Astoņdesmit gadu tālās atmiņās, svētā un mūžīgā piemiņā

[ A+ ] /[ A- ]

Vēsture

Astoņdesmit gadu tālās atmiņās, svētā un mūžīgā piemiņā

Andris Upenieks

Četrpadsmitais jūnijs kalendārā iezīmēts kā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Jau 80 gadu pagājis no tālā traģiskā laika. Tas ir laiks, kuru atcerēties smagi, bet aizmirst nedrīkst.

Var dažādi tulkot jēdziena «genocīds» saturu, bet būtība izsakāma dažos vārdos – tā ir darbība, kas vērsta, lai pilnībā vai daļēji iznīcinātu kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģiskās piederības grupu. Radot tādus dzīves apstākļus, kur paredzēta tās pilnīga vai daļēja iznīcība. Jau 1937. – 1938.gadā pirms Latvijas okupācijas Staļina «tētiņam» latvietis rādījās kā bīstams ienaidnieks no kapitālisma, imperiālisma pasaules, tālab PSRS teritorijā tas bija iznīcināms pēc vienas pazīmes – pēc etniskās piederības, tā sakot, drošs paliek drošs…

 

Bez vainas vainīgi

Bet 1941.gada 14.jūnijā bija pagājis tikai gads kopš Latvijas okupācijas 1940.gada 17.jūnijā. Šī gada, ko dēvē par Baigo gadu, laikā jaunā okupācijas vara īstenoja asiņainā režīma saukļus – «bijis tik cilvēks, likumu piemeklēsim», «ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka, nav problēmas». Jau ar pirmajām okupācijas dienām režīms izvērsa nežēlīgas represijas pret suverēnās Latvijas pilsoņiem. Par ko? Par to, ka tie nodevuši dzimteni (kuru?) un tāpēc sodāmi pēc Krievijas PFSR kriminālkodeksa 58.panta, jebkuru cilvēka darbību, bezdarbību pierakstot kā noziedzīgu un Padomju Savienībai kaitīgu. Īsi sakot, – visbargākie sodi bez vainas vainīgajiem… 1941.gada naktī no 13. uz 14.jūniju arestēja un pēc tam varmācīgi izsūtīja uz PSRS tālajiem Sibīrijas novadiem vairāk nekā 15 400 Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā bērnus un sirmgalvjus, no kuriem daļa nomira jau ceļā, daudzi izsūtītie (it īpaši vīri spēka gados) vairs dzimtenē neatgriezās un viņu atdusas vietas nav zināmas… Aizvesto vidū bija dažādu tautību cilvēki, bet 81,27% no tiem latvieši… Smagi.

 

Lai atmiņas neizplēn

Laiks ir laiks, un atmiņu spilgtums izplēn astoņdesmit gadu tālā pamalē, kur to dienu tiešie aculiecinieki bija vēl bērni, bet tolaik pilngadību sasniegušo vairs nav starp mums. Nav vairs arī mana sarunu biedra Edgara tēva Ausekļa Kalnriekstiņa, nav mana tēva Ojāra Upenieka… Ar lielu cieņu un pietāti izturos pret tādiem vīriem kā Edgars un tautiešiem, kas savas dzimtas atmiņu un piemiņu uztur dzīvu un svētu…

Edgars Kalnriekstiņš ir meņģelietis, latvietis, goda vīrs, patriots, kas gadiem vācis materiālus gan no pieejamās vēsturiskās, dokumentālās literatūras, gan pa tiešo, garas stundas izsēžot arhīvos. Viņš interesējas un par viņu interesējas tie, kas vēlas uzzināt, iepazīt savas dzimtas, dzimtā novada, pagasta vēsturi – lai neaizmirstu un nodotu nākamajām paaudzēm. Tieši šajā nolūkā tiekamies ar Edgaru pie manis Ķeipenē. Pats izsakās kautrīgi – es te garām braukdams, lai tev nav jābrauc… Vīrs iesirmos gados, piedzimis Sibīrijā 1953.gadā, bet skatā un gaitā itin enerģisks un jauneklīgs. Līdzi paņēmis Latvijas Valsts arhīva izdoto 806 lappušu biezo grāmatu «Aizvestie – 1941.gada 14. jūnijs».

