Astrīda Kursīte par skolotāju, skolu un laikiem

[ A+ ] /[ A- ]

Ciemos pie mums

Astrīda Kursīte par skolotāju, skolu un laikiem

Andris Upenieks

Astrīda audzinājusi vairākas skolēnu paaudzes, augusi pati, bet pedagoģijas izpratnē palikusi pie nemainīgiem skolotāja autoritātes kritērijiem, mācīšanas didaktikas pamatiem un mazo cilvēkbērnu audzināšanas mākslas.

Joprojām vienkārša, īsta, atraidot sevī pārākumu, kas palīdz izcelties savās acīs, atgrūžas no etiķetes salkanības, nevairās no kritikas un sevi netaupa ar nežēlīgu paškritiku. Šo un citu iemeslu dēļ nekautrējas no saviem gadiem un nemaz nebija izbrīnīta, kad viņas 90 gadu jubilejā piedāvāju sarunu par gadiem, laikiem un kā tajos maināmies mēs. Pēc pāris gadu uzkavēšanās citās skolās, piemēram, Sidgundā, Litenē, Suntažos – Ķeipenes skola kļuva par galveno mūža darba vietu. Tajā nostrādāts 41 gads. Viens otru esam iepazinuši līdz īkstīm, tālab vienojāmies neierāmēties vispārpieņemtajā, izkratot sirdi bez atskatīšanās – ko kāds par to teiks. Kāpēc šī saruna? Lai paliek kā vēstures liecība aculiecinieku skatījumā no tāliem notikumiem, tagadnes, kas pēc mirkļa būs jau pagātne.

– Ar kādām atmiņām saistās tevis ienākšana Ķeipenē?

– Sajūtas bija dažādas. Man bija jau 38 gadi, bet skaitīju sevi pie jaunās paaudzes, kaut arī daži jaunie pedagogi bija krietni jaunāki. Savos uzskatos gluži intuitīvi un dabiski turējos pie viņiem, protams, savstarpēji ietekmējoties. Gadu gaitā izveidojās pamatīgs darbīgu un talantīgu pedagogu kodols, kurā apvienojās pieredzes bagātie ar jaunajiem.

Jau pašā sākumā 1969.gada septembrī toreizējās Ogres rajona izglītības nodaļas vadītājs Ansis Millers iecēla tevi par Ķeipenes astoņgadīgās skolas mācību pārzini, tā sakot, vadošā amatā par direktora vietnieci mācību darbā.

– Jā. Formāli tā bija. Bet mazā skolā, kur direktoram tikai viens vietnieks, mācību darbs nebija vienīgais, kur nācās būt notikumu centrā. Kopā ar pionieru vadītājiem, klašu audzinātājiem, mācību priekšmetu lietpratējiem organizējām neskaitāmus pārgājienus (ar nakšņošanu teltīs, laivām, ugunskuriem, sardzes patruļām, zupas vārīšanām, desiņu cepšanām, sacensībām, kariņiem…). Uz kopējo pulcēšanās vietu bija jādodas pēc ceļa zīmēm, kuras vietumis bija labi nomaskētas. Savukārt ceļa rādītājus izlika komanda, kas par slēpto zīmju līkločiem klusēja kā partizāni. Allaž bija dedzīgi, izdomas bagāti jaunie kolēģi, uz kuriem varēja paļauties, tāpēc nekāda virsuzraudzība nebija vajadzīga. Tā ir patīkama sajūta, ja ir, kam uzticēties.

Tiešām viss bija tik gludi? (te Astrīda kā parasti draiski iesmejas)

– Nē, nē, bija arī gluži dramatiski un kuriozi. Reiz visa skola – gan mazie, gan lielie – ilgi meklējām pionieru vadītājam uzticēto ugunskura vietu ar malku un citiem aksesuāriem. Noblandījāmies «trijās priedēs» pāris stundas un devāmies mājās: sāka jau tumst. Zīlējām visādi, bet tam, ka tā vieta bija arī iekārtota, neticēja neviens, arī pats pasākuma kurators diez vai… Nu nebija tām pionieru nodarbēm arī nekādas vainas, ja negāja vieglāko ceļu.

