasta sieviešu vokālā ansambļa «Stari» paparaci. Knipsēšanas aparāts vienmēr līdzi. Kāpēc neieiemūžināt aktuālus notikumus, dažādus pasākumus, skaistu sēni, pirms nazis nav skāris tās kaklu, vai līganu rudzu lauku ar rudzupuķu naivi zilajām acīm? Nākotnē Uģis un Diāna domā strādāt blakus – aiz šūšanas darbnīcas sienas atrodas brīva telpa, kur varētu ierīkot foto salonu.
No vienkārša lauku cilvēka līdz katoļu baznīcas priesterim
«Pati nezinu, kāpēc izvēlējos pārtikas prečziņus,» smaida Diāna. «Šūšanas prieku mantoju no vecmāmiņas. Kopš agrām bērnu dienām ļoti centos apgūt smalko un pacietīgo arodu. Pēc klusuma perioda tīņu gados šujamadatas indeve atkal bija klāt. Nenovērtējamu pieredzi saņēmu, četrus gadus strādājot Innas Jeršovas vadītajā Ogres firmā «VI un Co». Arodskola man neatklātu visas šūšanas nianses. Daudz mācījos no kļūdām. Sekoja darbs Lielvārdē, palīdzot kolēģei Inārai Dumpei, kā arī pasūtījumu izpilde mājās – kilometra attālumā no centra. Kad radās iespēja dibināt šūšanas cehu, to arī izdarīju. Cilvēki mani zināja, nu biju ērtāk sasniedzama. Pamazām pieauga klientu skaits, un «aizgāja» ķēdes reakcija. Iesākumā laboju un izšuvu kostīmus dāmām, bikses kungiem, ikdienas, svētku un kāzu apģērbus.
Īpašs stāsts ir sadarbība ar garīdzniekiem. Vispirms pie manis ieradās Ogres Svētā Meinarda katoļu baznīcas diakons Renārs Circenis un pasūtīja altāra sedziņas. Pēc tam iepazinu Suntažu Romas katoļu draudzes Vissvētākās Trīsvienības baznīcas mācītāju Emīlu Krupeņikovu. Viņam izšuvu kreklu, albi (katoļu un anglikāņu garīdznieku balts liturģiskais apakšģērbs), komžu (katoļu priesteru melns uzsvārcis virs albes), kā arī sutanu (mācītāju tērps (brunči), ko viņi valkā ārpus dievkalpojuma laika). Tāpat pāris tērpa sastāvdaļu (tai skaitā stolu – ap pleciem liekamu mežģīņu un auduma šalli) izšuvu Ogres Svētā Meinarda katoļu baznīcas prāvestam Konstantīnam Bojāram. Internetā esmu ielikusi savu sadarbības sludinājumu par garīdznieku tērpa izšūšanu un ceru uz atsaucību. Cik zinu, bez manis garīdznieku tērpus šuj (vai šuva) vienīgi karmelītmāsas no Gulbenes. Pārsvarā standarta apģērbi tiek ievesti no Polijas, tomēr cilvēkiem bieži vien gribas kaut ko tieši viņa gaumē veidotu, turklāt lētāku.»
Nenormētā darba laikā top nenormēti izstrādājumi
D. Liepkalnes darba diena ilgst no pulksten 9 līdz 18. Protams, šuvējai, tāpat kā frizierei, nereti iznāk strādāt ilgāk, jo klienti kļūst sevišķi aktīvi, tuvojoties dažādiem pasākumiem, svētkiem, notikumiem. Tad nākas ņemt talkā arī nakts stundas. Vistuvākā Diānai ir tekstilšūšana. Fotoalbumos redzami Uģa iemūžinātie šedevri – gaumīgi «apģērbti» krēsli, dārza galdi, krēsliņi, oriģināli karotīšu ieliekamie maisiņi, no rāvējslēdzējiem sašūtas, vienā garā «jostā» izvēršamas, vairāku krāsu rokassomiņas utt. Lai visu izdarītu godam, vajadzīga laba tehnika – meistarei ir trīs šujmašīnas, divi overloki, kas apstrādā vīlītes, pogcaurumu, plakanšuves mašīnas un kniežu «sitamais». Gadu gaitā iepirktā lietotā tehnika reizēm niķojas. Tad izpalīdz vīrs, kurš iztīra, saeļļo un saremontē. Arī apjomīgais un ērtais darba galds ir Uģa roku darbs. Darbnīcā jauns šķiet tikai gludeklis. Ļoti nepieciešama būtu izšūšanas mašīna ar visām datorprogrammām. Tad varētu radīt ornātu – greznu katoļu baznīcas kulta kalpotāju liturģisko tērpu. Diemžēl «lepnās amerikānietes» cena ap 13 000 latu.
Kad šūšana piegriežas līdz brošai…
Garas stundas sēdēt pie šujmašīnas, audumiem un sīksīkām detaļām nav viegli. «Kad šūšana piegriežas līdz brošai, vislabākais risinājums ir dziesma,» smej Diāna. Jau 13 gadus viņa ir Lēdmanes pagasta žilbinošā sieviešu vokālā ansambļa «Stari» dalībniece. Vadītājas, skaistu dziesmu autores Ineses Neretas un koncertmeistares Rutas Rudzītes iedvesmotas, Lēdmanes dāmas guvušas lieliskus panākumus, uzstājoties uz lielākām un mazākām skatuvēm. Pērn starp vairākiem simtiem sieviešu vokālo ansambļu izdziedājušas trešo vietu valstī. Protams, ugunīgos «Starus» nedegošos kostīmos apģērbj Diāna. Tāpat arī kori «Lēdmane», kura sastāvā pati dzied. Jaunākie uzdevumi – sašūt tērpus Lauberes pagasta deju kolektīvam un nesen dibinātās Lēdmanes dāmu deju studijas dalībniecēm.
Foto no personiskā arhīva un Ulda Prancāna foto