Arī sagaidot simtgadi, ogresgalieša Antona Petkeviča dzīvesprieks nav zudis

[ A+ ] /[ A- ]

Arī sagaidot simtgadi, ogresgalieša Antona Petkeviča dzīvesprieks nav zudis

Dzintra Dzene

Ogresgalietis Antons Petkevičs šodien, 2.oktobrī, svin savu 100.dzimšanas dienu! Viņa mūžs nav bijis viegls, jo kopš bērnības vajadzēja smagi strādāt, piedzīvots arī Otrais Pasaules karš, pēckara bada gadi. Tomēr Antons nekad nav zaudējis dzīvesprieku un optimismu, arī tagad viņš televīzijā seko līdzi notikumiem valstī, labprāt lasa laikrakstus un grāmatas, turklāt bez brillēm, arī par dzirdi nesūdzas. Viņš jūtas savas meitas Jeļenas Ūdres, mazbērnu un mazmazbērnu mīlēts, lolots un aprūpēts.

Sirmais, bet joprojām staltais kungs gatavojas 100 gadu svinībām, ko atzīmēs ģimenes un draugu lokā. Viņš joprojām pats tiek galā ar ikdienas gaitām. Pie smaga darba radušās rokas vēlas darboties, arī neraugoties uz gadsimta vecumu, un viņš labprāt dodas piemājas dārzā vismaz salasīt rudens ābolus.

Skolas vietā – ganu gaitas

Antons Petkevičs dzimis Vitebskas apgabalā, tolaik Polijas, tagad Baltkrievijas teritorijā, kur pagājusi bērnība un jaunības gadi. Ļoti agri, kad Antonam bija tikai pusotrs gads, aizsaulē devās mamma, un zēnu faktiski audzināja vecākā māsa. Septiņu gadu vecumā viņš nevis sēdās skolas solā, bet gāja ganu gaitās. Skolā Antons mācījies vien četrus gadus. Jaunībā strādājis lauksaimniecībā pie saimnieka, tad sākās Otrais Pasaules karš, kuru viņš aizvadīja poļu armijas sastāvā un mājās atgriezās neskarts. Dzimtenē sastapta arī mūža mīlestība Viktorija, ar kuru gredzenus abi vienaudži mija 21 gada vecumā. Pēc kara Antonam piedāvāts dzīvoklis Polijā, bet viņš atgriezās dzimtajā pusē un sāka strādāt par mežsargu. Tolaik brālis bija pārcēlies uz Latviju, uz Jelgavas novadu, un 1960.gadā arī Antona ģimene, brāļa vilināta, pārcēlās uz Latviju.

Ir jāstrādā!

Ogresgala pagastu Antons par savām mājām sauc kopš 1963.gada. Te bija iespēja saņemt apbūves gabalu, un, būdams pēc profesijas celtnieks, viņš savām rokām  uzcēla ģimenes māju. Ogresgalā aizvadīti aktīvākie un skaistākie dzīves gadi, strādājot celtniecībā, rūpējoties par mājas soli un trim bērniem – divām meitām un dēlu, kurš diemžēl jau pirms tēva devies tai saulē. Pirms 14 gadiem zemes klēpī guldīta arī Viktorija, ar kuru laulībā aizvadīti vairāk nekā 60 gadi. Antons visu mūžu nostrādājis celtniecībā, cēlis gan Ogresgala pagasta kultūras namu, gan skolu, gan daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, uzcēlis arī vairākas privātmājas, iemācījies mūrēt krāsnis. Pratis visus darbus, strādājis, arī jau būdams pensijā. Par savu darbu saņēmis ne vienu vien pateicību un prēmiju. Antons atceras kādu gadījumu, kad, liekot mājai jumtu, no tā nenokāpis pat trīs diennaktis. «Nestrādāsi, neko arī nesaņemsi, ir jāstrādā!» pārliecināts Antons.

Meitas un mazmeitas mīlēts un aprūpēts, vecumdienas viņš aizvada paša celtajā mājā. Bieži viesis pie tēva un vectēva ir arī vecākā meita un viņas dēli – Jānis un Tālis. Īpašs prieks Antonam par četriem mamazbērniem. Vecākais mazmazdēls jau mācās vidusskolā, bet jaunākajai mazmazmeitiņai ir tikai trīs gadiņi.

Visu rakstu lasiet 2.oktobra „OVV”.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet!

Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!