– Kāds bija tas vieglākais!

– Neuzkrītoši tikt galā ar kaut kādām formālām nodevām tā laika ideoloģijai, dzīvot klusi, pelēcīgi, sataisīt formālas sapulcītes, atrakstīties ar obligātajiem protokoliņiem, papīriem un lieki neizlekt. Nevienu nevainoju, bet cilvēka daba dažkārt nostrādā pašam par sliktu. Un atkal smiekla cienīgs gadījums. Pionieru vadītājs (it kā jau lāga zēns) allaž centās rajona priekšniecības acīs burtiski tekāt uz pirkstgaliem. Un, kur tāda centība, pārcenšanās klāt ne saukta, ne aicināta. Kādā pirmdienā uz militāri patriotiskās nedēļas atklāšanu ierodas rajona pionieru nama vadība. Priekšniecības acīs iznesīgais censonis nekādi nebija atrunājams no tās svinīgās lāpas iedegšanas vecās skolas mazajā zālītē, kurā jau tā sarūmēties nebija viegli un lāga gaisa tur nebija nekad. Pēc svinīgajiem vārdiem to lāpu iedegt tomēr mēģina. Kāda tur lāpa? Bleķa bļodiņā dīzeļdegvielā samērcēta lupata: ta nevarēja saprast, vai deg arī, vai tikai smirdīgi dūmo! Priekšā stāvošie vecākie rakari un resgaļi tīšām šķaudīja, kāsēja, meitenes spurdza, spiedza, sava patriotiskā vadoņa dusmu zibeņus neņemot par pilnu. Izgāšanās! Par laimi evakuācija no telpas noritēja organizēti un bez panikas…

Un grūtākais ceļš?

– Darīt ar jēgu un dzīvei noderīgi. Tā saucamajās ierindas skatēs mūsējie allaž bija rajona laureāti. Bet ne jau tas svarīgi. Kādas izveidojās puišu stājas?! Saņēmām vienu otru vēstuli no armijā dienējošajiem skolas absolventiem ar pateicībām, ka ierindas mācībā viņi ir izcilnieki. To teica ne tikai padomju armijā, bet ar Latvijas bruņotajos spēkos dienējošie. Atjaunojoties neatkarībai, fiziskās kultūras skolotājs (arī zemessargu vada komandieris) no ierindas skatēm neatteicās. Vienīgi rosināja, lai militārajā solī trenējas tikai puiši. Ko meitas? Nē, mēs arī gribam, kas vēl nebūs? Kāpēc? Zināja, ka gala iznākums būs labs un iespaidīgs. Dažas skolēnu ierindas parādes pieņemt ieradās zemessargu rotas komandieris kapteinis Andris Bukovskis virsnieka parādes formā: mazie puikas aizturēja elpu, meitenēm spridzēja acis. Bērniem bija savi koncertansambļi, biešu ravēšanas brigādes, lieli, apjomīgi pasākumi, sporta svētki, karnevāli, viktorīnas… Jā, arī disciplīna, kārtība un organizētība. Vai šodien ar to var lepoties skauti un gaidas? Iespējams. Es nezinu. Un, auguši tajos laikos, neesam kļuvuši sliktāki šajos!

– Nekad neesi lepojusies vai šaustījusi sevi, ka biji kompartijas rindās. Varbūt vari pateikt, kur tagad ir tava partijas biļete?

