Atsevišķi saskaitāmie iekrāso bīstamu summu

[ A+ ] /[ A- ]

Valsts jēdzienā bez varas, valdīšanas, pārvaldīšanas un politikas ietilpstam arī mēs, kas konkrētā laikā, noteiktā telpā vai nu jūtamies piederīgi valstij, vai šķirti no tās. Un atkarībā no tā valsts stiprinās vai grūst…

Ja dzirdam par kukuļošanu, valsts mantas izlaupīšanu, par ēnu ekonomiku, jāsaprot, ka tādējādi tiekam aptīrīti visi. Vistiešākā mērā un par konkrētām summām. Nemaz nerēķinot to kaitējumu, kas ar ļaundabīga audzēja metastāzēm izložņā morāli. Ja bandīts (kaut arī policista statusā) šauj uz policistu, viņš šauj arī uz mani, ja mahinators bāž kukuli ķešā, tad šī klaipa nauda ir mana, kura, liekot godīgā lietā, jāapaudzē ar pievienoto vērtību un tai jākļūst par tautas mantu – gan materiālo, gan morālo, nevis korupcijas ļaunumu.  Un, tikai izejot no šīs loģikas, jālabo situācija, nevis sevis attaisnošanas banalitātē jāmuldas par muļķībām, kurām netic vairs paši…

Neloģiska loģika

Optimistam glāze līdz pusei pilna, pesimistam pustukša. Nezinu, vai par to domājusi arī slavenā Maslova piramīda, kuras vajadzību smailē iekļauta drošība. Bet skaidrs ir viens, ka drošībai nepiestāv slidenas šaubas un gļēvi uzstādījumi. Taču iekšlietu ministre Linda Mūrniece neskaitāmas reizes rezignēti skandinājusi, ka traģiskais negadījums Jēkabpilī iegrūdis policiju bedrē, no kuras teju vai bezcerīga laukā tikšana. Ja izejam no tā, ka jādzīvo tālāk, turklāt uz katra soļa netrīcot par savu ādu, ministres stāja nevieš noteiktību, jo, pirmkārt, ar brīdi, kad policists kļuvis par noziedznieku, viņš nav vairs policists un nav vispārināms ar policiju. Otrkārt, nekādā bedrē neesam, jo tieši policija bija tā, kas drosmīgi un lietpratīgi aizturēja bīstamos noziedzniekus, piedevām riskējot ar dzīvību un Andra Znotiņa dzīvību arī atdodot. Treškārt, bargais atvēziens (kas diez vai būtu, ja nebūtu Jēkabpils) pret pašas divu gadu garumā loloto sistēmu var nest Pirra uzvaru, kad policija var būt reformēta, bet var palikt bez policistiem, kuru trūkst jau tagad.  Piedevām likuma sargs, kuram nepārtraukti skatās uz pirkstiem un neuzticas, zaudē iniciatīvu, baidās izdarīt jel kādu lieku kustību un tikmēr «peles danco pa galdu», nemaz nerunājot par to, ka būtiski pacelt algas kārtībniekiem nevarēs.

Šķiet, ka ministres lielākais kaitnieks ir pašas mēle. Visam lieki sarunātajam blakus statīti (nu jau arī īstenoti) vārdi par specvienības «Alfa» nosaukuma maiņu, kas ekspertu uzskatā varētu būt pēdējais un vismazāk vajadzīgais solis, bet nomācošs iedzīvotāju vairākums ir par šīs vienības izformēšanu… Domājot līdzībās, iznāk, ka pašai Mūrniecei arī nekaitētu mainīt vārdu un uzvārdu, jo, kas zina, būtu ievēlēta Saeimā… Pavisam komiski tie zemteksti, kuri saka nepārprotami – ja nav algas, katram nabaga policistiņam var paslīdēt kāja, jo darba instruments – pistole – allaž pa rokai… Pēc šīs sentences vadoties, jebkurš simtlatnieks, kura (pagaidu) alga vismaz trīs reizes mazāka nekā policistam, uzlūkojams kā potenciāls slepkava, kas bruņots ar lāpstu…, bet tas, kam nav pat izredžu būt simtlatniekos, to vien dara kā laupa un slepkavo… Bet fakts, ka sistēmas vadoņi nevis glābj ļaužu drošību, bet nesakarīgi pucē resora mundieri, ir bīstams valstij…

Bīstamas tendences

Skaidrs, ka stabilitāti (morālo, politisko, saimniecisko) notur vērtību sistēma. Kurā cilvēks pret valsti un valsts pret cilvēku izturas labticīgi. Labticības spēcīgākais dzinulis ir patriotisms, kas nedrīkst kļūt par muļķa pazīmi. Valsts ir stipra tik, cik uzticīgi patrioti esam mēs – nevis abstraktai valstij, bet arī konkrētai sistēmai (varai, pārvaldei, režīmam), kuru gribam sajust (bet nesajūtam) kā tādu, kas pastāv un rīkojas mūsu labā. Kas netur mani par kretīnu un negalvo, ka, piemēram, laikā, kad «Latvenergo» beidzis gadu ar apmēram 40 miljonu peļņu (!), tarifi steigšus jāceļ augstumos, kur, ļaužu pirktspējai krītot, kāpinās cenas visam – pārtikas un nepārtikas precēm, ūdenim, gaismai, siltumam, transportam, kanalizācijai, attīrīšanas iekārtām un veselām nozarēm – rūpniecībai, lauksaimniecībai, tirdzniecībai, izglītībai, kultūrai un miršanas pakalpojumiem arī…

Iegājies, ka sistēma ne pie kā nav vainīga. Vainīgs vienmēr ir mazais cilvēks, it sevišķi tad, ja viņš miris un nevar aizstāvēties… Tad es nospļaujos uz tādu sistēmu! Bet, ja sistēma kļūst par tādu, uz kuru jānospļaujas, tas kļūst bīstami valstij. Jo tā paliek bez ļaudīm, kas atbalsta varu. Bet kā varu balstīt varu, ja par to, kā sevi aizstāvēt, jādomā pašam: laukos jau tagad policista nav, kur nu vēl pēc to skaita samazināšanas? Otrkārt, vara kļuvusi tik neuzticama, ka ar to riskanti sadarboties (kā lai zina, piemēram, kas ir Strīķe, kas Vilnītis?), bet bez sadarbības runas par cīņu ar noziedzību un pelēko ekonomiku ir tukša pļāpāšana. Treškārt, ja vara nespēj, neprot vai negrib lietot varu tur, kur bez tās nevar iztikt, kukuļošana, kontrabanda un miljonu afēras turpinās, nelegālā ekonomika zeļ, bet tautsaimniecība sabrūk un valsts budžets tāpat. Un šai krīzei sekos nākamā, bet nākamai nākamā… Ceturtkārt, ja tiesu vara apsūdz, arestē, sēdina, bet pieļauj situācijas, kad apsūdzētajam iespējams glābties nevis ar tiesiskiem, bet ietekmīgiem līdzekļiem, turklāt brīvē tikušais var omulīgi kandidēt uz premjera amatu un kā savas mājas izstaigāt Saeimu, neviens ar tādu varu nesadarbosies. Un tas ir valstij bīstami, jo tā atstumj sev uzticamus cilvēkus, bet vietā iemanto sistēmas grāvējus. Bet, kad sagrauta sistēma, pārstāj eksistēt valsts…