 

Nolemtības ēnā

Paēnā, uz soliņa piesēdies, Edgars stāsta vienkāršiem vārdiem, nesvārstīgā pārliecībā un intonācijā: «Toreiz mūsu pagasts atradās Rīgas apriņķī. 1941.gada 14.jūnijā no Meņģeles izveda astoņus cilvēkus – Dāvi Auziņu, Katrīnu Auziņu no «Igauņu» mājām un sešus manus radiniekus, tuviniekus Kalnriekstiņus no «Lielcaunēniem». Astoņdesmit gadus vecais – 1861.gadā dzimušais Eduards Kalnriekstiņš bija mans vectēvs, 1875.gadā dzimusī Emma Kalnriekstiņa mana vecāmāte. Tēvs Auseklis Kalnriekstiņš tolaik strādāja Liepkalnes veikalā «Turība», kas, izvešanas priekšvakarā pa aplinkus ceļiem saņēmis biedinošo vēsti, izbēga no čekistu nagiem, pēdējā brīdī izlekdams pa logu. Savukārt 1896.gadā dzimušais Eduards Kalnriekstiņš, mana tēva brālis, kā vietējais aizsargu komandieris noslēpās mežā, kur saņēma ziņu, lai padodas un nāk laukā, citādi paņems ciet ģimeni. Protams, ka iznāca, protams, ka paņēma ciet ar visu ģimeni. Kāda gan cita varēja būt neliešu morāle? Bez pieminētajiem izsūtīja Meņģeles pagasta vecāko 1900.gadā dzimušos Jāni Robertu Kalnriekstiņu, latviešu strēlnieku – vēlāk Triju zvaigžņu ordeņa kavalieri, vectēva brāļa sievu 1862.gadā dzimušo Vilhelmīni Kalnriekstiņu un mana tēva māsu Martu Kalnriekstiņu (1899.).

Skaitījāmies ne vien lietpratīgi saimnieciska, bet arī inteliģenta ģimene. Slavenā Sudrabu Edžus brālis manam tēvam Auseklim bija mūzikas skolotājs. Četri manas dzimtas pārstāvji – Jānis, Jānis Roberts, Marija, vectēvs Eduards Kalnriekstiņi bija skolotāji, teju katrs ar atzīstamu vijoles spēles prasmi. Arī tēvs Auseklis cauriem vakariem muzicēja. Lieki piebilst, ka izvedamo sarakstos bija izglītotākie un krietnākie, gudrākie ļaudis… Svarīgi piemetināt, ka 1941.gada 14.jūnijā no ģimenēm nošķīra tēvus, vīrus spēka gados, kuru liktenis bija izlemts: bada nāve lēģeros vai nāves sods bez izmeklēšanas un tiesas. 1960.gadā no 1941.gada izsūtīšanas mājās atgriezās tikai mana tēva māsa Marta Kalnriekstiņa. Vienīgā. Kāpēc tik vēlu – pēc 19 gadiem? Žēl bija pamest vecāku kapu kopiņas…»

 

Savādās lentītes pie krūtīm un ardievu, dēls!