– Vienmēr esmu teikusi, ka noslēpta drošā, man labi zināmā vietā: kazi, ja nu laiki mainās? Ja nopietni, arī šodien to neuzskatu par grēku. Kad kļuvu par mācību pārzini (tas bija vadošais amats), izglītības nodaļas vadītājs Ansis Millers man uzticējās bez partijas biļetes, bet skolas direktors Jānis Narbūts lietu kārtības labad tomēr ievirzīja partijā. Lai skan banāli, bet kā partijas biedrs skolas, bērnu labā varēju izdarīt vairāk: arī augstākajā vadībā bija goda cilvēki, kuriem par atrašanos amatā nav jākaunas. Protams, ja met visus pār vienu kārti, tad biju vienā partijā ar Rubiku, Klaucēnu, Soboļevu… Bet es biju vienā partijā arī ar Anatoliju Gorbunovu, Daini Īvānu, Imantu Ziedoni, Jāni Peteru, Džemmu Skulmi…

– Visādi politiski pigori piedzīvoti…

– Jā. Jaunos talantīgos pedagogus mudināja stāties partijā. Taisnību sakot, pirmie signāli nāca no rajona partijas komitejas (iesmejas -A.U.). Norunājām par tevi nerunāt, bet tad jau tā bilde nepilnīga un humoram arī maz vietas. Atceros, kā divas partijas komitejas biedrenes pēc tavas vēstures stundas vērošanas izbrīnītas jautāja direktoram, kāpēc jaunais vēstures (tā taču bija ideoloģiskā fronte) skolotājs nav PSKP biedrs. Skolas šefs izlocījās veikli: «Mēs viņu gatavojam iestājai. Kad skolotājs būs partijas biedrs, būs kompetents visos jautājumos…» Bet tad nāca Brežņeva laiku uzstādījums, ka partijai jābūt strādnieku partijai un inteliģence var pagaidīt. Reizēm aizgāja līdz absurdam: kad ievācāmies jaunajā skolā, sākotnēji izveidojām krievu un vācu valodas kabinetu. Ai, nevaru valdīt smieklu! Rajona izglītības nodaļas vadītājs ar garu, līku pirkstu iebakstīja plāksnītē pie telpas durvīm: «Šito aizvāciet! Kas ar ko te salikts kopā?» Un tā tapa Vēstures un vācu valodas kabinets…Mēs abi kļuvām par viena kabineta apsaimniekotājiem, jo vācu valoda ar vēsturi kopā pasēja. Kā mācību pārzine biju ļoti mierā ar vēstures skolotāja sniegumu. Atceros, ka mūsu skolai reiz pat uzticēja rajona vēstures olimpiādes organizēšanu un tā izdevās ļoti labi, jo noritēja viktorīnas veidā, kur dalībniekiem uz āķīgiem jautājumiem bija jāpiemeklē atjautīgas nestandarta atbildes.

Pirms sarunas mēģinājām vienoties, ka nav jākaisa pelni uz galvas, bet noklusēt sasniegto arī nav prāta darbs. Bet intervija ir par tevi, tad, lūdzu, runāsim par tevi, mazāk par mani! Ja? Mūsu skolas panākumi bija nenoliedzami, arī tavā vācu valodas priekšmetā sasniegumi bija ievērojami. Godalgotās (arī pirmās) vietas rajona, zonālajās un republikas olimpiādēs sākām uztvert jau kā pašsaprotamas. Zinot tavu perfekto atmiņu, lūdzu, nosauc kaut daļu no sava laika olimpiāžu laureātiem!

– Iespējams, nenosaukšu visus, bet atmiņā palikuši visi – Zinta Ezeriņa, Mārīte Kumeliņa, Ingrīda Kursīte, Lolita Bisniece, Ivanda Bāliņa, Ieva Ezerkalne, Ilze Štila, Guna Upeniece, Ilze Ezerkalne… Saprotams, ka nu jau meitas citos uzvārdos, bet acu priekšā tās pašas mīļo bērnu sejas. Bet nebija tikai mācību olimpiādes. Arī liela mēroga sacensības, kurās man tika uzticēti sacensību sekretariāta vadīšanas pienākumi. Atceros, ar kādu izdomu tika sadalīti pienākumi, sacensību tiesāšanā, iesaistot gan bērnus, vecākus, skolotājus. Valda Rušiņa siltajā žigulītī slēpošanas sacensībās kopā ar matemātiķi Rūtu Zelču, ģeogrāfi Ligitu Putniņu ātri, atskaitot no finiša laikiem starta laikus, operatīvi ar veiklu ziņnešu palīdzību ik pēc desmit finišējušajiem nogādājām tīros rezultātus uz informācijas kabīni, no kurienes pa mikrofonu nepārtraukti ziņoja rezultātus. Kad distanci beidza pēdējais dalībnieks, pēc dažām minūtēm apbalvošana uz īsta goda pjedestāla! Tas patiešām bija saliedēts komandas darbs. Kompjūterus tad vēl nepazinām.

