{jcomments on}

Šogad 16.marts pagāja salīdzinoši mierīgās sadursmēs starp dažādi domājošiem ļaudīm… Katram sava taisnība, kuru vairs nepārkalt. Vēstures griežos latvieši tika ierauti abās karojošajās pusēs. Leģionāri ticēja, ka cīnās par brīvu Latviju, lai gan nacistu plānos tas neietilpa.

Taurupes pagasta Lakstenē dzīvo leģionārs, 15.divīzijas pārstāvis Arvīds Ozoliņš. Viņš dzimis 1925.gada 12.martā (nav tālu 16.marts, kurš, pēc bijušā karotāja domām, būtu jāļauj atzīmēt arī turpmāk – tā ir piemiņas diena) Rīgas apriņķa Ķeipenes pagasta «Lapiņu» mājās Latvijas atbrīvotāju ģimenē. Tēvs ieguva zemi kā Brīvības cīņu dalībnieks. Skolojās Arvīds dzimtajā Ķeipenē un arī Madlienā. 1940./41.gada represijas vidējo zemnieku saimi neskāra. Jauneklis strādāja saimniecībā kopā ar tēvu. 1944.gada aprīlī viņš no darba pārvaldes priekšsēdētāja dzirdēja frāzi – uz tevi vietējie ļaudis greizi skatās. Arvīds bija izvairījies no darba dienesta un vēlējās Ķeipenes Patērētāju biedrībā strādāt par šofera palīgu un krāvēju. Liktenis lēma citādi, pēc neilgas pienākumu veikšanas 1944.gada 3.jūlijā sekoja pavēste ierasties Rīgā iesaukšanas punktā uz veselības pārbaudi. Pase tika atņemta un izdots dokuments, kas apliecināja nosūtījumu uz prettanku daļu. Pēc īsas uzturēšanās stingri apsargātā Raiņa ģimnāzijā sekoja maršs orķestra pavadījumā līdz Zemitāna stacijai. No turienes ceļš tika turpināts lopu vagonos uz Priekuļiem. Kopā ar Arvīdu bija novadnieki no Plāteres Arvīds Ivansons un Andrejs Liepiņš.

Likteņgaitu ceļa sākums

Pēc apmācību nometnes atkal uz Rīgu, kur Daugavmalā jau gaidīja kuģis. 15.divīzijas kareivji devās pildīt kaujas uzdevumus Rietumeiropā. Galamērķis Danciga. Attālinoties no krasta, latvieši kopīgi nodziedāja «Dievs, svētī Latviju». Kuģi pavadīja sešas jūras ātrlaivas. Vienubrīd tika manīta zemūdene, taču viss beidzās laimīgi. No Dancigas vīrus nogādāja Pomerānijā pie vācu robežām. Sekoja apmācības līdz 1944.gada novembrim, pieņemts zvērests latviešu valodā, savukārt komandas tika dotas vāciski. A. Ozoliņu iecēla par vada komandieri un ziņnesi. Tiešais komandieris bija Voldemārs Aspers. Sākās dienests 15.divīzijas 32. pulka 13. rotā. Drīz vien notika kaujas pie Nakelas pilsētas. Turpinājumā no Dancigas jādodas aizstāvēt Berlīni, taču laika apstākļi jūrā nebija labvēlīgi. Divi latviešu vadi tika ieskaitīti 44.vācu divīzijas sastāvā.

Kara gaitas, gūsts un lēģeris

«Vācieši latvju zēnus sūtīja uz priekšējām frontes līnijām,» atceras sirmais leģionārs. «Dažkārt naktīs bija tā – krievi mūs izgaismo un redz, bet mēs viņus nē. Nācās atkāpties nezināmā virzienā. Karojām pie Kolbergas. 1945.gada 26.marta rītā sākās padomju karaspēka ģenerāluzbrukums un mūs ieslēdza Dancigas «katlā». Kaujas nav aprakstāmas, «strādāja» visas ieroču šķiras gan uzbrucējiem, gan aizstāvjiem. Man laimējās palikt dzīvam. Atkāpāmies uz Dancigu, vācu karavīriem izdevās izvairīties no gūsta, bet mūs, 30 latviešus, ielenca. 1.aprīlī pacēlām balto karogu, jo krievu karavadoņa Georgija Žukova armijas pārsvars bija nomācošs. Mūs aizveda uz nopratināšanu komandpunktā, bet tad pēkšņi nogādāja nelielā pļaviņā, kur bija izrakta bedre, un tās malā stāvēja krievu zaldāti ar automātiem rokās. Manam kolēģim Ernestam Rezgalam bija paslēpta ‘Valtera’ tipa pistole. Nolēmām izraisīt paniku un mirt ar godu, taču piepeši mums tuvojās augsta ranga virsnieks, auļojot uz balta zirga. Šāvēji «nostiepās» militārā stājā, virsnieks deva pavēli doties atpakaļ. Nokļuvām Noištates cietumā, kura priekšnieks, polis pēc tautības, runāja skaidrā latviešu mēlē. Izrādās – kādreiz bijis laukstrādnieks Jelgavas pusē. Viņš mūs uzcienāja ar maizi un auksto gaļu, cietuma durvis stāvēja atvērtas, bet bēgt mums neieteica – nekur tālu netiksiet. Pēc Noištates mūs pievienoja civilajai kolonai un ievietoja poļu armijas kazarmās Grandencas pilsētā. Tur es smagi saslimu un pavadīju bezsamaņā 20 dienas. Pēc nopratināšanas latviešiem piešķīra 58.pantu – dzimtenes nodevība. 1945.gada septembrī mūs nosauca par tovariščiem un teica, ka jābrauc uz mājām. Mājas bija plašā Padomju Savienība…Lopu vagonos uzturējāmies veselu mēnesi, līdz nonācām Komi apgabala lēģerī. Tur iepazinos ar Brestas cietokšņa aizstāvi, vecāko leitnantu Potapenko, kurš kara sākumā krita vācu gūstā. Lēģerī strādāju par iekšējo asinizatoru. Potapenko ieteica uzrakstīt apžēlošanas lūgumu. Es, protams, nezināju, ka tie cilvēki, kuri nebija padomju pilsoņi līdz 1939.gada 1.septembrim (2.pasaules kara sākumam) nav atbildīgi par valsts nodevību. No Komi ceļš veda uz Narvu, kur tiku ieskaitīts sarkanarmijā. Strādāju atsevišķajā celtniecības bataljonā. 1950.gada 20.oktobrī mans «ceļojums» beidzās ar atgriešanos Dzimtenē.

Lāčplēša auguma vīrs ar stigru nostāju

Bijušo leģionāru turpmāk padomju režīms īpaši «netraucēja». A. Ozoliņš strādāja par plaša profila mehanizatoru Madlienas MTS, pēc tam Lielvārdes meliorācijas sistēmā un Taurupē par iecirkņa mehāniķi un darbnīcu vadītāju līdz pat 75 gadu vecumam. Dzīvesbiedre Ilga Gaile jau mūžībā, savas gaitas iet meita Sarmīte un dēls Jānis.

Lāčplēša auguma vīru gadi mazliet saliekuši, bet balss un pārliecība par savu taisnību joprojām stingra. Naidoties ar citādi domājošiem nevajadzētu – galu galā mums ir 16.marts un 11.novembris, savukārt antifašistiem – 9.maijs.

Ulda Prancāna foto