Ar Edgara vēlīgu piekrišanu iesaistos sarunā ar mana tēva Ojāra Upenieka atmiņām, kuru pārstāstus atceros teju vārds vārdā: «Jau pats okupācijas fakts toreizējās Valmieras vidusskolas dedzīgajiem puikām bija satriecošs. Ja tev skolas gados dienu dienā skandē patētiskus saukļus, ka latvietis «uz ežiņas galvu lika, sargāj` savu Tēvuzem`», ka esam stipri, drosmīgi, varonīgi, bet, ja metamies kopā ar leišiem, igauņiem, neviens mums nekā nepadarīs, bet te pēkšņi – paliekam savās vietās… No kā mēs mācījāmies patriotismu, idealizēt savu vadoni, celt savu latvieša pašapziņu, drosmi? No paša Ulmaņa valdonīgās propagandas un cenzētās preses, kura cita starpā glaimoja arī kaimiņvalsts ūsainā vadoņa gudrajiem darbiem un politikai. Kas notika ar mums? Mēs – Valmieras puikas – ticējām tam, ko mums mācīja! Bet jau drīz pēc vadoņa palikšanas «savā vietā» kāda no okupācijas varai pakalpīgajām skolotājām iestiepa mūs pie skolas direktora: «Direktora kungs, es te skatos, kas tās par tādām savādām sarkanbaltām lentītēm šiem puišiem pie krūtīm?» Direktors ar rokām iekrampējās galda malās, nodūra galvu, klusi, bet stingri atteica: «Skolotājas kundze, tās ir tās pašas lentītes, ar kādām vēl nesen dižojāmies visi, arī jūs, tās ir tās pašas lentītes, kuras mums mācīja Latvijas mīlestību un apņēmību sargāt savu Tēvzemi. Kas jums te šķiet savāds, ko? Puiši, jūs varat iet, mēs te ar kolēģi drusku vēl parunāsim!» Ko viņi runāja, protams, neuzzinājām, bet bijām jau dzirdējuši par spiegu, ziņotāju, komunistu pakalpiņu klātbūtni visur, ka notiek aresti, bez vēsts pazūd cilvēki. Raizēs par sevi un savu direktoru tās «savādās» lentītes noņēmām… Tāda bija izsūtīšanas prelūdija. Bet Baigā gada liktenīgais 14.jūnija datums iekrita divas dienas pirms manas dzimšanas dienas un skolas izlaiduma vakara. Kā varēja justies 18 gadus vecs jaunietis, kuram visi dzīves ceļi vaļā, un pēkšņi visi ciet…? Paspēju uzrakstīt vienu teikumu saviem draugiem – «puikas, dzīvojiet, kā dzīvojām!» Šī lapiņa vēl šodien glabājas Valmieras vidusskolas muzejā … Valmieras stacijā mana tēva Augusta Upenieka (Lāčplēša kara ordeņa kavaliera) sievai, manai pamātei, sākās dzemdības. Brīnumainā kārtā viņai atļāva palikt stacijā un laist pasaulē manu brāli Modri. Abi ar tēvu devāmies liktenim nezināmā virzienā. Tēvu no manis nošķīra kādā stacijā, viņš tikai paspēja atdot man savu pulksteni un pateikt– ardievu, dēls…»

 

Skarbajā svešumā

Edgars Kalnriekstiņš: «Jau teicu, ka manam tēvam Auseklim izdevās izbēgt no izsūtīšanas 1941.gada 14.jūnijā… Izdevās aizbēgt arī 1945.gadā, – divus gadus bēguļojot mežā, izdevās pamukt arī 1949.gada martā, bet pēc tam uz Sibīriju devās pats labprātīgi. Kā gan citādi? Brauca pie sievas un diviem bērniem. Pats esmu piedzimis Sibīrijā 1953.gada 12.jūlijā… Mājās atgriezāmies 1958.gada Jāņos. Diez vai vietā ir salīdzināt, bet 1949.gadā represētajiem tik baisi neklājās: kā mēdz teikt, 14.jūnija upuri bija kaut kādā mērā iekopuši augsni, kur atsperties nākamajiem likteņa brāļiem un māsām. Bet ar nežēlīgu apiešanos, badu, utīm un citām sērgām bija spiesti sadzīvot visi.»

Ojārs Upenieks: «Tu zini, kas ir bads? Tas ir tad, kad ne sekundi nevari atrauties no mežonīgas izsalkuma sajūtas. Tā bija nelaime. Bet klāt piezagās pilnīgs izmisums: pēkšņi pazaudēju pārtikas kartītes! Katrs zināja, ka no tām paēst nevarēja, bet vismaz bija cerība nenomirt… No agra rīta jāiet uz aizsalušo upi ar pagaru baļķi griezt ūdens sūkni. Ar mokām izturēju vienu dienu, bet nākamajā spēka rezerves bija pagalam… Izmisums. Devos uz vietējo ciema izpildkomiteju. Virs durvīm uzraksts «Izpildkomitejas priekšsēdētājs biedrs Azis». Pēkšņa atjauda: bet ja nu Āzis? Pieklauvēju, vairāk zemapziņā kā apziņā izdvesu: «Labdien.» Priekšsēdētājs pacēla galvu tādām kā nesamērīgi platām acīm un attrauca: «Labdien.» Sirds nodrebēja: «Tātad latvietis…» Pāris teikumos izklāstīju savu nelaimi. Biedrs Āzis pasauca savu sievu, kura aizvedināja mani uz nelielu ķēķīti, kur ātri sagrabināja dažus kartupeļus un uzcepa ar visu mizu cūkas taukos. Ēdu, asaras valdīdams. Tā tie labie latvieši palīdzēja man izvilkt dzīvību līdz nākamajām kartītēm… Kas ir mīlestība? Tā ir tad, kad tu, kāpelēdams pa kokiem (neģībstiet, dabas draugi!) salasi kulīti ar pūkainiem kovārnēniem un izvāri katliņā buljonu, ar ko pacienāt savu mīļoto…Tu zini, kas ir savvaļas ķiploki? Tos mēs rijām negausīgi, lai paglābtos no cingas.. Tu zini, kas ir vienīgais līdzeklis, kā paglābties no odu un citu mošķu ordām? Negaiņāties! Jo nav jēgas, ar katru noklapēto kukaini uzvēdī svaigu asiņu garša, un uzbrucēju pūļi tikai vairojas…»