– Labi. Bet mēs taču vienojāmies nerunāt par mani…

– Vai tad runa par tevi? Bet kā lai pasaka, ka mums bija skolotāju, vecāku apvienotais koris, bet nedrīkstu teikt, ka to vadīja direktors? Jārunā īstenībai! Pie mums viesojās igauņu, lietuviešu skolu direktori. Mūsu dziesmu «Ķeipenei» igauniski pārtulkoja viens no vecākiem Aivars Gūte (ķeipenietis – pēc tautības igaunis), lietuviešu mēlē dziesmai vārdus piemeklēja arī ķeipenietis – profesionāls tulkotājs Talrids Rullis. Direktors savus ārzemju kolēģus sveica viņu dzimtajās valodās, bet koris dziedāja latviski, igauniski, lietuviski…Atminos, kā jūsu muzikantu ansamblim latviešu šlāgeru vārdus pārtulkoju vāciski, jo muzeju naktīs bijāt aicināti uzstāties «Zvaigzne ABC», kad izdevniecības izvēlētā tēma bija – Vācija. Jā, un vēl – spēlējāt arī kāzās, kur viesi bija tikai vācieši. Līgavainis bijis liels tango pielūdzējs, tad nu sarakstīju «čupiņu» latvju šlāgeru vācu valodā, kurus pieskaņojāt tango ritmiem.

Kas vēl palīdzēja noturēt līniju?

– Kad vēl biju vadošajā darbā un arī vēl ilgi pēc tam, ļoti izjutām labvēlīgo tā saucamo skolas šefu Ķeipenes sovhoza, aktīvo vecāku un tās komitejas atbalstu. Te noteikti nevar neminēt Boniventūru Ezeriņu, bet it īpaši vecāku komitejas ilggadīgo vadītāju Ainu Kļaviņu. Kopsaimniecības direktora Miervalda Bombāna, grāmatvežu Ainas Kļaviņas un Silvijas Čatlakšas laikā skolai bija spilgta zaļā gaisma! Patiesībā, ko prasījām, to dabūjām – vai tās bija balvas, diplomi skolas pasākumiem, sacensībām vai mācību līdzekļi, inventārs – lūdzu! Saprotams, ka vairāk balstīja tās jomas, kuras varēja sevi apliecināt darbos.

Kolēģi, arī audzēkņi atceras, ka nebija skolā tāda notikuma, kurā nepiedalītos skolotāja Astrīda. Atkal viens labsirdīga humora piemērs. Skolēnu pašpārvalde rīkoja konkursu «labākais skolotājs», un pēc bērnu aptaujām uzvarētāja godā tiki tu – kaut biji jau, teiksim tā, cienījamos gados. Skolēni rīkoja regulāras disenītes, allaž nenācās viegli pierunāt kādu skolotāju, kas no laba prāta piekristu diskotēkās pieskatīt kārtību. Nereti uzņēmos to pats. Zālē dārdēja piedienīgs muzona skaļums, zibinājās gaismenes, tālab pats kavēju laiku foajē. Paveru zāles durvis, redzu, ka melnā bikšu kostīmā kopā ar bērniem draudzīgi tērzē skolotāja Astrīda. Uz jautājumu, ko tu te meklē, atbildēji ar smaidu: «Ai, man gribas paskatīties, kas te notiek!»

– Jā, tā bija ne reizi vien. Bērni mani pieņēma, uzticējās un zināja, ka nenāku spiegot, slepeni novērot, lai pēc tam, nedod dies, nēsātu tenkas. Bet tā nebija nekāda uzspēle, ar audzēkņiem patiešām sapratos labi.

