Droši vien arī jūs man lāgā neticēsit, ja teikšu, ka jau pusotru mēnesi Ogrē, Turkalnes ielā, tieši blakus brauktuvei nomesti vāļājas divi palieli atkritumu maisi. Tieši tāpat man nenoticēja pašvaldības Komunālās nodaļas vadītāja, kura solījās pati braukt un skatīties, lai pēc tam lemtu, ko ar tiem darīt.

Lielākais akmens jāmet tā neapzinīgā cilvēka dārziņā, kurš atkritumus tur pameta. Jācer, kādreiz viņu pieķers kārtības sargi. Bet nevar jau cerēt mūžīgi – kaut kad tie atkritumi tāpat jānovāc. Pamestos maisus īpaši pamanīju tāpēc, ka ik rītu, bet reizēm arī dienā redzu, kā sētnieki centīgi slauka gājēju ietvi otrpus brauktuvei. Maisus nav pamanījuši vai arī izliekas, ka neredz!

Kad Komunālās nodaļas vadītājai V.Jahimovičai jautāju, kāpēc tā, viņa atbildēja, ka atkritumi otrpus ielai acīmredzot nav sētnieku kompetencē. Un viņai pat neesot tiesību palūgt, lai noliek tos blakus savām saslaukām, ko pāris reizes nedēļā savācot speciāli norīkots traktors! Noteikti painteresēšos, kādu lēmumu pašvaldības amatpersona pieņems, kad pārliecināsies, ka atkritumi joprojām mētājas Turkalnes ielā, tikai «nepareizajā» brauktuves pusē. Cerēsim, ka šī jautājuma risināšanai netiks izveidota speciāla darba komisija, kā tas mūs valstī nereti notiek…

Un, pat ja izrādīsies, ka pašvaldībai nav tiesību aizvākt šos atkritumus, mums taču vēl paliek cerība uz Lielo talku. Interesanti, ka Igaunijā tāda talka notika tikai vienu reizi. Kāpēc tā? Kā skaidro igauņi, viņi vienreiz visu kārtīgi sakopuši, bet pēc tam vienkārši vairs nemēslo. Šķiet, mūsu tautas filozofija ievērojami atšķiras. Ne velti mēs pēc katras savas Lielās talkas lielāmies, ka tajā piedalījies arvien vairāk cilvēku, kuri kopumā savākuši arvien vairāk atkritumu! Ar ko gan lielīsimies, ja paši savus atkritumu maisus veselu gadu nemetīsim krūmos, mežos, upmalās un pat ielu malās? Ko vāksim pavasarī, ja mūsu sētnieki strādās pēc labākās sirdsapziņas, nevis ievērojot savu kompetenci? Lai labāk igauņi pamācās no mums…

Ritvars Raits