 

Tu zini, kas ir latvietis?

Ojārs: «Viņš pirms siena laika kapina izkapti. Bet «večerinku» (tusu?) nogurdinātais vietējais kaimiņš cerībā pēc veldzējošas čarkas, sētā ieslājis, prasa latvietim, ko viņš te klapējas? Latvietis paskaidro, ka jāsāk sienu pļaut. Kaimiņš dziļā izbrīnā: «A, začem tjebe babi (priekš kam tev meitieši)?»

Edgars: «Dabas skarbums un darba tikums Sibīrijas latvietim labi zināms. Pie katras latviešu mītnes ziedēja puķes, bet no viņu saimnieciskā ķēriena mācījās vietējie: kā no tupeņu mizu actiņām izaudzēt bagātīgu ražu, kā izcept maizi, kā bērniem sarūpēt kādu salduma našķi un Jāņos uzklāt galdu ne no kā… Arī kultūru latvietis bija atvedis līdzi. Jau stāstīju par savas dzimtas vijolniekiem. Kādam mājās uzradās ermoņikas, un balle gāja vaļā ar visu daili pavadā: vai mums dziesmu, vai dziedātāju trūka… Vienīgi katrs tāds dvēseles meldiņš uzdzina neglābjamu smeldzi pēc Latvijas un mājām…»

 

Ar gaišām domām Meņģelē

Vārds pa vārdam un sakām atvadas. Bet vakars izdomāja to, kā nobeigumam pietrūka dienā. Piezvanu Edgaram, vai nekaitētu satikties pie viņa Meņģelē? Protams, ka nekaitētu! Sarunājam tikties pie pieminekļa «Komunistiskā terorā cietušajiem meņģeliešiem 1940. – 1949.»

Mirklis, un jau braucam garām Zvaniņu atjaunotajam Pareizticīgo dievnamam, vēl gabaliņš, un Dullā Daukas taka ar skatu torni kalna galā – tie paši darbi pāri vārdiem… Cietā seguma ceļam netraucē virāžas un līkumi, atkal tie paši darbi, par kuriem līksmi jāpriecājas, nevis greizsirdīgi jāapsmej… Meņģeles centrs apbrīnojami sakopts: uz skrupulozi izpļautā mauriņa klāja daži spilgti dekoru akcenti. Gaumīgi. Edgars jau gaida, sasveicināmies sirsnīgā tuvumā, bet ar ierasto distanci. Ja reiz esam pie pieminekļa, tad bilde tik svētā vietā gluži neizbēgama. Iztaisnojam plecus un topam par pāris centimetriem garāki, staltāki…