Viņi to neizmantoja?

– Nu nē! Mēs kaut kā savstarpēji pievilkāmies. Arī bieži vien padraiskojāmies.

– Pastāsti, lūdzu!

– Mācību kabinets – klase tapa iekārtota tā, ka sekcijas, skapji, nebija piebīdīti pie pašas sienas. Brīvajā nišā glabājām kartes, tabulas un citus mācību sīkumus. Zvans noskanējis, ienāku klasē, bet tur nevienas dzīvas dvēseles: pirmajā mirklī nodomāju, ka mani zeperi kaut kur aizkavējušies, tālab gaidu, gaidu un pastaigājos pa klasi. Tad sajutu klusu čaboņu un sapratu, ka mīļie palaidņi noslēpušies aiz skapjiem. Es taču nevarēju laupīt viņiem to prieku, viņus atmaskojot uzreiz. Turpināju staigāt šurpu turpu, pie sevis tēlodama pukošanos: «Nu kur atkal aizklīduši? Vajadzēs paturēt pēc stundām, tad zinās, ar ko viņiem darīšana!» Pēkšņi viss bars iznesās no slēptuves laukā, un visiem lielie smiekli! Citu reizi apmainījāmies lomām: slēptuvē patvēros es pati. Visi sanāk klasē, pļāpā bez mazākām aizdomām, ka skolotāja slēptuvē. Bet bērni bija gudrāki par mani: tā varēju visu stundu notupēt tajā aizskapijā, neviens mani meklēt neietu. Biju spiesta līst vien laukā. Bērni bija tik galanti, ka teicās – patiešām neko nemanījuši. Izmējāmies līdz nākamajai reizei.

– Un kas sekoja nākamajā?

– Nu tur mani paķert neizdevās! Jo savai vājībai padevos itin labprātīgi. Lieta tāda, ka biju viegli izprovocējama. Un to bērni izmantoja. Kad sagribējās kādu vācu valodas stundu aizvadīt tā pavieglāk kā jaukā atpūtā, kāds no viltīgākajiem palūdza kaut ko pastāstīt. Uzreiz sapratu, kas viņiem aiz ādas, tālab izlikos, neko nemanām, un stāstīju, jo arī pašai patika, turklāt simpatizēja tāda bērnu interese par visu ko. Viena epizode atmiņā iegulusi spilgti. Pašā Atmodas sākumā stāstīju par saviem bērnības Ziemassvētkiem: kā posām eglīti, kamanas ar zvaniņu pie zirdziņa loka, kā vizinājāmies uz dievnamu, kā posām māju, ko cēlām galdā… Stāstīju par «Klusu nakti, svētu nakti», kas padomju laikos bija liegta, bet to bērni bija jau iemācījušies. Visi kopā padziedājām. Aizkustinoši. Atvirzīšanos no «izņemamās vielas» nekad neesmu uzskatījusi par grēku, jo šķietamais zaudējums kļūst par labu ieguvumu: mācām, audzinām taču cilvēku, nevis savu priekšmetu!

– Reiz, kad pedagogu sapulcē apspriedām kādu vecu «jaunatklājumu», obligātu papīru, kolēģi piktojās, kāda rutka dēļ atkal tāda dumjība izgudrota. Tu ļoti, ļoti nopietnā balsī pajautāji pretī: «Bet ja nu kāds paprasa?»

Man kā jebkuram normālam cilvēkam derdzas birokrātija un tās atražotie paragrāfu blāķi. Piemēram, tev māca, ka mācīšanās esot «bērncentrēta», ka pedagoģiskajam procesam jābūt «jēgpilnam» (tātad mēdz būt arī jēgtukšs?)… Nesaprotu, kāpēc joprojām šķiež resursus skolu akreditācijām. Zini? Es nezinu, kas ir interaktīvā metode, bet to jau skandināja kādus 20 gadus pirms manis došanās pensijā.

– Jā, tavi smiekli nav sirguši nedz ar laba humora, nedz dzēlīgas ironijas trūkumu. Nezināji par tām metodēm, bet pielietoji gan. Bērni stāsta, ka mēdzi viņiem izdalīt lapas ar vācu tekstu, kur ietilpināti daži agrāk neapgūti vārdi. Pēc konteksta bija jāizdomā, kādi tie vārdi varētu būt. Nu, re, interaktīva metode! Vēl viņiem bijis jāuzzīmē dažādi dārzeņi, jāizgriež no papīra un jāiet vienam pie otra iepirkties, saprotams, tikai vācu valodā. Nu, re, tur ir gan interaktīvās metodes, gan skandētais grupu darbs.

Labi, ka pateici: nezinātu, cik esmu gudra un jaunmodīga! Bet, ja nopietni, nu kas tur sevišķs un kas jauns vai nebijis?

– Tavam vārdam allaž bijis svars. Skolas vadība par valsts pārbaudes darbu vadītāju bieži izvēlējās tieši tevi, jo bija pilnīgi droša, ka viss būs labākajā kārtībā! Tavi bijušie jaunie kolēģi allaž uzsver: ar Astrīdu var runāt brīvi, teikt visu, kas uz sirds bez tramīgas distances. Nekad nav nācies vilties par atklāti pateiktu vārdu, nav bijis bail kļūdīties. Skolotāji jutušies drošā aizvējā.

Atzīšos, man pašai arī patikuši uzticētie pienākumi ar augstu atbildības pakāpi, kur ar gudrību un precizitāti ne vienmēr pietiek. Vajadzīga arī asa domāšana, atjautība, spēja iziet no kļūmīgas situācijas un spēja atzīt savu alošanos – sev un citiem. Arī ievadīt jauno skolotāju darbā ir liela atbildība. Sekojot viņa izaugsmei, vajadzīgs prāts un pacietība. Bet cilvēciskas attiecības jebkurā darbā ir neatsveramas. Arī es esmu pateicīga saviem kolēģiem par uzticēšanos un par to, ka kolektīvā jutos savējā.

Kā tev savā 90 gadu jubilejā pietrūka?

– Tā, ka neesmu vairs savā mīļajā skolā un savos labākajos gados.

– Laiki nāk, mainās un iet. Bet viens fenomens paliek – tā ir skolotāja autoritāte, kāda piemīt arī tev. Kas to veido, nosaka?

– Labprāt atbildēšu uz šo jautājumu, bet nevienam neuzspiežu, ka mana taisnība ir patiesība pēdējā instancē. Autoritāti veido tikai pats skolotājs: neviens no malas līdzēt nevar, ar visu galā jātiek pašam. Autoritātei maz sakara ar profesijas prestižu. Nu? Tev maksās divreiz lielāku algu un sāks tevi divreiz vairāk cienīt? Nekā nebija! Baidos, ka nekā jauna neatklāšu, bet mēģināšu nosaukt tās īpašības, kas nosaka skolotāja (jebkura cilvēka!) autoritāti – cieņas nozīmē, jo respekts nav gluži tas pats, kas autoritāte. Turklāt kā matemātikā – summa nav atkarīga no saskaitāmo kārtības. Esi īsts un netēlo! Esi taisnīgs – arī tad, kad pašam tas ir pagalam neizdevīgi! Paļausimies uz veselīgu humoru un pratīsim pasmieties par sevi! Neuzstādīsim bērnam diagnozi ar augstprātīgo – tu esi tāds! Piedalīsimies bērnu spēlēs: tikmēr viņi turēs mūs par jauniem! Bet skolotāja profesionālisma ziņā joprojām tuvi pedagoga Aleksandra Dauges vārdi: «Nekļūsim par visa vecā centīgiem noliedzējiem un visa jaunā akliem pielūdzējiem!» Būsim godīgi! Es melotu, ja teiktu, ka man tas vienmēr labi izdevies. Arī kļūmīgos soļus bezmiega naktīs pārdzīvoju smagi.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!