Ojārs Upenieks, kas madlieniešiem izveidoja muzeju Plāteres vecajā skolā, reizēm pikti sirdījās, sak, nepierakstām šodienu un tad pētām vēsturi pēc sklerozes mocītu ļautiņu atmiņām. Edgars Kalnriekstiņš pieraksta. Ar vārdiem un darbiem. Pie pagastmājas mūra sienas divas piemiņas plāksnes. Uz vienas – Meņģeles pagastā dzīvojuši un strādājuši Lāčplēša kara ordeņa kavalieri – Roberts Andriksons 1899 – 1944, Alberts Broders 1896 – 1941, Jānis Bukolds 1894 – 1972, Jānis Lāriņš 1900 – 1941. Uz otras – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri – Meņģeles pagasta vecākais Kalnriekstiņš Jānis Roberts 1900 – 1943, Latvijas senāta virsprokurors Fricis Zilbers 1875 – 1942. Šie dati nav no pirksta izzīsti, šos faktus Edgars dienām, nedēļām izsēdējis Latvijas Valsts arhīvā. Edgara sirdsdegsme, misijas apziņa vadījusi citu piemiņas projektu īstenošanā – pieminekļi Komunistiskajā terorā cietušajiem meņģeliešiem 1940. – 1949., Pētera Stučkas terora laikā nogalinātajiem Tiesas kalnā, 1905.gada upuru piemiņai. Neskaitāmi dokumenti, pieraksti, arhīva materiāli un vēstures grāmatas.

Negaidīju, ka 1941.gada izsūtīšanas astoņdesmit gadu piemiņas dienā satikšu tik viedu vīru – Edgaru Kalnriekstiņu, ka varēsim sakopot atmiņas laiku un laikmetu apgarotā sarunā. Paldies, Edgar!

 

Ar gaišām domām Meņģelē

Vārds pa vārdam un sakām atvadas. Bet vakars izdomāja to, kā nobeigumam pietrūka dienā. Piezvanu Edgaram, vai nekaitētu satikties pie viņa Meņģelē? Protams, ka nekaitētu! Sarunājam tikties pie pieminekļa “Komunistiskā terorā cietušajiem meņģeliešiem 1940. – 1949.”

Mirklis, un jau braucam garām Zvaniņu atjaunotajam Pareizticīgo dievnamam, vēl gabaliņš, un Dullā Daukas taka ar skatu torni kalna galā – tie paši darbi pāri vārdiem… Cietā seguma ceļam netraucē virāžas un līkumi, atkal tie paši darbi, par kuriem līksmi jāpriecājas, nevis greizsirdīgi jāapsmej… Meņģeles centrs apbrīnojami sakopts: uz skrupulozi izpļautā  mauriņa klāja daži spilgti dekoru akcenti. Gaumīgi. Edgars jau gaida, sasveicināmies sirsnīgā tuvumā, bet ar ierasto distanci. Ja reiz esam pie pieminekļa, tad bilde tik svētā vietā gluži neizbēgama. Iztaisnojam plecus un topam par pāris centimetriem garāki, staltāki…

Ojārs Upenieks, kas madlieniešiem izveidoja muzeju Plāteres vecajā skolā, reizēm pikti sirdījās, sak, nepierakstām šodienu un tad pētām vēsturi pēc sklerozes mocītu ļautiņu atmiņām. Edgars Kalnriekstiņš pieraksta. Ar vārdiem un darbiem. Pie pagastmājas mūra sienas divas piemiņas plāksnes.  Uz vienas – Meņģeles pagastā dzīvojuši un strādājuši Lāčplēša kara ordeņa kavalieri – Roberts Andriksons 1899 – 1944,  Alberts Broders 1896 – 1941, Jānis Bukolds 1894 – 1972, Jānis Lāriņš 1900 – 1941. Uz otras – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri – Meņģeles pagasta vecākais Kalnriekstiņš Jānis Roberts 1900 – 1943, Latvijas senāta virsprokurors Fricis Zilbers 1875 – 1942. Šie dati nav no pirksta izzīsti, šos faktus Edgars dienām, nedēļām izsēdējis Latvijas Valsts arhīvā. Edgara sirdsdegsme, misijas apziņa vadījusi citu piemiņas projektu īstenošanā – pieminekļi Komunistiskajā terorā cietušajiem meņģeliešiem 1940. – 1949., Pētera Stučkas terora laikā nogalinātajiem Tiesas kalnā, 1905. gada upuru piemiņai. Neskaitāmi dokumenti, pieraksti, arhīva materiāli un vēstures grāmatas.

Negaidīju, ka 1941. gada izsūtīšanas astoņdesmit gadu piemiņas dienā satikšu tik viedu vīru – Edgaru Kalnriekstiņu, ka varēsim sakopot atmiņas laiku un laikmetu apgarotā sarunā. Paldies, Edgar!

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!